Būt vai nebūt surogātmātēm Latvijā  (10)

Eiropas Savienības Embrioloģijas centrs atzinis, ka surogācijas procedūra ir pieņemama, un ir izstrādājis rekomendācijas tās veikšanai. Ir situācijas, kad sievietei ir olšūnas, bet nav dzemdes, vīram viss ir kārtībā. Pāris ļoti vēlas audzināt bērnu, kuram ir abu vecāku ģenētiskais mantojums. Šādā un vēl citos gadījumos ir vajadzīga sieviete, kura bērniņu iznēsā – surogātmāte.

Surogācija ir juridiska vienošanās starp domātajiem vecākiem – sievieti un vīrieti, kuri vēlas bērnu, bet to nespēj radīt, un sievieti surogātmāti –, ka pēc mākslīgās apaugļošanas sievietei iestāsies grūtniecība un pēc dzemdībām viņas iznēsāto bērnu atdod domātajiem vecākiem adopcijai.

Pastāv divi surogācijas veidi. Tradicionālās surogācijas jeb gestācijas gadījumā mākslīgai apaugļošanai izmanto abu domāto vecāku dzimumšūnas un surogātmātei ar bērnu nav ģenētiskas radniecības. Otrā gadījumā surogācija ir daļēja – izmanto surogātmātes olšūnu un domātā tēva spermatozoīdu, šai gadījumā surogātmāte ir arī bērna bioloģiskā māte.

Surogācijas aizsākumi meklējami ASV septiņdesmitajos gados. Surogācijas priekšvēstnešus tās atbalstītāji saskata jau seno romiešu lugās un daudzos citos gadījumos dažādās kultūrās.

Taču komerciālā surogācija aktuāla kļuva tieši 20. gadsimta beigās. Līdz ar komerciju tai pievienojās vairākas juridiskas un ētiskas problēmas. Piemēram, 2003. gadā tiesa Lielbritānijā piesprieda divus gadus ilgu cietumsodu sievietei, kura atzinās, ka internetā mēģinājusi pārdot savu vēl nedzimušo bērnu vairākiem bezbērnu pāriem. 33 gadus vecā sieviete no diviem bezbērnu pāriem bija saņēmusi 2500 sterliņu mārciņu par surogātmātes pakalpojumu sniegšanu. Kad sieviete jau bija stāvoklī, viņa lauza līgumu ar abām ģimenēm un noslēdza 8000 mārciņu vērtu līgumu ar trešo ģimeni. Tātad cilvēka daba ir iekārtota tā, ka pat šādās ētiski delikātās situācijās viņi ir gatavi krāpt un manipulēt.

Surogātmātes Latvijā

Pašlaik sava ķermeņa "izīrēšana" bērniņa iznēsāšanai un radīšanai pārim, kuram nevar būt bērnu, ir likumīgi atļauta ASV, Kanādā, Grieķijā, Austrālijā, Krievijā, Lielbritānijā, Izraēlā, Korejā, Brazīlijā un Argentīnā. Katrā valstī ir savi ierobežojumi un aizliegumi. Pagājušā gada nogalē Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā kāds Nīderlandes pārstāvis ierosinājis atbalstīt visām 25 dalībvalstīm saistošu rezolūcijas projektu par surogācijas legalizāciju. Ņemot vērā lielākās daļas – 95% – valstu pārstāvju negatīvo nostāju, rezolūcijas priekšlikumu par surogāciju noraidīja. Apkopojot Latvijas zinātnieku viedokļu tendences, kopumā valda uzskats: "Surogācija vēl nav pietiekami pētīta."

Galvenā problēma slēpjas apstāklī, ka surogācijas pozitīvos un negatīvos aspektus aplūko galvenokārt no neauglīgā pāra puses, nepietiekamu uzmanību pievēršot bērna un surogātmātes situācijas un problēmu izpētē.

Lai surogācija radītu pēc iespējas mazāk problēmu, embriologi iesaka surogātmāti izvēlēties vismaz ar vienu viņas bērnu, surogāciju neveikt vairāk par vienu reizi un dot pietiekamu apdomāšanās laiku. Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas vadītāja ginekoloģe Dace Matule savu kolēģu vārdā lūgusi neaizliegt surogāciju, jo vienmēr iespējamas situācijas, kur tā būs vienīgais adekvātais risinājums.

Latvijā pagaidām nav likuma vai noteikumu par surogātmātēm, tāpēc praksē legālu šādu gadījumu nav. Tomēr ir dzirdēts, ka sievietes no Latvijas brauc uz ārzemēm nolūkā kļūt par surogātmātēm, pārsvarā par galveno iemeslu minot iespēju par pakalpojuma atlīdzību nodrošināt sev iztiku vairākiem gadiem. Oficiālu ziņu par šādiem gadījumiem nav. Tāpat nav zināms, vai pie mums kāds bezbērnu pāris būtu izmantojis surogātmātes pakalpojumus. Tehnoloģiski surogācija ir iespējama, medicīna tam ir gatava. Vairāk neatbildētu jautājumu ir juridiskajā un ētiskajā aspektā. Nepareizs ir uzskats, ka surogācija ir neauglības alternatīva, jo no šādas legalizācijas sieviete auglīgāka nekļūs.

Vai "surogāts" ir piemērotākais apzīmējums

Jāmin, ka ne visai patīkamas emocijas izraisa latviešu valodas apzīmējums surogātmāte. Skatoties vārda "surogāts" izcelsmi angļu un tālāk latīņu valodā, vārds surrogatus tulkojumā nozīmē – izvēlēts cita vietā. Pret šādu tulkojumu nekādu iebildumu nebūtu, jo tas tieši atspoguļo tās mātes statusu, kura iznēsā bērnu. Tomēr lieki piebilst, ka vārdu surogāts latviešu valodā lieto vairāk ar negatīvu nozīmi.

Svešvārdu vārdnīca skaidro – nepilnīgs aizstājējs, līdzīgs, bet mazvērtīgāks materiāls u.tml., tādēļ lietojams, apzīmējot kaut ko nekvalitatīvu, mazāk vērtīgu. Lietot šai gadījumā, apzīmējot sievieti ar šādu misiju, ir pazemojoši un neētiski.

Kā jūtas bērns?

Lielu problēmloku veido jautājumi par mazuļa psihisko un fizioloģisko veselību. Lai gan, runājot par surogātmāti, bieži lieto vārdus – "viņa mazuli tikai iznēsā", tas nebūtu īsti patiesi, jo, kā zināms, grūtniecība ir sarežģīts process. Tās laikā starp mazuli un sievieti, kura gatavojas kļūt par māti, izveidojas ciešas fizioloģiskas un emocionālas attiecības. Bērniņš uzreiz pēc piedzimšanas atšķir savas mammas balsi, pienu, smaržu.

Uzreiz pēc dzimšanas mainoties mātei, bērns to varētu izjust kā mātes zaudējumu, kas ir ļoti nopietna psihotrauma un var atstāt sekas uz mazā attīstību. Tāpat rodas jautājumi, kā risināt situācijas, ja piedzimst bērns invalīds vai vecākiem jaundzimušais gluži vienkārši nepatīk?

Kā jūtas sieviete, kurai bērns jāatdod

Līdz šim ārzemju publikācijās redzams smaidošs, laimīgs pāris, kurš nupat ticis pie sava mazuļa, bet nekur neparādās laimīga sieviete, kura tikko dzemdējusi un atdevusi bērnu svešiem cilvēkiem.

Grūtniecība ir ilgstošs process, tās laikā sievietes ķermenī noris dažādas pārmaiņas, gan fizioloģiskas, gan psiholoģiskas. Piekrītot sniegt šādu pakalpojumu, viņas neērtības neaprobežojas ar sliktu dūšu, nogurumu un dzemdību sāpēm. Sievieti nepārtraukti pavada šaubas, vai pieņemtais lēmums ir pareizs, vai viņa būs tam gatava, vai spēs doto solījumu izpildīt un atdot bērnu pēc viņa piedzimšanas. Turklāt sievietei, kura psiholoģiski un fizioloģiski ir sagatavota bērna kopšanai un attīstībai, pēkšņi vairs nav iespēju savu misiju pildīt.

Sievietei bērna zaudējums var būt iemesls psiholoģiskām problēmām, kuras neviens nav spējīgs apzināties un izvērtēt pirms lēmuma pieņemšanas. ASV ir noteikts, ka surogātmātei ir jābūt vismaz viena bērna mātei. Sievieti, iznēsājot svešās ģimenes bērnu, parasti neizolē no sabiedrības, tāpēc jāpārliecinās, vai pārējie ģimenes locekļi būs spējīgi lojāli un adekvāti esošajai situācijai izturēties pret mammu un sievu. Turklāt, stāstot surogātmātes bērnam esošo situāciju, vai sabiedrība nenonāks uz tā ceļa, kas deformēs esošo ētisko vērtību sistēmu un kas vēlāk nesīs jaunas pārmaiņas sabiedrībā?

Jāmin vēl viens aspekts – ja grūtniecības laikā rodas komplikācijas vai dzemdību laikā sieviete nomirst, kurš uzņemas atbildību šādā situācijā? Iespējams, sievietes ģimene nekad nebūs spējīga pārim un piedzimušajam bērnam to piedot. ASV pieredze liecina, ka parasti pārim un sievietei, kura iznēsā mazuli, ir ciešas attiecības. Piedzimstot bērnam, sieviete nereti kļūst par viņa krustmāti. Ja šai lietā nav anonimitātes, tad, iespējams, jāizskata problēmas, ko orgānu transplantācijas gadījumā tomēr risina ar stingru noteikumu par donora anonimitāti.

Neatbildētie jautājumi

Kā jau minēts, grūtniecības laikā veselu sievieti emocionāli un fizioloģiski gatavo mātes lomai. Bērnam piedzimstot, viņa mātei piemīt apbrīnojami augstas empātijas spējas, mazuļa vajadzību neverbāla uztveršana, pacietība un spēja identificēties ar bērnu. Ir pamats domāt, ka sieviete, kura nav bijusi pakļauta šiem procesiem, varētu nespēt būt pietiekami laba māte. Vai šādā gadījumā bērns nav zaudētājs, nesaņemot vislabāko aprūpi, kāda tam pienākas?

Pastāv bažas, ka surogācijas legalizācija varētu kļūt par milzīgu biznesa industriju, kurā apgrozās lielas naudas summas.

Nepieļaujamas būtu situācijas, ka slavenības un bagātas sievietes var pasūtīt bērnu, par to attiecīgi samaksājot. Lai gan nekur nav pausts šāds surogācijas mērķis, iespējams, legalizējot to vairs nevarēs kontrolēt. Tikpat kutelīgs ir jautājums par homoseksuālistu ģimenēm, kas vēlas audzināt bērnus un būtu potenciālie surogācijas izmantotāji, jo tādā veidā būtu iespējams tikt pie sava bērna. Tieši tāpat uzskata, ka surogācijas potenciālie izmantotāji būtu vientuļi vīrieši vai sievietes. Ja speciālistiem rodas šaubas, vai sieviete, kura nav bērna bioloģiskā māte, spēs būt pietiekami laba bērna aprūpētāja, vai tāds spēs būt vīrietis bez sievietes atbalsta? Turklāt, dodot iespēju vientuļiem cilvēkiem šādi veidot daļēju ģimeni, vai ģimenes modelis un tradicionālās ģimenes funkcijas netiek pilnībā degradētas?

Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "Līna" psiholoģes Vitas Kalniņas komentārs

"Esmu lasījusi šai gadā publicētu psihologu pētījumu, kurā salīdzināta bērna attīstība pirmajā dzīves gadā "normālās" ģimenēs un tādās, kur bērniņu iznēsājusi surogātmamma. Pētījumā parādījās, ka otrās bērnu attīstība un labsajūta bija soli priekšā. Pētnieki paši gan atzīst, ka nevar paredzēt, kas notiks ar šiem bērniņiem tālākā attīstībā un kā mainīsies ģimenes attiecības, viņam pieaugot. Atšķirību viņi saista ar to, ka ģimenēs, kur bērniņš ir nācis īpaši sarežģīti, vecāki cenšas bērnu aprūpēt pastiprināti, kas pagaidām varbūt arī ir noteicis atšķirību.

Domājot par ģimeni, kura vēlas šādā veidā iegūt bērniņu, vispirms būtiski ir uzzināt iemeslu, kāpēc sieviete pati bērnu neiznēsās. Ja tā vienkārši ir nevēlēšanās, tad tas līdzinās vēlmei bērnu pirkt veikalā – iegādāties kā lietu. Un tas jau sākotnēji lielā mērā parāda, cik distancēti mamma varētu uztvert savu bērnu.

Ir pētījumi, kas pierāda, ka bērna temperamentu un līdz ar to daļēji arī raksturu vairāk var ietekmēt nevis ģenētiskā māte, bet gan tā, kura viņu iznēsā. Šis pētījums, kā man zināms, pagaidām gan veikts ar dzīvniekiem, tomēr liek aizdomāties. Jo jaunie vecāki neapzinās, kāds varētu būt bērniņš, ja viņu iznēsās sieviete varbūt no "nelabvēlīgas" vides, pie tam ar domu nopelnīt naudu...

Pēdējā laikā ļoti attīstīta ir prenatālā psiholoģija, kas atzīst, ka bērnu psiholoģiski ietekmē ne vien grūtniecības laiks, bet arī tas, kā viņš ir ieņemts – pāra attiecības šai laikā, viņu motīvi, vēlmes un gaidas, viņu domas un sajūtas. Mazliet bail iedomāties, kāds pretrunīgu sajūtu mikslis varētu tikt šādam bērniņam. Kā ir – uzaugt zem sirds mammai, kura tevi nevēlas un neveido ar tevi nekādu pieķeršanos, jo, tikai šādi dzīvojot savu grūtniecību, sieviete spēj dzemdēto bērniņu atdot. Šķiet, vienīgā iespēja šai sievietei emocionāli izdzīvot šādā situācijā, ir uztvert savu grūtniecību kā bioloģisku norisi, no kuras viņa emocionāli distancējas. Tai pašā laikā tas šķiet kaut kas pretdabisks un noteikti ir sarežģīti, ja vien sieviete jau iepriekš pati nav kā smagi emocionāli traumēta."

Citāti no www.dr.lv medicīnas foruma par tēmu "Surogātmātes"