“Krāsu terapija ir dvēseles dziedināšana. Ieskatīšanās pašam sevī, sevis izprašana, zemapziņas un intuīcijas pamodināšana,” klāsta Gunta Bauģe, kura šādā veidā iepazīst Liepājas rajona Vaiņodes Krīzes centrā bērnus, kuri tur nonākuši neatrisinātu ģimenes problēmu dēļ. Katrs ar savu lielāku vai mazāku sāpi.
Šī terapija ļauj ne tikai sevi harmonizēt un labāk iepazīt, bet arī atbrīvoties no nevēlamām izjūtām, noskaidrojot to cēloņus. Proti, krāsa ļauj apzināt emocijas. Tādējādi atbrīvojas pozitīvā enerģija, kas palīdz elastīgi un radoši risināt daudzus dzīves uzdevumus. Austrumu gudrie teikuši: izārstē sevi, tad izārstēsi tūkstošiem cilvēku sev apkārt. Vesels cilvēks arī pārējiem dod pozitīvas emocijas.

Sniedz atbildi uz jautājumiem

Latvijā šo terapiju sāka pielietot tikai pēcatmodas laikā. Pārējā Eiropā un Amerikā tai ir apmēram piecdesmit gadu ilga vēsture. Taču pasaulē dziedināšana ar krāsām sākusies jau apmēram 2000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Piemēram, senie grieķi noguldījuši cilvēku uz gultas un ar gaismas staru cauri dimantam laiduši krāsas atspulgu uz slimo orgānu. Pēc tam šo dimantu samala un slimnieks to izdzēra.

“Krāsa parādās arī daudzās citās terapijās. Kaut vai mediatīvajā zīmēšanā, fototerapijā, transpersonālajā terapijā un citās. Tādējādi cilvēks sevi var izpaust ar zīmējumu, pievienojot vēl krāsu, kura viņam tobrīd šķiet vispieņemamākā,” stāsta krāsu terapijas zinātāja. “Tas kopumā ir process, pirms kura veic fiziskos vingrinājumus. Mēs tos paši katru dienu izdarām neapzinoties. Sarīvējam rokas, pamasējam pirkstus. Pēc šīs apzinātās masāžas cilvēks atbrīvojas, kļūst brīvs, mierīgs, ritmiski elpo. Darbojas abas smadzeņu puslodes un strādā zemapziņa, kura it kā paņem tavu roku un vada kustībā.”

Mediatīvās zīmēšanas pirmajā līmenī cilvēks izvēlas krāsu. Tā jau parāda tavu vajadzību. Katrai krāsai ir savs raksturojums, pozitīvā un negatīvā iedarbība. Arī cilvēki ir ļoti dažādi. Roka brīvi kustas, un veidojas kāds abstrakts zīmējums. Parasti tās ir ovālas formas plūstošas līnijas, piebilst G. Bauģe. Nākamajā līmenī parādās jau konkrētāks zīmējums. Roka brīvi kustas, un ir sajūta, ka kāds tevi vada. Kad darbs gatavs, tad to vēl mazliet vairāk apstrādā – darbos parādās sižets, kuru saprot pats zīmētājs. Terapeits tikai palīdz un virza viņa domu uz problēmas atrisināšanu.

“Kamēr nodarbojies, tu it kā atver sevi, izliec emocijas uz papīra, zemapziņa caur zīmējumu dod atbildi uz ikdienā neatbildamo jautājumu,” tā teic Gunta.

Izzīmē prieku un bēdas

Vaiņodes Krīzes centra bērniem viņa kopā ar psiholoģi Lindu Hofmani izstrādājusi darba uzdevumus un metodes. Pirmām kārtām tā ir pašapziņas celšana bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm. “Sākumā izzīmējam savas emocijas un dusmas. Tās ir tikai krāsas, ar kurām viņi strādā. Izzīmē, izglezno savu prieku vai bēdas. Zīmējumus, kuros redzamas negatīvas emocijas, sadedzinām vai citādi likvidējam,” turpina stāstītāja.

