Kā bērnam aizstāvēties pret vienaudžu pārestību?

Ar laiku šādas attiecības polarizējas arvien krasāk. Izsmējējs kļūst drošāks, bet izsmietais pakļāvīgāks, uzskatot, ka jebkādas attiecības ir labākas par attiecību trūkumu. Protams, reižu reizēm, kad citi, pašapzinīgāki bērni ir aizņemti, un izsmējējam kļūst garlaicīgi, viņš pret izsmieto izturas draudzīgi un laipni, bet tikai līdz brīdim, kad apbrīnotāji atgriežas. Tad pakļāvīgo atkal apsmej un padzen. Kad sanāk kopā vairāki populārā bērna draugi, tā notiek bieži. Katrs no viņiem atsevišķi varbūt izturas laipni un draudzīgi, bet sanākot vairākiem kopā, tie kopīgi apceļ nepopulāro (ejam, noslēpsim viņai somu, redzēs, kā šī atkal bimbos!).

Lai šādas attiecības neiedibinātos, jāiemāca izturēties šādi - ja bērns jūt, ka viņu apsmej un kaitina, lai viņš iet prom, meklē draudzīgi noskaņotu bērnu sabiedrību un kādu laiku izturas pret katru no kaitinātājiem vēsi.

Vecāki var bērnam palīdzēt, iepriekš pārrunājot iespējamas satraucošas situācijas. Piemēram, ko tu darīsi vai teiksi, ja skolā tev pienāks klāt puika un izsitīs somu no rokām. Kā tu rīkosies, ja bērni, ar kuriem tu gribētu runāties un iedraudzēties, tev teiks: ko lūri, velcies vien tālāk.

Apcēlājs ir bērns, kam ir iedzimta spēja izcelties vienaudžu vidū ar "publikas" uzjautrināšanu, darot pāri tiem, kas neprot aizstāvēties. Savā ziņā tas ir talants. Apcēlājam vajag apceļamo un auditoriju. Ja apceļamais no kaitinātāja norobežojas, pēdējais paliks bez iespējām izcelties. Ja apceļamais būs auditorijai simpātisks, tā viņu aizstāvēs. Tādēļ ir ļoti svarīgi iemācīt bērnu gan aizstāvēties, gan arī iedraudzēties ar citiem, kas viņu vajadzības gadījumā aizstāvētu.

Bērnam var ieteikt iepazīties ar kādu mazāk populāru, līdz ar to pie uzmanības un noteicošās lomas mazāk pieradušu bērnu, kam izrādītā atzinība glaimos, un nodibināt ar to draudzīgas attiecības. Tādējādi bērns būs ieguvis draugus, kas pret viņu izturas laipni un viņš vairs skolā nejutīsies atstumts. Viņam vairs nebūs vajadzīga draudzība par jebkuru cenu.

Turklāt, palicis bez iespējām izcelties ar kaitināšanu, apcēlājs pats varbūt nāks pie apceļamā un piedāvās draudzēties. Tad apceļamais varēs teikt, ka viņš ir aizvainots par slikto izturēšanos, ka viņš ir atradis sev draudzīgus bērnus un neiesaistīsies ar apcēlāju rotaļās, sarunās, nedalīsies mūzikas ierakstos, uzlīmēs, vai citās draugus interesējošās lietās tik ilgi, līdz apcēlājs parādīs, ka spēj būt laipns un draudzīgs gan būdams viens, gan kopā ar saviem draugiem.

Iemāciet bērnam - ja tevi kāds īpaši kaitina, saglabājot mieru, saki, ka tev tas nepatīk. Ja kaitinātājs vienkārši grib draudzēties vai par kaut ko aprunāties, tad tā arī lai dara. Tas būtu jaukāk. Ja kaitinātājs nerimstas, lai bērns, neizrādot īpašu sašutumu vai citas emocijas, iet prom un meklē draudzīgu bērnu sabiedrību. Svarīgi ir iemācīties saglabāt pašcieņu un mieru, jo kaitinātājs cenšas izraisīt nepārdomātu impulsīvu rīcību un emocijas, kas dotu vielu jauniem jokiem.

Lai tiktu galā ar gadījumiem, kad kaitinātājs kļūst uzmācīgi neatlaidīgs, iemāciet bērnu apsaukāties. Uzspēlējiet spēli, kur savstarpēji aizskaroši apsaukājieties, bet sakiet, ka to nevajag uzsākt pirmajam un ka uz mutisku apsaukāšanu viņš nedrīkst atbildēt, kādu aizskarot fiziski.

Ja pāridarītājs ir fiziski pārāks un bērnu aizskar fiziski, māciet bērnu lūgt padomu skolotājai (piemēram: skolotāj, kā jūs man ieteiktu rīkoties, ja katru starpbrīdi A man staigā no muguras un grūsta un apsaukā par cūku. Es vairākkārt viņam esmu teicis, lai viņš tā nedara, bet viņš tikai vicina man rokas gar seju un saka, ka es viņam nedrīkstot sist, jo gaiss piederot visiem. Vai es rīkotos pareizi, ja tad, kad viņš mani atkal grūdīs, es viņam iesistu?)

Skolotājas pienākumos ir palīdzēt šādas lietas nokārtot, ja nepieciešams, iesaistot vecākus. Protams, no vienas puses ir labāk, ja bērni savstarpējās attiecības nokārto neiesaistot pieaugušos, bet, ja kādam tas patiešām neizdodas, labāk lai skolotāja, kas ir tieši atbildīga par bērnu drošību, uzzina par savstarpēju naidošanos, pirms kāds ir pagrūsts ar galvu pret radiatoriem. Bērna rīcība, lūdzot padomu skolotājai, var izrādīties izšķiroša, lai vecāki viņu pēc skolas nesaņemtu slimnīcas nodaļā.

Pāridarītāji bieži mēģina manipulēt ar pārprastām goda jūtām, upurim sakot: ja tu sūdzēsies skolotājai vai vecākiem, tu esi sūdzambībele, bailulis, nodevējs, vai kā citādi. Paskaidrojiet bērnam, ka apcēlāji var pastāvēt tikai savstarpējas neiecietības gaisotnē - kad skolēni nerunā ar skolotājiem, bērni neuzticas vecākiem, populārie bērni un tie, kas par katru cenu grib ar viņiem draudzēties nostājas pret nepopulārajiem - tā teikt, skaldi un valdi. Sakiet, ka kaitinātājs rīkojas vienīgi savās interesēs un par vienaudžu jūtām neinteresējas.

Māciet, ja bērns jūt, ka pret viņu izturas netaisnīgi, viņš drīkst meklēt palīdzību tikmēr, kamēr to atrod. Mudiniet viņu iesaistīt draugus, ja tas nelīdz - skolotāju, un pastāstīt par savām bēdām jums. Lai bērns pāridarītājam atbild, ka aizstāvēs sevi visiem līdzekļiem un, ja apcēlājs nerimsies, viņam būs nepatikšanas.

Mēdz būt arī tā - bērnam nav draugu tādēļ, ka viņš pats izturas augstprātīgi, spītīgi, citus izrīko, pārtrauc pusvārdā, kritizē, neinteresējas par to, kas interesē pārējos - vārdu sakot, neizturas iejūtīgi un draudzīgi. Lai atšķirtu bērna nevēlēšanos apvaldīt neiecietību, izturēties laipni un uzturēt draudzīgas attiecības no gadījumiem, kad bērnam tiešām ir nepieciešama pieaugušo aizstāvība, pierodiet jau no mazotnes bērnam, kurš sūdzas par citiem, vaicāt: vispirms pastāsti kā tu pats izturējies? Ko tu darīji, lai izvairītos no strīda? Kā tas citiem lika justies? Kā tu domā, kāpēc viņš pret tevi tā izturējās? Kā tu citādi būtu varējis rīkoties?

Vienmēr centieties tikt pie dziļākiem motīviem, kā - viņš vienkārši ir slikts bērns. Patiesībā ļoti, ļoti reti ir tā, ka pirmsskolas vecuma bērns tiešām nezina, kāpēc nelabvēlīgi notikumi ir risinājušies tā un ne citādi. Māciet neuzturēt draudzību, kas balstās uz materiālu labumu - izmaksātiem saldumiem, kino biļetēm, mūzikas ierakstiem utt. Ja draudzībā izdevīgums nav abpusējs, tā lemta neveiksmei un vilšanās pārdzīvojumiem.

Bērnu ir jāmāca sevi aizstāvēt. Ja nepieciešams, lietojot fizisku spēku. Ja kāds viņu fiziski aiztiek - grūž, rauj, ber acīs smiltis, vai kā citādi, bērns drīkst sevi aizstāvēt, aizskārēju ietekmējot atbilstoši savām spējām - sitot, sperot, kožot, grūžot vai pieturot. Vecāku uzdevums ir iemācīt bērnu nelietot spēku pirmajam. Ja kāds tevi apsaukā, kauties tu nedrīksti. Ja kāds tev draud ar fizisku spēku, tu kauties nedrīksti, bet drīksti brīdināt, ja kaitinātājs tevi aizskars ar darbiem, tu pretosies visiem līdzekļiem.

Vecāku pienākums ir paskaidrot, ka aizstāvoties ir jāņem vērā aizskārēja spēki. Ja tu esi lielāks, un bērns, kas tev sit ar rotaļlietu, ir mazulis, kas tikko piecēlies kājās un varbūt neapzinās, ka dara tev pāri, tad pietiks viņu stingri saņemt aiz rociņas, pieturēt un teikt, piemēram: nu, nu, nu, nedari tā, kā man ir nepatīkami, ja tu man sit, es palieku dusmīgs, ja tu tā turpināsi, man tā manta būs tev jāatņem. Ja mazulis turpina kauties, ļaujiet lielākajam arī mantiņu noņemt. Tas būs audzinoši abiem.

Vienāda vecuma bērnu starpā puišiem ir tādas pat tiesības aizstāvēties pret meitenēm kā otrādi. Nevietā aizstāvot meiteni, mēs viņu tikai pieradinām darīt pāri puikām, kam vecāki ir iemācījuši - vīrietis nekad nepacels roku pret sievieti. Tā mēs nodarām pāri abiem. Meitenei veidojas despotisks raksturs, bet puika, iespējams, vairs negrib būt puika, jo skaidri izjūt netaisnību - meitenes drīkst sevi aizstāvēt vienmēr, bet puikas pat, ja tiem patiešām dara pāri - nē.

Meitenēm, savukārt, ir jāiemāca pašām tikt galā ar uzbrucēju, izmantojot pārsteigumu. Māciet viņām, ja viņas ir nolēmušas sist vai spert, tad lai dara to no visa spēka, it sevišķi, ja uzbrucējs ir lielāks. Sitienam ir jābūt tik stipram, lai cīņas rotaļu uzreiz padarītu nepievilcīgu. Citādi tāda spēkošanās ar vājāku dažiem puikām pavisam liek zaudēt galvu un var novest pat pie traumām.

Izstāstiet, ka jūsu ģimenē tā nav pieņemts, bet dzīvē bērnam var nākties sastapties ar cilvēkiem, kas par citu bēdām daudz neraizējas, kam sagādā prieku kaitināt vājākus un kuri pārstāj tikai tad, ja viņiem turas pretī un nodara pietiekami stipras sāpes. Ja bērns sāk raudāt, mēģina bēgt vai sāk pārmetumu pilnas sarunas, piemēram: "kāpēc tu man tā dari, vai tu gribi, lai es sāku raudāt?", tas pāridarītāju tikai uzjautrina. Ja nav jābaidās saņemt pretī dunkas, viņu tas tikai iedrošina.

Ko darīt? Sakiet, ka spēlēsiet rotaļu, kas iemācīs bērnu aizstāvēties. Paskaidrojiet, ka rīkosieties kā pāridarītājs, kas grib bērnam darīt nepatīkami, un jums būs vieglāk, ja viņš neaizstāvēsies un raudās. Sakiet, ka turpināsiet darīt viņam nepatīkami tik ilgi, kamēr bērns jums stipri iespers vai iesitīs (vislabāk pa degunu) un cerat, ka viņš to darīs.

Vispirms izmēģiniet, vai bērns to spēj, un pārliecinieties, ka viņš ir sapratis, kā rīkoties. Tad sāciet viņu viegli dunkāt, līdz bērns sāk aizstāvēties. Pārējiem ģimenes locekļiem lūdziet iedrošināt bērnu stipri sist pretī, nevis pasargāt vai žēlot. Tiklīdz bērns sāk pretoties, izliecieties nobijušies un atkāpieties. Kad satraukums ir norimis, bērnu samīļojiet un sakiet, ka viņš ļoti pareizi rīkojās, sevi aizstāvot, un tas viņu pasargāja no īstām nepatikšanām. Sakiet, ka esat priecīgi, ka viņš ir iemācījies aizstāvēties pret pāridarītājiem, un jūs ik pa laikam atkārtosiet šo spēli, lai bērns kļūtu drošāks, un priecāsieties, ja bērns atbilstoši sevi aizstāvēs. Tā arī turpiniet, līdz bērns ir kļuvis pietiekami veikls, lai negaidīti nodarītu uzbrucējam stipras sāpes, un labi pazīst gadījumus, kad tas ir jādara.