Datora lietotāja spožums un posts  (3)

Etimoloģiski jēdziens "atkarība" ir saistīts ar darbības vārdu "karāties". Padomāsim, kas notiek ar cilvēku, kurš karājas, piemēram, pie koka? Iespējams, ka pašā sākumā viņam var šķist tīri interesanti – jauns, neierasts stāvoklis; droši vien, ka no augšas paveras cits skata punkts – var redzēt tālāk, visam pāri... Arī ķermeniskās izjūtas savādākas – zināms vieglums, vienlaicīgi var pacelt augšup abas kājas, pašūpoties. Arī emocionāli – prieks, apmierinājums, ka dzīvē kaut kas ir pamainījies. Viss jau būtu labi, taču ar laiku izrādās, ka redzēt var tikai noteiktu zonu, pašūpoties – arī tikai nedaudz, jo kustību loks ir krietni ierobežots. Pēc zināma laika cilvēks nogurst – gan fiziski, gan emocionāli. Mēs esam radīti, lai varētu brīvi pārvietoties, apgūt jaunus apvāršņus, nevis karāties kokā. Šāds stāvoklis jaudīgi ietekmē ne tikai cilvēka fizisko, bet arī emocionālo stāvokli. Sākotnējo prieku par jaunatklāto izpriecu nomaina virkne nepatīkamu emociju – sapīkums, trauksme, bailes, kauns, vainas izjūta, skumjas, aizvainojums, dusmas... Līdz cilvēku pārņem totāla bezcerības un bezpalīdzības izjūta, jo zemē tikt nav vairs tik vienkārši.

Kas tad īsti mudina cilvēku uz atkarīgu uzvedību, kas ir tie priekšnosacījumi, kas veicina slimības attīstību?

Seši bada veidi

Ēriks Berns (Eric Berne, amerikāņu psihoanalītiķis) raksta, ka tieši tāpat kā cilvēka ķermenim raksturīgs pārtikas un vitamīnu bads, nervu sistēmai – izsalkums pēc sajūtām. Autors uzskata, ka cilvēkam piemīt seši bada (hunger) veidi:

Jāuzsver, ka tās ir dabiskas, visiem cilvēkiem piemītošas vajadzības. Katrs no mums ir vairāk vai mazāk izsalcis pēc kādas no šīm pozīcijām, taču atkarīgai personībai katrs bada veids ir daudz izteiktāks nekā cilvēkam, kurš nav predisponēts [ar noslieci uz – red.] slimībai. Atkarīgas personības nerod sāta sajūtu, apmierinājumu reālajā dzīvē un tiecas mazināt neapmierinātību, diskomforta izjūtu, uzsākot lietot psihoaktīvas vielas vai pievēršoties azartspēlēm vai datoram.

Atkarīgu personību raksturo pilnīga pasivitāte savstarpējās attiecībās, atteikšanās no atbildības, bezpalīdzība, mazvērtības komplekss. Šādi cilvēki biežāk var kļūt par vardarbības upuriem. Ļoti bieži atkarīga personība ir autoritatīvas audzināšanas sekas.

Apskatīsim, kā katru no bada veidiem apmierina cilvēks, kurš ir pievērsies pārmērīgai datora lietošanai.

1. Sensorās stimulācijas bads – neapmierināta vajadzība pēc skaņas, krāsu, garšas, smaržas, temperatūras u.c. izmaiņām. Protams, ka garšas, smaržas un temperatūras daudzveidību dators nespēj nodrošināt, taču skaņas un krāsu – var. Visas datorspēles ir programmētas maksimāli krāsainas, uzmanību piesaistošas, kā arī skaņām bagātas. Uzskaitīšu dažas no populārākajām datorspēlēm, kas tiek izmantotas, lai nodrošinātu šo sensoro stimulāciju, piemēram, "Counter Strike", "GTA", "Half-Life", "Need for Speed", "World of Warcraft", "Richard Burns Rally", "Doom", "MU-Dream", "Sims" dažādu versiju izpildījumā.

2. Atzinības bads – nepiepildīta dabiska vajadzība būt atzītam, novērtētam citu cilvēku acīs. Kā to var panākt, esot pie datora? Pateicoties interneta tīklam, kurā ir atrodami dažnedažādi portāli, iespējams ievietot savus foto publiskai apskatei un vērtēšanai, tādējādi gūstot tūlītēju uzmanību un atzinību, pat no vairākām personām vienlaicīgi. Kā Latvijā pazīstamākos portālus varu nosaukt www.face.lv, www.oho.lv, www.kisa.lv, www.popular.lv, www.hotornot.lv. Diferencēta vecumposma cilvēku vidū popularitāti guvušais portāls draugiem.lv arī kalpo kā viens no atzinības bada apmierinājuma avotiem, pateicoties sadaļai "statistika" – lappusītei, kurā redzams ikdienas apmeklētāju skaits un ne tikai.

Datora lietotāji atzinību gūst vairākos veidos, ne tikai ievietojot savus datus un foto aplūkošanai, bet arī, spēlējot "onlainā" datorspēles, kur iespējams pāriet arvien augstākā līmenī, veidojot savas mājas lapas, serverus ("hubus") failu apmaiņas programmās, kā piemēram, "DC++".

3. Kontaktu un fizisku glāstu bads. Būtu stipri dīvaini, ja cilvēks kā sociāla būtne pēc savas dabas varētu iztikt bez komunikācijas ar citiem saviem "brāļiem". Ja kādu iemeslu dēļ kontakti ir stipri ierobežoti, tad nepieciešamību komunicēt – sarunāties, dalīties iespaidos, priekos un bēdās, gūt dažāda veida informāciju, jautāt un saņemt tūlītējas atbildes nodrošina daudz un dažādi interneta tīmeklī atrodamie "čati" jeb virtuālās istabas, kurās pulcējas liels skaits, sasniedzot pat 200 lietotājus vienlaicīgi. Pie kontaktu bada apmierinājuma gūšanas avotiem pieder arī visi iepazīšanās portāli, kuros cilvēkam īsā laika sprīdī pastāv iespēja iepazīties ar lielu skaitu potenciālo partneru, kaut arī virtuāli. Nereti šīs virtuālās iepazīšanās tiek pārnestas arī uz reālo dzīvi. Internetā ir atrodams milzīgs daudzums šo web lappušu, kurās iespējams gan iepazīties, gan "pačatot", dažus no tiem jau minēju saistībā ar atzinības trūkuma piepildījumu. Interesanti, ka tīmeklī ir atrodami arī tādi portāli, kur iespējams pat apprecēties, virtuāli, protams.

4. Seksuālais bads. Šis bada veids tiek apmierināts, "sērfojot" internetā seksa jeb pornogrāfijas web lapās, aplūkojot kailus ķermeņus, dzimumakta attēlojumu dažādās, pat perversās formās, kas var traumēt bērna, pusaudža veidojošos psihi. Šī bada veida apmierinājums tiek meklēts arī ar "virtuālā seksa"' palīdzību "čatā". Sarunas par intīmām, seksuālām tēmām (piemēram, sēžot katrs pie sava datora, raksta par to, ko un kā šobrīd dara) palīdz cilvēkam izjust seksuālu uzbudinājumu un bieži arī orgasmu, apmierinot sevi ar masturbācijas palīdzību.

5. Laika strukturēšanas bads ir nepiepildīta vajadzība pēc tā, lai dienai, nedēļai, pat mēnesim un gadam būtu noteikta struktūra, katrs laika sprīdis būtu ar kaut ko aizpildīts. Datora lietošana – spēļu spēlēšana, sērfošana, informācijas "medības", "čatošana", piedalīšanās dažādos forumos, diskusijās, fotogrāfiju vērtēšana, elektronisko vēstuļu rakstīšana un lasīšana, "draugu" uzmeklēšana – tas viss aizņem milzīgi daudz laika. Bieži pārmērīgas datora lietošanas vai pat jau atkarības gadījumos esmu dzirdējusi frāzi: "Pie datora es "nositu laiku"". Tāds "labs" strukturēšanas veids – tikko acis vaļā, tā jāpārbauda elektroniskā pastkastīte – varbūt pienācis "meils"? Un tā vairākas reizes dienā... Vai arī vēl viens piemērs – secīgi, katru dienu, atnākot no skolas vai darba mājās, nometot kur pagadās somu un virsdrēbes, varen naskā solī klāt "mīļajai kastei" un... tiek aizmirsts viss uz pasaules – laiks nemanot aizrit spilgto krāsu un skaņas virtuālajā realitātē.

6. Iniciatīvas bads reālajā dzīvē tiek apmierināts dažnedažādos veidos, uzsākot jebkuru jaunu nodarbi. Cilvēks, kas aizraujas ar datoru, šo badu apmierina, gan spēlējot datorspēles, gan "čatojot", gan "tusējot" iepazīšanās portālos, "sērfojot" arvien dziļākās interneta dzīlēs – visos jau iepriekšminētajos veidos. Taču klāt nāk vēl tāds iniciatīvas izpausmes veids, kā nepārtraukta datora konfigurācijas uzlabošana, jaunu "fīču" (angļu val. – feature) iegāde – lielāka operatīvā atmiņa, videokarte, moderna dizaina klaviatūra, bezvadu "pele", "flash", CD un DVD rakstītāji u.c. Tiek darīts viss iespējamais, lai darboties būtu ērtāk, dators strādātu ātrāk, labāk, jaudīgāk, lai vairāk informācijas varētu ievietot cietajā diskā utt. Tā kā informācijas tehnoloģijas tiek uzlabotas nepārtraukti, grūti ir pat izsekot līdzi to attīstībai, to iegādei ir nepieciešami diezgan nozīmīgi naudas līdzekļi, arvien lielākas un lielākas naudas summas no ģimenes budžeta tiek tērētas šo "nevainīgo spēļlietiņu" iegādei.

Apskatot visu šo aprakstīto bada veidu apmierināšanas iespējas, varam uzdot jautājumu – kas gan te tāds īpašs, kādu gan ļaunumu var nodarīt elektroniska ierīce, bez kuras mūsdienās nav iespējams pat referātu skolai uzrakstīt? Pēc būtības lielākā daļa no augstāk aprakstītā ir daudzu cilvēku, nebūt ne atkarīgu, ikdiena. Kāds no mums brīvajā laikā uzspēlē iecienītāko datorspēli, cits piedalās karstā diskusijā par spilgtu, emocijas izraisošu rakstu vienā no populārākajiem interneta portāliem, vēl kāds – atrod sen neredzētu klasesbiedru, iepazīstas ar jauku cilvēku... Un kur nu bez ikdienas elektroniskā pasta priekšrocībām, sākot no tāmju, līgumu, programmu, bukletu, rakstu, projektu u.c. "papīru" salīdzināšanas līdz sveicienu vēstulītei kolēģim, kurš atrodas otrā okeāna krastā. Patiesi, visas šīs lietas ir mūsu dzīves sastāvdaļa un nekādā mērā neatbilst nopietnai diagnozei – datoratkarība.

Problēmas jeb grūtības datora lietotājam sākas tad, kad kāda no aprakstītajām nodarbēm pavisam lēnām, bet konsekventi sāk pārņemt visas pārējās, reālās dzīves sfēras. Cilvēks sāk zaudēt kontroli par pavadīto laiku pie datora – nolemj, ka pavadīs 15 minūtes, bet attopas, ka pagājušas jau pāris stundas; netiek veikti ikdienas darbi, konkrētie pienākumi gan darba vietā, gan mājās, novārtā tiek atstātas mācības, līdz rodas nepatikšanas, problēmas ar skolotājiem, kolēģiem, priekšniecību. Cilvēks arvien dziļāk iestieg melos – par laiku, cik ilgi ir pavadījis pie datora, par nodarbošanās veidu – bieži ir dzirdēti meli, ka viņš strādā vai mācās, taču patiesībā nodarbojas ar ko pavisam citu.

Dators kļūst par līdzekli dažādu nepatīkamu emociju slāpēšanai – nokļūstot pie "sava drauga", mazinās nemiers, trauksme, iekšējais tukšums, tos nomaina labsajūta, pat eiforija sākumposmā. Būtiskākais ir tas, ka, neskatoties uz milzīgajām iespējām komunicēt interneta tīmeklī, cilvēks paliek viens – visa šī aktīvā komunikācija ir virtuālās pasaules radīta, tā nav dzīva, dabiska, tā ir izdomāta un izfantazēta – nereāla. Drīzāk šeit varētu runāt par vīzijām un iedomu tēliem. Dators aizstāj reālo ģimeni un īstos draugus, tas liedz satikt siltus un dzīvus cilvēkus. Datora lietotāja dzīve kļūst pakārtota interneta pieslēgumam un elektriskās strāvas padevei...

Regresija

Regresija – aktivitātes formas un veidi, kas liecina par indivīda atgriešanos iepriekšējā, vienkāršākā attīstības posmā. Parasti rodas, ja pastāv kādas subjektīvi grūti risināmas problēmas. Psihoanalīzē regresiju uzskata par vienu no aizsardzības mehānismiem.

Apskatīsim dažus interneta komunikācijas psihoanalītiskos aspektus. "Cilvēki, komunicējot internetā, regresē. Tas ir acīmredzams," – tā savu rakstu par regresu internetā uzsāk Floridas Universitātes psihoanalīzes pētnieks Normans N. Hollands. Viņš attīsta domu tālāk, norādot uz trīs regresīvas uzvedības pamata pazīmēm, kas novērojamas kibertelpā:

Autors uzskata, ka šīs regresijas izpausmes izriet no pārneses reakcijas uz datoru – neapzinātām fantāzijām par spēku, dominēšanu, seksu, narcistisko tīksmināšanos un vecāku mīlestību. Regresijas pamatā ir vērojama interneta lietotāju tendence sajaukt mašīnu ar cilvēku. Kibertelpā viņi mašīnas uztver kā dzīvus cilvēkus un tajā pat laikā komunicē ar cilvēkiem kā zemākiem radījumiem, pateicoties agresīvas un seksuālas uzvedības aizlieguma atcelšanai.

Kibertelpa apvieno sevī cilvēka intelekta augstākos sasniegumus un primitīvākos instinktus. Cilvēks vienmēr ir meklējis jaunus pašizpausmes un komunikācijas veidus, un kā vienu no tiem viņš ir atradis interneta tīmekli – vietu, kur ir viņam pastāv iespēja būt par to, par ko viņš vēlas būt un paust savas emocijas bez ārējās kontroles. Cilvēks kvēli un dedzīgi rakstiskā formā atreaģē verbālo agresiju (flaming).

Krievu psihologs N. Aleksenko raksta, ka kibertelpas seksuālās puses izpratnei ir jāskata cilvēka un datora attiecību dinamika. Falliskās fantāzijas tiek realizētas, piemēram, spēlējot spēli "Mans lielāks nekā tavs" – cietais disks lielāks, procesors ātrāks vai jaunāks utt. Autors raksta, ka sievietes un vīrieši uztver datoru atšķirīgi – sievietes to uzskata drīzāk par instrumentu, piemēram, kā putekļsūcēju vai mikroviļņu krāsni. Vīrieši – personificē, uztver kā domājošu būtni. Arī pētījumi Latvijā rāda, ka starp cilvēkiem, kuri pārmērīgi ir aizrāvušies ar datoru, vairāk ir vīriešu dzimtes pārstāvju.

Aleksenko raksta, ka situācija mainās ar iespējamību datorus saslēgt vienotā tīklā, tādējādi pieļaujot kibertelpā esošo personu mijiedarbību, kas pārslēdz attiecības cilvēks/mašīna uz cilvēks/citi cilvēki. Sakarā ar uzvedības kontroles mazināšanos un anonimitāti, vīriešiem un sievietēm pastāv iespēja realizēt gandrīz jebkuras savas seksuālās fantāzijas, pat kļūstot par pretējā dzimuma personu.

Saistībā ar augstsirdību un dāsnumu Hollands pieļauj, ka ne visi to var attiecināt uz regresiju. Kā piemērus viņš min nesavtīgu dalīšanos ar vairāku mēnešu darba un pārdomu augļiem interneta publikāciju veidā, nepazīstamu cilvēku atsaucību uz zaudētu grāmatu atgūšanu, kā arī vairāku psiholoģiskās palīdzības dienestu darbību "onlainā".

Identifikācija

Identifikācija – bērna vai pieauguša iejušanās citu cilvēku darbībā vai garastāvoklī, kad viņš mēģina uzvesties, just un domāt kā cits cilvēks. Atdarinājuma procesi paredz lielāku vai mazāku identifikāciju. Parasti identifikācija ir neapzināts process, bet dažreiz notiek diezgan mērķtiecīgi un apzināti. Identifikācija ietekmē patības veidošanu, tā ir viens no galvenajiem identitātes nodrošināšanas un attīstības mehānismiem.

Viena no unikālām kibertelpas īpatnībām ir iespēja cilvēkam paeksperimentēt identificējoties. Daudzās situācijās interneta tīmeklī cilvēks var izvēlēties jebkuru vārdu, uzvedības manieri, pat dzimumu. Praksē esmu pieredzējusi gadījumus, kad notiek šī dzimuma maiņa. Cits cilvēks šo personu caur viņa vārdiem un darbībām tieši tā arī uztver. Šie novērojumi ir svarīgi tīmeklī esošo cilvēku vajadzību, motivācijas noskaidrošanai un analīzei – kāda tipa personāžs tiek izvēlēts, kāda veida virtuālās attiecības tiek veidotas, arī mērķis, ko ar šāda veida uzvedību cilvēks vēlas panākt.

Aleksenko raksta, ka, piemēram, vecāku lomas identifikācija var atspoguļoties rūpēs par "virtuālajiem, japāņu "tamagoči" tipa dzīvniekiem", kur bērns rūpējas par šo "dzīvnieciņu" no paša dzimšanas brīža, ņemot vērā to, ka gadījumā, ja auklējamais nesaņem laikā dažādu vajadzību virtuālo apmierinājumu, tas iet bojā. Manuprāt, šāda veida identifikācija nekādā veidā neaudzina bērnā ne pienākuma, ne atbildības izjūtu, kaut tikai viena iemesla dēļ – "nomirs" viens "dzīvnieks", ar podziņas palīdzību tiks radīts nākamais. Diemžēl reālajā dzīvē tā nenotiek. Vai mums vajadzētu mācīt bērniem nevērību pret citas dzīvas būtnes eksistenci?

Pārneses reakcija

Pārnese (angļu val. transference) – psihoanalīzē – process, pateicoties kuram neapzinātas tieksmes pāriet uz citiem objektiem mijiedarbībā ar tiem. Pārnesē parādās agrīnās bērnības tēli ar īpašu, paaugstinātu nozīmīgumu. Visbiežāk šis jēdziens ir saistīts ar psihoanalītisko terapiju, kad pacienta tieksme tiek vērsta uz psihoterapeitu.

Tā kā saskarsme ar datoru, atšķirībā no grāmatām, kino un televīzijas, ir divpusējs process, tas, ka dators ir kļuvis par pirmo priekšmetu, uz kuru cilvēks ir reaģējis ar pārnesi, neizsauc pārsteigumu. Cilvēks datoru uztver nevis vienkārši kā "domājošu mašīnu", bet "domājošu" kā cilvēks. Šajās reakcijās var ieraudzīt dažus tipiskus pārneses modeļus, ko apraksta psiholoģijas doktors Džons Sulers.

Dators kā vecāks

Tā ir visizplatītākā reakcija, kas nevar neskart arī cilvēka attiecības ar datoru. Sulers šo pārnesi skaidro ar konkrētiem piemēriem.

1. Vīrietim, kuram māte bērnībā ir uzstādījusi daudz un dažādus uzvedības nosacījumus, pie kam šie noteikumi nepārtraukti ir mainījušies, tas ir licis justies frustrētam un bezpalīdzīgam, jo visi mēģinājumi labi izskatīties mātes acīs ir cietuši neveiksmi. Jau pieaudzis, cilvēks izmanto savu datoru saskaņā ar šo pašu modeli – viņam ir bailes strādāt ar datoru, viņš nezina, kā tam izpatikt. Kad viņš pošas kaut ko izdarīt, viņam šķiet, ka datoram tas nepatīk, un tāpēc tas "izmet" paziņojumus par kļūdām un "uzkaras" darba laikā. Atkal un atkal šim procesam atkārtojoties, vīrietis jūtas tikpat frustrēts un bezpalīdzīgs, kā tālā bērnībā ar māti.

2. Meitenes tēvs ir bijis slimīgs cilvēks, kam nepieciešamas pastāvīgas rūpes. Viņa to mīlēja, sniedzot visu, kas viņam vajadzīgs. Kļūstot pieaugušai, datoru viņa uztver kā kaut ko trauslu un ievainojamu, rūpīgi sekojot, lai tikai nenodarītu kādu ļaunumu tam. Šī jaunā sieviete kļūst par godprātīgu datora diagnostikas un antivīrusu programmu lietotāju, esot pilnīgā pārliecībā par to, ka datora veselība un labsajūta ir viņas rokās. Viņa pārmērīgi sargā savu "acuraugu".

Autors raksta, ka tie ir tikai divi piemēri, līdzīgu sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, jo šis pārneses tips izpaužas dažādās formās.

Dators kā bērns

Šis pārneses tips nosaka vecāka un bērna lomu maiņu cilvēka galvā. Visspilgtākais ir piemērs, kad bērns, pret kuru bērnībā ir izturējušies cietsirdīgi, pieaugot to pašu dara ar savu bērnu. Notiek "pasīvā" transformēšanās "aktīvajā". Mazais cilvēks šādā situācijā izjūt trauksmi un bezpalīdzību vardarbīgās vecāku rīcības dēļ un – jau pieaugušā dzīvē – pats kļūst par to, kurš dara pāri bērnam ar visu esošo spēku. Tādēļ nav brīnums, ka daži cilvēki apietas ar saviem datoriem tāpat, kā bērnībā ar viņiem ir apgājušies vecāki. Autors raksta, ka vienīgais šķērslis šādai postošai reakcijai ir datora cena. Turklāt vairākumam cilvēku ir grūtības pārciest datora darbības traucējumus, īpaši ilgstošus. Tāpat arī cilvēks, kuru bērnībā pastāvīgi kontrolēja, apspieda un "lika vietā", it kā viņš nebūtu cilvēciska būtne, bet lieta, analoģiski attieksies arī pret savu datoru, kļūstot pieaudzis. Dusmas un spilgts aizkaitinājums, kad dators "nedara" to, kas vajadzīgs, var būt šī pārneses tipa simptoms. Dusmu un aizkaitinājuma reakcija atbilst vecākam, kurš vīlies savās cerībās.

Attieksmē pret datoru var būt arī mīlestības nokrāsa, gandrīz kā pret paša bērnu. Tiek apmierinātas vēlmes, sniegta palīdzība audzināšanā, attīstībā, pievienojot dažnedažādus elektroniskus komponentus un programmas. Cilvēks, šādi rūpējoties par savu "bērnu", izjūt lepnumu par tā centieniem un sasniegumiem (ko nodrošina visas "fīčas"), ar sajūsmu piedalās jaunas personības, kurai piemīt paša spējas un rakstura iezīmes, radīšanā. Atšķirībā no reāla bērna, šis lolojums nekad nekļūs neatkarīgs, patstāvīgs, nekad nepametīs radītāju. Dažiem cilvēkiem tieši šis faktors var šķist ārkārtīgi pievilcīgs.

Vēl cilvēka attiecībās ar datoru ir iespējamas arī tādas reakcijas pārneses kā "vecāks ar vēlamajām īpašībām", "bērns ar vēlamajām īpašībām" un pārneses, kas saistītas ar māsu, brāļu, draugu, partneru u.c. nozīmīgu cilvēku īpašībām.

Nedaudz aplūkosim cilvēka "attiecības" ar datoru humānistiskās psihoanalīzes pārstāvja Ērika Fromma koncepcijas ietvaros. Fromms raksta, ka 20. gadsimta otrajā pusē cilvēks pārstāj interesēties par dzīvi, cilvēkiem, darbu, idejām – ar visu, kas ir dzīvs. Visu dzīvo tas pārvērš lietās, ieskaitot sevi un savas spējas (domāt, redzēt, mīlēt, garšot, dzirdēt u.c.). Seksualitāte kļūst par tehnisku iemaņu, jūtas tiek noplicinātas, aizvietotas ar sentimentalitāti; prieku aizvieto jautrība un uzbudinājums, mīlestība un maigums tiek virzīti uz mašīnām. Cilvēkus valdzina viss nedzīvais – skaistas, spīdīgas automašīnas, stikla un alumīnija korpusi. Un mūsdienās, jau 21. gadsimtā – datori. Fromms šo mīlestību pret visu nedzīvo ir nosaucis par nekrofiliju (nekros — līķis, philia — mīlestība). Autors raksta, ka cilvēks progresa vārdā pamazām pārvērš pasauli par "smirdošu un saārdītu" vietu, turklāt dara to ar tādu neatlaidību, ka rodas šaubas, vai zeme pēc simts gadiem vēl būs apdzīvojama.

Industrializētajā kapitālistiskajā pasaulē, norāda Fromms, arvien lielāks skaits vīriešu interesējas vairāk par savām automašīnām nekā par sievām. Viņi ir lepni par saviem auto, aprūpē tos, dēvē mīlināmos vārdiņos, ir nobažījušies par visniecīgākajiem traucējumiem to darbībā. Dzīve bez tiem viņiem šķiet neiespējamāka nekā bez sievietes. Daudzi cenšas automatizēt jebkuru cilvēka kustību, izdomāt mehāniskus uzlabojumus un atvieglinājumus. Par nekrofiliju liecina arī aizraušanās ar fotografēšanu: tūristiem fotografēšana arvien biežāk aizvieto novērošanu, aplūkošanu. Arī daudzi mūzikas mīļotāji aizraujas ne tik daudz ar mūziku, kā ar atskaņojošās aparatūras augstajiem tehniskajiem rādītajiem. Taču Fromms norāda, ka ne katra tāda aizraušanās nozīmē nekrofiliju. Par nekrofilismu tā kļūst tad, ja aizvieto interesi par dzīvi.

Tāpat kā aizraušanās ar datoru – par atkarību tā kļūst tikai tad, ja cilvēka dzīvē vairs nav vietas dzīvei visā tās krāsainībā un daudzveidībā. Vai mēs vēlamies kļūt nekrofiliem?

Raksta sagatavošanā izmantotā literatūra:

Raksta autore Diāna Lāce ir Rīgas domes Atkarības profilakses centra praktiskā psiholoģe, grupu terapeite. Raksts sākotnēji publicēts žurnāla "Psiholoģijas Pasaule" 2005/11 numurā.