Viņa atklāj, ka melnā krāsa nav tikai nelaimes krāsa, bet neapzināti lietots sauciens pēc palīdzības. Bērns to nevar definēt skaļi un tad savā darbā apzināti vai neapzināti ieliek melno toni. “Viņam vajag, bet viņš nezina ceļu, kādā veidā uz to iet, lai no negatīvā atbrīvotos. Sadedzināšana ir efektīva tādēļ, ka iznīcinām ļaunumu un noliekam visas lietas savās vietās. Tās vairs nepaliek gaisā karājoties. Esam izreaģējuši sliktās emocijas.”

Reiz bijis gadījums, ka kādam zēnam sāpējusi auss, stāsta krāsu zinātāja. Zīmējuši šīs sāpes, un nākamajā dienā, kad viņš pamodies, tās pazudušas. Psihiski, emocionāli sevī izstrādājas šis process: sāpes tiek sadedzinātas un aiziet no cilvēka. Tam visam ir spēcīgs efekts. “Protams, to tā nevar popularizēt – sāksim tagad visi dedzināt! Iznīcināšanas process var būt dažāds, jo zīmēto var saplēst, saburzīt, aizmest projām un sadedzināt. Taču tas jādara speciālista klātbūtnē. Zīmējums un izvēlētās krāsas parāda mūsu emocijas un jūtas. Tās izzīmējot, sevi it kā līdzsvarojam. Kad cilvēks aiziet no savas bēdas, viņam ap sirdi kļūst viegli.”

Gunta klāsta, ka Krīzes centra bērni vispirms zīmē savu portretu un izpilda iztēles vingrinājumus, kurus izstrādājis Jungs. Zīmētāji aizver acis, iedomājoties, ka nonāk kādā sapņu pasaulē un dodas iztēles ceļojumā. Tos var dēvēt par dienas sapņiem. Pēc tam emocijas uzzīmē uz papīra, izsakot tās krāsās. “Krāsa ne tikai dziedē dvēseli, bet arī miesu. Visus orgānus. Mēs izmantojam krāsu simboliku, lai raksturotu savu fizisko stāvokli, emocijas un garīgo pieredzi. Galu galā, krāsa rodas cilvēka apziņā, tāpēc precīzāk būtu runāt nevis par krāsām, bet par krāsu sajūtu.”

Atbrīvošanās ir gaišums un vieglums

Krāsas vēl pilnībā nav izpētītas. “Krāsu iedarbība uz cilvēku psihi un organismu joprojām vēl tiek pētīta,” Gunta stāsta, ka savulaik skolā strādājusi pie eksperimenta, lai noskaidrotu krāsu un mūzikas mijiedarbību un sintēzi. “Saku savu vārdu G-u-n-t-a, un katram burtam ir savs skanējums un krāsa. Varu šo vārdu redzēt krāsainu, un tās ir krāsas, kuras tieši man ir vajadzīgas. Ir arī tādas, kuru man pietrūkst, bet var arī sevi pārdozēt ar krāsām,” spriež krāsu pedagoģe.

Šo faktu viņa novērojusi skolā, kad kāda meitene, redzot sarkano krāsu, sākusi raudāt. Viņai tā izraisījusi sliktas emocijas, jo cietusi no vardarbības. Savukārt citam bērnam tā patīk. Meitēns zīmē lauztas sirdis un krāso sarkanas. Sāp sirds, jo puisis pametis.

“Strādājot Krīzes centrā, kopā ar bērniem izzīmējam viņu emocijas. Tādējādi cenšos izprast, cik dziļi iekšā viņos ir šī sāpe. Bērni atbrīvojas un kļūst gaišāki un vieglāki. Viņiem paliek labāk un dažkārt pat pavaicā – ko mēs tagad atkal darīsim? Ir arī ļoti noslēgti bērni, kuri sev apkārt nēsā it kā barjeru un neko negrib darīt. Taču, kad sākas darbs, redzu, kā viņi atlabst. Atbrīvojas. Acīmredzot trauma bijusi dziļa.”

Pēc darbu apskates Gunta tos analizē. Vispirms pati sev, pēc tam kopā ar psihologu. “Daži bērni ir agresīvi un sākumā neko nepieņem. Meitenes mazāk, zēni vairāk. Katrs kā personība ir savādāks. Dažam pat elpa aizraujas, kad stāstu, ko darīsim krāsu terapijas nodarbībā,” novērojusi pedagoģe. “Citam ir pretestība. Taču man liekas, ka tas ir normāli. Nevar uzreiz visi atvērties. Visdabiskākie ir paši mazākie bērni. Staigā man pakaļ un vēlas vēl zīmēt. Es ļoti vēlētos, lai internātskolu direktori saprastu, ka tas ir ļoti labi, ja mācību iestādē darbojas psihologs kopā ar krāsu, arī mūzikas terapeitu. Taču šis cilvēks nedrīkst būt šīs skolas skolotājs, kurš mācību stundās vērtē darbu un liek atzīmes. Skolnieks tad nespēj atvērties mākslas terapeitam, kur svarīgs ir darba process un nevis rezultāts.

Uzziņai: Krāsu nozīmes

  • Dzeltenā krāsa palīdz izprast un sasniegt gan garīgās, gan materiālās vērtības, attīsta saprašanos. Pēc Bebita krāsu un gaismu teorijas, tā ir labvēlīga un dziedinoša, aktivizē nervu sistēmu un smadzeņu darbību. To dēvē arī par intelekta krāsu, jo veicina intelektuālo attīstību. Pozitīvās izpausmes – veiklība, apķērība, prieks, oriģinalitāte, uzņēmība, godīgums, pārliecinātība par sevi. Negatīvie aspekti izpaužas, ja dzeltenajai piejauc brūno, pelēko, zaļganpelēko. Tad veidojas it kā dubļu krāsa. Šie toņi saistīti ar žēlabām, sūdzībām, neapmierinātību, neuzticību, cilvēki, šāda toņa ietekmēti, jūtas nemīlēti un nelaimīgi.

  • Zaļā krāsa ir atdzimšana, atjaunošanās, jaunība, izaugsme. Tā simbolizē harmoniju un līdzsvaru. Ja bērnam nepatīk šis tonis, viņš ir neapmierināts ar savu emocionālo stāvokli, viņam ir nesaprašanās un smagas savstarpējās attiecības ar ģimenes locekļiem. Ja sāk strādāt ar šo krāsu, vieglāk ir kliedēt negatīvās emocijas. Šī krāsa iedarbojas arī uz nervu sistēmu, līdzsvaro asinsspiedienu un sirdsdarbību.

  • Oranžā krāsa ir mērķtiecība un palīdz izgaismot pagātnes notikumus. Nepatika pret šo krāsu norāda uz bailēm un nedrošību doties uz priekšu.

  • Brūnā krāsa ir vienotība, uzticība, mērenība, zemes spēks. No negatīvā aspekta – depresija, vilšanās, neapmierinātība, uzmācīgas idejas.

  • Melnā krāsa norāda, ka cilvēks jūt nepieciešamību kontrolēt situāciju apkārtējos cilvēkos. To bieži diktē bailes no nākotnes, nedrošība. Ja cilvēkam ir liela nepieciešamība valkāt melnu apģērbu, tad viņa dzīvē trūkst kaut kā ļoti svarīga. Pēc Freida teiktā, šī krāsa simbolizē mātes klēpi, kas bija drošākā vieta pasaulē. Melnā krāsa cilvēka dzīvē var traucēt un viņš var apzināties to, kā īsti viņam pietrūkst. Tā var arī bremzēt attīstību.

    • Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit