Pasaka sniedz risinājumu problēmām

Pasakā ir viss nepieciešamais cilvēka izaugsmei un savu problēmu izvērtēšanai, viss, kas nepieciešams personības pilnveidošanai. Tas jau ir šis terapeitiskais efekts. Kad, bērnam augot, stāsta vai lasa priekšā pasakas, kad viņš skatās labas pasaku filmas, tad viņa apziņā noformējas it kā informācijas banka, kā rīkoties dažādās dzīves situācijās, turpina psiholoģe.

Pasakās ir ļoti precīzi parādīta personāža darbība un tās sekas. Ir tā, ka tu vari iet un reizē izvēlēties, pa kuru ceļu jāiet. Vari kļūdīties, doties atpakaļ un mēģināt vēlreiz. Tas ne vienmēr tā notiek vecāku veidotajā dzīves modelī, kurā cilvēks dzīvo un uzkrāj dzīves pieredzi. Tas ir jāpieņem tāds, kāds tas ir, bet tas ir viens no miljona. Pasakās ir parādīti ļoti dažādi dzīves modeļi, un tur jau ir īstais efekts.

“Pasaku terapija būtībā ir cilvēka atgriešanās pie sava iekšējā bērna, un, kad viņš pie tā atgriežas, jaunais cilvēkbērns arī veidojas, top un pārtop. Ar pasaku terapijas palīdzību viņš it kā savu iekšējo bērnu izaudzē lielu, terapijas laikā viņš iegūst ieročus dzīvei, ar ko uzvarēt pašam sevi, radušos apstākļus dažādās dzīves situācijās,” skaidro šīs terapijas zinātāja.

I. Gēbele savu pasaku terapijas programmu izveidojusi, pamatojoties uz Vladimira Propa, 19.gadsimta sākuma krievu folklorista, pētītajām brīnumpasakām, mācoties pie Sanktpēterburgas pasniedzējiem. V. Props ir izveidojis šo pasaku struktūru, jo visām brīnumpasakām, visu zemju un tautu pasakām tā ir līdzīga. Atšķirīgi tikai tēli, darbības vietas, dažas nianses, kas raksturīgas katrai kultūrai atsevišķi. “Nodarbībās katrs, izmantojot savu dzīves pieredzi, pirmkārt, iepazīstas ar saviem dzīves tēliem. Kas ir ļaunais un sliktais, kā arī labais manā dzīvē, manas dzīves resursi un šķēršļi. Jebkurai pasakai ir duāla dzīves uztvere, un tā arī tiek veidota pasaku terapijas programma. Kādi ir ceļi manā dzīvē, kurp es dodos un kāpēc. Mēs caur šiem pasaku tēliem iepazīstam savu dzīvi un to, kas es vispār esmu šajā dzīvē. Vai esmu Antiņš vai Sprīdītis, kas iet pa dzīvi, visu laiku kaut ko meklējot, vai apburta princese, kura sēž tornī un kaut ko vēl gaida, vai bruņinieks, kas cīnās par taisnību, vai kāds cits,” skaidrojumus turpina psiholoģe.

Iepazīstot šos pasaku tēlus, cilvēks noskaidro, kas viņš šajā dzīvē patiesībā ir. Tad var izspēlēt šo tēlu un ieviest korekcijas sava varoņa darbībā, vienlaikus arī savā dzīvē. Pasaku terapijas programmā ir septiņu nodarbību cikls, kuru laikā cilvēks pēta šos savas dzīves tēlus. Nodarbību dalībnieki paši raksta pasakas: ko izciešu, ko sasniedzu, ko atrodu, un galarezultāts ir uzvara.

