Dažreiz bērni stāsta “pasaciņas” vienkārši tādēļ, ka tas ir nerātns joks. Viņi to uztver kā izdomātu stāstu, nevis kā melus. Dažreiz viņi paši tic tam, ko stāsta. “Kāpēc tu izdzēri mazā brālīša pienu no pudelītes?” māte jautā četrgadīgajai meitiņai. “Es to neizdzēru, lācītis izdzēra!” meitene nopietni atbild.
Kad bērni sāk mācīties sākumskolā, arī tad viņiem patīk pārspīlēt patiesību, lai labāk izskatītos vienaudžu acīs, kā arī paši savās domās par sevi. Vēl pastāv arī meli, kurus bērni stāsta tā paša iemesla dēļ, ko pieaugušie – lai izvairītos no nepatikšanām.
Lai gan šie mazie meli un fantāzijas, kuras bērni mēdz stāstīt, ir gluži normāla daļa no bērnības, eksperti norāda, ka pašu vecāku ziņā paliek izvēle bērnam mācīt par godīguma nozīmi, un pastāvīgi uzsvērt tā vērtību, lai bērns to apzinātos arī savā pieaugušā cilvēka dzīvē.
Vispirms vienīgais, kas bērniem jāsaprot par melošanu – ka mammai tas nepatīk. Vecāku mērķis ir pamazām modināt bērna sirdsapziņu, lai bērns mācētu kontrolēt sevi.
Daļu no šīs mācības bērns apgūst, sekojot paraugam. Ja tavs bērns dzird, ka tu pa telefonu kādam stāsti, ka tu nevari tikt uz sapulci, jo esi slima, lai gan patiesībā neesi, tu rādi sliktu piemēru. Bērns neizprot tavus sarežģītos iemeslus, kādēļ tu melo.
Psihologi iesaka vecākiem ļaut bērnam pašam nonākt pie secinājumiem, kādēļ godīgums ir tik labs un svarīgs. Pajautā bērnam, kādēļ, viņaprāt, melot ir slikti, nevis vienkārši pastāsti, ka tas tā ir un viss.
Ja bērns melo, piemēro bērnam kādu vieglu, disciplinējošu sodu, tad piedod un aizmirsti par to. Nedrīkst vēlāk atgādināt par šo incidentu, citādi tavam bērnam liksies, ka vecāki vienmēr sagaida kaut ko sliktu no viņa. Labāk mācīt, ka rītdiena ir jauna diena un vēl viena iespēja rīkoties godīgi.