Sporta psiholoģija un bērnu sports

Bērni 12 gadu vecumā ir tie, kuri visaktīvāk nodarbojas ar sportu. No attīstības psiholoģijas viedokļa tas ir sarežģīts un nozīmīgs posms kā bērna fiziskajā, tā psiholoģiskajā attīstībā. Tāpēc svarīgi ņemt vērā – ja bērni šajā vecumā nodarbojas ar sportu, tas atstāj pozitīvu iespaidu gan uz viņu pašvērtējumu, gan arī uz viņu tālāko attīstību.

Daudzi psihologi strīdas par to, vai bērns var gūt labumu tikai no piedalīšanās sporta sacensībās, vai ir vajadzīgs kas vairāk.

Sporta psihologi uzskata, ka attīstīt bērna gribu, līdera iezīmes, veicināt uzticēšanos sporta principiem var gan caur piedalīšanos sporta nodarbībās, gan caur sacensībām, bet ļoti svarīgs faktors ir pieaugušo cilvēku kontrole un atbalsts. Tie ir pieaugušie, kuri izprot bērnu vajadzības un zina, kā veidot programmu, kura dos pozitīvus apmācības rezultātus. Te ir svarīgas arī zināšanas un sapratne par jauno sportistu psiholoģiju.

Kāpēc bērni nodarbojas ar sportu?

ASV tika veikts pētījums, kurā piedalījās 8 tūkstoši bērnu (49% zēnu, 51% meiteņu) (Ewing &Seefeldt, 1996). Pētījuma rezultātā iegūtie dati sniedz atbildes uz jautājumu – kāpēc bērni nodarbojas ar sportu skolā un ārpus skolas. Kopumā pēc nozīmīguma pirmā atbilde bija šāda – bērniem šīs nodarbības sagādā prieku. Tālāk sekoja:

1.tabula. Iemesli, kuru dēļ bērni piedalās ārpusskolas sporta aktivitātēs (sakārtoti pēc to nozīmīguma)

2.tabula. Iemesli, kuru dēļ bērni piedalās skolas sporta nodarbībās (sakārtotti pēc to nozīmīguma)

Kāpēc bērni pārtrauc nodarboties ar sportu?

Bērni vecumā no 10 – 13 gadiem pieder vecuma grupai, kurā visvairāk nodarbojas ar sportu. Taču pieaugot sportisko bērnu skaits kļūst arvien mazāks. Daudzi psihologi apgalvo, ka katru gadu ap 35% bērnu aiziet no sporta, proti, - ja sezonu sāk 10 bērni, tad sezonas beigās paliek 6 – 7, jo 3 – 4 bērni aiziet no sporta sezonas laikā.

Ir veikti plaši starptautiski pētījumi (Gould, Feltz, Horn &Weiss, 1982), kuru galvenais mērķis bija noskaidrot, kāpēc bērni aiziet no sporta. Galvenie iemesli aiziešanai no sporta bija:

Maurena Veisa (Maureen Weiss), viena no pazīstamākajām speciālistēm sporta psiholoģijā, ir secinājusi, ka bērni, kuri paliek sportā, atšķiras no tiem, kuri aiziet no sporta vai vispār tajā nepiedalās. Atšķirība meklējama savu spēju novērtējumā. Bērni, kuri ir pārliecināti par savām spējām, labprāt apmeklē sporta nodarbības. Savukārt bērni, kuri domā, ka nevarēs apgūt sporta iemaņas, nepiedalās nodarbībās vai arī aiziet no sporta.

Var izdarīt secinājumu, ka viens no galvenajiem speciālistu uzdevumiem, kuri strādā bērnu sportā, ir atrast veidus, kā celt bērna pašapziņu un veicināt pārliecību par savām spējām. Tātad ļoti svarīgi ir iemācīt bērnam novērtēt savus sasniegumus un uzstādīt jaunus mērķus, balstoties uz saviem personīgajiem rādītājiem. Iemācīt izvērtēt savus sasniegumus nevis caur zaudējuma vai uzvaras kontekstu, bet gan caur savu mērķu realizāciju. Zaudējums vai uzvara kādās konkrētās sacensībās nav galvenais. Pats galvenais bērnu sportā ir savu personīgo rezultātu uzlabošana un attīstīšanās, orientācija uz procesu, nevis uz gala rezultātu. To ir svarīgi saprast kā treneriem, tā arī vecākiem.