“Būtībā tā ir savas dzīves modelēšana,” teic I. Gēbele.” Jo, ja savas dzīves pasakas nerakstīsim paši, tās rakstīs mūsu vietā kāds cits. Vai tie būs vecāku vēstījumi, vai bailes, vai stresi un slimības: tās dzīvos mūsu vietā. Šajās nodarbībās būtībā notiek tā, ka cilvēks uzraksta pasaku, modelējot nākotni. Arī izcīnot cīņas. Tā ir kārtīga cīņa ar sevi. Un, izcīnot to, viss pārējais ir iespējams.”

Katrs pasaku terapijas nodarbības dalībnieks būtībā ir kā režisors un reizē dramaturgs. Viņš šo pasaku uzraksta, un visa grupa pēc tam spēlē. Autors, noskatoties no malas, izvērtē, vai viņam šī pasaka patīk vai nepatīk. Ja ne, turpat tūdaļ var pārveidot un pārrakstīt, kamēr pats ar savu pasaku ir apmierināts. “Pats noslēpumainākais šai procesā ir tas, ka pēc tam viss rakstītais un izspēlētais piepildās dzīvē. Tas vienkārši tā notiek. It kā pats par sevi. Kā pasakā,” atklāj psiholoģe. Ir atsevišķas grupas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Ar bērniem strādāt ir vieglāk, jo viņi vai nu paši lasa pasakas, vai kāds viņiem tās lasa priekšā.

“Ar bērniem ir fantastiski strādāt, jo apmēram līdz 12 gadu vecumam viņi dzīvo tēlu un metaforu pasaulē. Un tur viņus vislabāk ir sastapt. Viņi vēl ir radoši un atvērti. Mazie jau nestāsta: ziniet, man ir grūti, mani apvaino klasesbiedri, mamma nesaprot. Viņi labprāt pāridarītāju ietērpj tēlos. Ja šāds bērns izdzīvo pasaku, tad arī tiek galā ar savām problēmām, ja tikai viņiem kāds nav “nolaupījis” šo fantāzijas pasauli,” apgalvo I. Gēbele. Pieaugušie, kad apmeklē terapijas nodarbības, arī sāk lasīt pasakas un domāt tēlos.

Psiholoģe stāsta, ka pasakās ir divas pieejas dzīvei: vai man ir kāds aizliegums un tam jātiek pāri, lai varētu turpmāk dzīvot, vai arī man ir kāda bēda. Nodarbībās izspēlē to, kas viņam dzīvē šobrīd ir svarīgi: vai izkļūt no grūtas situācijas, vai, pārvarot šķēršļus, uz kaut kurieni tikt. Piemēram, Sprīdītim vajadzēja no kaut kurienes tikt projām, jo viņam tur nebija labi. Pārveidojoties pašam, atgriezties, bet princese sēž tornī, jo viņu kāds ir nobūris. Arī viņai jārisina šī situācija.

“Pasaku terapija var palīdzēt risināt attiecību problēmas, dziedē dažādas psihosomatiskās slimības,” praksē pārliecinājusies psiholoģe. “Pasaka cilvēkam dod pašregulācijas spēju, bet visu pārējo viņš izdara pats. Pats arī ierauga izeju: es taču to varu! Man slimība vairs nav vajadzīga!

Bieži gan gadās, ka cilvēkiem slimība vajadzīga, lai izvairītos no pārējās pasaules. Man ir migrēna, es taču nevaru iet cilvēkos! Sieviete kā princese sēž savā tornī, un nekas nenotiek. Taču pēc pasaku terapijas viņa ierauga sevi pavisam citā gaismā, ierauga ceļu, kas var viņu aizvest uz “laimīgo zemi”, ierauga šķēršļus, kas šobrīd to aiztur, un iegūst spēku, lai pati tiktu ar to visu galā – un nav vairs nekādas migrēnas. Šī terapija ļoti labi palīdz tikt vaļā no dažādām bailēm. Jebkuras problēmas mūsu dzīvē ir vajadzīgas, tās mums kaut ko parāda, ja ieraugām, apzināmies, pieņemam, tad var tās atrisināt. Un dzīvot tālāk brīvi un laimīgi.”