Apskatīsim divus iespējamos variantus, kāpēc bērns aiziet no sporta. Pirmajā gadījumā viņš vienkārši aiziet no fiziskām aktivitātēm. Otrajā gadījumā viņš aiziet uz kādu citu sporta veidu. Saskaņā ar pētījumiem, kurus veica Daniels Goulds un viņa kolēģi, 68% bērnu, kuri beidza savu karjeru peldēšanā, guva labus rezultātus citos sporta veidos (Daniel Gould, 1982).

Līdzīgs pētījums tika veikts par vingrošanu (K. A. Klint & M. Weiss, 1986). Izrādījās, ka 95% bērnu, kuri aizgāja no vingrošanas, pārgāja uz citiem sporta veidiem, vai arī uz zemākas intensitātes nodarbībām.

Balstoties uz daudziem pētījumiem, kuru mērķis bija noskaidrot, kāpēc bērni nodarbojas ar sportu vai arī pārtrauc to darīt, var izdarīt secinājumus:

Tāpēc, ja bērnu sporta speciālisti izprot iemeslus, kuru dēļ bērns nodarbojas ar sportu, viņi var palīdzēt bērnam nostiprināt motivāciju un uzlabot vidi, lai tā atbilstu viņa vajadzībām. Pastāv īpaša stratēģija, kuru treneris var lietot, lai sakārtotu vidi, kurā bērni var attīstīt savas prasmes, iemaņas, gūt prieku utt. Tas nozīmē – palīdzēt uzstādīt individuālo mērķi jaunam sportistam. Sporta psihologs var sniegt atbalstu trenerim šajā jautājumā, lai uzmanība tiktu vērsta nevis uz sacensību galamērķi (uzvaru, augstiem rezultātiem), bet gan uz pašu procesu.

Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka ļoti svarīgi ir salīdzināt savus rezultātus nevis ar standartu, bet gan ar saviem personīgiem rādītājiem. Ja sportista pašvērtējums ir atkarīgs tikai no uzvaras vai zaudējuma, tad 50% sportistu var izveidoties zems pašvērtējums un viņi var izvēlēties pamest sportu.

Diemžēl jāsaka, ka vairums treneru un sporta funkcionāru (menedžeri, klubu un komandu direktori, u.c.) Latvijā absolūti neņem vērā sporta psihologu ieteikumus un pētījumu rezultātus, jo viņiem ir svarīga uzvara, rezultāts un godalgotā vieta. Bērni tiek motivēti tikai uz to, lai gūtu rezultātu. Sports nav vis prieks un gandarījums, bet gan smags darbs: "Ja tu būsi stiprs, tu izturēsi, ja nē, tavā vietā stāsies cits!" Taču tā nav tālredzīga filozofija.

Piemēram, notiek Latvijas čempionāts mākslas vingrošanā, kurā piedalās meitenes vecumā no 8 – 10 gadiem. Apbalvo labākajā gadījumā tikai trīs dalībnieces, bet desmit no viņām paliek zaudētājos. Cik gan tas prasa asaru, stresa un vilšanos! Kāda no viņām nolems cīnīties, centīsies vēl kaut ko sasniegt, bet lielākā daļa pakāpeniski vilsies savās spējās. Varam uzdot sev jautājumu, cik potenciālo sportistu mēs zaudēsim? Vairākās Eiropas valstīs ir aizliegts rīkot sacensības bērniem, kurās nosaka uzvarētāju un zaudētāju. Parasti vietas netiek dalītas un atzinību gūst ikviens bērns, kurš piedalījies sacensībās.

Galvenais ir bērnus iepazīstināt un pieradināt pie sacensību vides, lai bērns no sacensībām gūtu prieku, nevis pārdzīvojumus. Tai pat laikā bērns ir pietiekoši gudrs, lai redzētu, ka kāds ir labāks par viņu. Ir jāmācās nevis apskaust otru, bet gan no viņa mācīties, kā izdarīt labāk.

Latvija ir neliela valsts un, salīdzinājumā ar daudzām citām valstīm, bērnu skaits, kuri gribētu nodarboties ar sportu, arī nav liels. Pie mums pat nevar atļauties uzņemt sporta klubos bērnus ar konkrētiem sporta rādītājiem un arī ar noteiktiem fiziskajiem rādītājiem (muskuļu masu, augumu, svaru utt.). Piemēram, bērnu futbola sporta klubs "Skonto" uzņem visus bērnus, kuri vēlas nodarboties ar sportu. Tādēļ ir ļoti nozīmīgi un svarīgi, lai sporta klubos, sporta kolektīvos darbotos psihologs, kas spētu atbalstīt gan treneri, gan bērnus. Treneris ļoti bieži nepārzina daudzas būtiskas nianses, kas ir saistītas ar bērnu psiholoģiju, sporta psiholoģiju un attīstības psiholoģiju. Viņa kompetencē ir sportiskās nodarbības un aktivitātes. Vienā sporta komandā ir 30 – 40 bērnu, un pārsvarā tie ir bērni no nelabvēlīgām vai šķirtām ģimenēm (pašreizējā situācijā Latvijā tas nav retums). Šādos gadījumos tieši trenera un sporta psihologa sadarbība būtu aktuāla un ļoti nepieciešama. Tālāk pārejam pie vēl viena svarīga jautājuma bērnu sportā – tā ir draugu nozīme bērna dzīvē.

Savstarpējās attiecības starp vienaudžiem un bērnu psiholoģiskā attīstība

Draugu iegūšana ir viens no svarīgākajiem motīviem, kāpēc bērni vēlas iesaistīties sportā. Bērni gūst prieku no iespējas būt kopā ar draugiem un iegūt jaunus draugus sporta nodarbībās. Sporta psihologi savos pētījumos ir konstatējuši, ka draugi un vienaudži spēlē būtisku lomu jauno sportistu attīstībā.

Attīstības psiholoģijā tas nav nekas jauns. Attiecības ar vienaudžiem ietekmē to, kā bērns pieņem pats sevi, kāds ir viņa pašvērtējums un motivācija. Maurena Veisa un viņas kolēģi veica pētījumus, kas saistīti ar draudzību un attiecībām starp vienaudžiem. Ar interviju palīdzību tika noskaidrots, kā bērni saprot un uztver draudzības komponentu sportā. Pētījumu rezultātā tika izdalītas pozitīvas un negatīvas atziņas, kas saistītas ar savstarpējām attiecībām sportā.

Pozitīvās atziņas:

Negatīvās atziņas:

Turklāt meitenēm vairāk nekā zēniem ir vajadzīgs emocionālais atbalsts sportā. Vecākiem bērniem aizvien aktuālāka kļūst intimitāte attiecībās. Bērniem, kuri jaunāki par 13 gadiem, dominē lojalitāte un prosociālā uzvedība. Bērniem, vecākiem par 10 gadiem, svarīga ir personības īpašību pievilcība.

Vēl var minēt A. Smita (A. Smith, 1997) ASV veikto pētījumu par attiecību starp vienaudžiem saistību ar piedalīšanos sporta aktivitātēs. Pētījumā piedalījās 207 vidusskolnieces un 211 vidusskolnieki. Tie bērni, kuri pozitīvāk uztver savstarpējās attiecības ar vienaudžiem sporta nodarbībās, daudz pozitīvāk vērtē arī pašu sportisko aktivitāti un savu fizisko spēju attīstību. Kopumā attiecības ar vienaudžiem ir viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc bērni vēlas nodarboties ar sportu. Jo labākas, pozitīvākas būs attiecības ar vienaudžiem, jo bērns vairāk vēlēsies nodarboties ar sportu vai citām fiziskām aktivitātēm.

Stress un izdegšanas sindroms bērnu sportā

Stress un izdegšanas sindroms nav tikai pieaugušo problēma. Tie ir sastopami arī bērnu sportā. Pastāv ļoti pretrunīgi uzskati sporta psihologu un pētnieku vidū par šo jautājumu. Viena daļa pētnieku apgalvo, ka jaunie sportisti sacensībās izjūt spēcīgu stresu, kas tad arī noved pie tā saucamās izdegšanas sportā. Otra daļa oponē, apgalvojot, ka sacensību process tieši māca bērniem tikt galā ar stresu. Līdz ar to ar stresu saistītā pieredze palīdz šiem bērniem pārvarēt stresu citās dzīves sfērās.

Lai noteiktu stresa līmeni jauniem sportistiem, ir jānosaka sportista trauksmes (nemiera) līmenis sacensību gaitā. Sīkāk neiedziļinoties šajos pētījumos, minēšu dažus pētījumu rezultātā izdarītos secinājumus. Proti, trauksmes līmenis bērniem sacensību laikā parasti ir nedaudz augstāks nekā citās bērnu aktivitātēs. Ja salīdzina trauksmes līmeni sacensībās ar trauksmes līmeni treniņos, tad sacensībās tas ir augstāks, taču šī starpība nav dramatiska. Šie pētījumi nedod tiešu atbildi uz vienu jautājumu: cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai sasniegtu stresa maksimālo līmeni?

Principā šī tēma ir aktuāla un vēl joprojām maz izpētīta, jo pastāv daudz neatbildētu jautājumu. Stress ir problēma atsevišķiem bērniem specifiskās situācijās. Balstoties uz pētījumu rezultātiem, ir izstrādāts jauno sportistu profils, kurā minētas rakstura iezīmes, pēc kurām var atpazīt bērnus, kuri ir vairāk pakļauti nemiera stāvoklim tieši sacensību periodā. Tie ir:

Trīs iespējamās situācijas, kuras var paaugstināt stresu:

Stresa izsaukts izdegšanas sindroms

Izdegšanas sindroms – tas ir īpašs gadījums, kad hroniska stresa rezultātā sportists vairs nespēj un arī nevar darboties sportā. Sportists attālinās vai aiziet no sporta. Šādām situācijām vairāk ir pakļauti tādi jaunie sportisti, kuri izjūt lielu un stingru kontroli no treneru un vecāku puses. Turklāt lēmumi par konkrētām uz viņiem attiecināmām lietām tiek pieņemti ne tikai sportā, bet arī ārpus tā.

Daniels Goulds (D. Gould, 1993) savos pētījumos atklāja dažus faktorus, kuri saistīti ar izdegšanas sindromu jauniem sportistiem:

Līdz ar to varam secināt, ka izdegšanas sindroms ir gala rezultāts ilgstošam stresam.

Šajā jomā veiktie pētījumi liecina, ka metodes, kuras tiek izmantotas pieaugušo sportā, vairumā gadījumu ir absolūti neatbilstošas bērnu sportā. Psihologi ir izstrādājuši (un turpina to darīt) speciālas, efektīvas trauksmes mazināšanas tehnikas (progresīvā muskuļu relaksācija, mentālie treniņi, autogēnie treniņi, stresa regulēšanas metodes u.c.) tieši bērniem. Tas ir jāatceras visiem tiem cilvēkiem, kas ir saistīti ar bērniem sportā – treneriem, vecākiem un psihologiem

Vecāku loma

Vecākiem ir īpaši svarīga loma bērnu darbībai sportā. Kad bērni sāk nodarboties ar sportu (piemēram, daiļslidošana (4 – 6 gadi), komandu sporta veidi (7 – 9 gadi)), bieži sporta veida izvēli nosaka nevis pats bērns, bet gan viņa vecāki. Tas, vai bērns nodarbosies ar šo sporta veidu, cik ilgi viņš nodarbosies ar to, vai spēs tajā attīstīsies, lielā mērā būs atkarīgs no vecākiem. Tieši vecāku attieksme un uzvedība var atstāt spēcīgu – gan pozitīvu, gan negatīvu iespaidu uz:

Rekomendācijas vecākiem, kuru bērni nodarbojas ar sportu:

(Šīs rekomendācijas ir izstrādātas 1994. gadā ASV.)

Vecāku palīdzība un ieinteresētība bērniem ir ļoti nozīmīga, jo tas palīdz viņiem caur sportu iegūt pozitīvu un iedarbīgu pieredzi gan personīgajā izaugsmē, gan attiecībās ar vienaudžiem un treneriem. Šos jautājumus efektīvi risināt var palīdzēt arī sporta psihologi, kuri nodarbojas ar bērnu sporta jautājumiem. Līdzīgi kā skolā blakus skolotājiem strādā skolas psihologs, tā arī sporta vidē, kurā bērns pavada pietiekami ilgu laika posmu, blakus trenerim būtu jāstrādā sporta psihologam.

Literatūra: