Elita Keiša, Mārtiņa fonda direktore: "Mums pārmet, ka reizēm kliedzam par skaļu. Kas ir – par skaļu? Lai sadzirdētu īstajā, varbūt pat pēdējā brīdī, bērniņa glābšanai aicinātu saucienu? Par skaļu?"
Rūta Dimanta, fonda Ziedot valdes priekšsēdētāja: "Man nav žēl atdot naudu, jo ne jau nauda ir galvenais, bet tas emocionālais gandarījums. Esmu strādājusi arī valsts iestādē, bet darbs sociālajā vai labdarības jomā dod daudz lielāku piepildījumu. Arī tad, ja mēs izglābjam kaut vienu bērnu – tas jau ir daudz."
Ieva Tomsone, finansu speciāliste: "Bībelē teikts, ka Dievs ir spējīgs jūs darīt tādus, lai pašiem pietiktu bagātīgi un vēl paliktu pāri arī labiem darbiem."
Aija Skudra, juriste: "Mīlestību pret savu ģimeni un apkārtējiem!"
Mārtiņa fonds
Elita Keiša, "Mārtiņa fonda" direktore. Pašlaik iegūst otru augstāko izglītību Praktiskās psiholoģijas augstskolā, kuru beigs 2007. gadā.
Mārtiņa fonda rašanās bija traģiska. 1991. gadā to izveidoja Ivars Vīķis, kura dēliņš Mārtiņš mira ar leikēmiju. Sākotnēji fonda mērķis bija meklēt līdzekļus un ceļus, lai mūsu bērni tiktu glābti no šīs briesmīgās slimības. Tagad, kad pagājuši jau vairāk nekā 15 gadi, fonda redzeslokā ir arī citas onkoloģiskās, hematoloģiskās, oftalmoloģiskās saslimšanas. Fonds ieguvis autoritāti, būtībā saaudzis ar Latvijas Universitātes Bērnu klīniskās slimnīcas onkohematoloģijas (20.) nodaļu. Fondu atbalsta daudzi uzņēmēji, kas ļauj risināt jautājumus par nepieciešamās medicīnas aparatūras un sadzīves priekšmetu iegādi, medikamentu, vitamīnu, veselīgas pārtikas sarūpēšanu, medicīnas personāla kvalifikācijas paaugstināšanas kursu finansēšanu, kā arī sava gaišumiņa došanu grūtajam atveseļošanās procesam, organizējot slimnīcā dažādus svētkus un pasākumus.
Ikdienas darbus un ieceres mēs fondā neplānojam, jo, pirmkārt, daudz ko diktē pati dzīve, otrkārt – mums nav "valsts plāna". Tāpēc tas ir ļoti radošs darbs. Jo es zinu, kas ir nepieciešams slimnīcā, kas vajadzīgs bērniem, kuri atrodas slimnīcā; zinu arī to, kas nepieciešams tiem bērniem, kas ir remisijā, atveseļošanās periodā. Protams, viņiem visiem ir vajadzīgas zāles un cita materiālā palīdzība. Bet psiholoģiskā palīdzība būtībā ir pati svarīgākā.
Mums pārmet, ka reizēm kliedzam par skaļu. Kas ir – par skaļu? Lai sadzirdētu īstajā, varbūt pat pēdējā brīdī bērniņa glābšanai aicinātu saucienu? Par skaļu?
Rūta Dimanta
Portāls ziedot.lv tika izveidots pirms trim gadiem. Internets sevi veiksmīgi ir pierādījis biznesā, informācijas apmaiņā, un es nodomāju – kāpēc šo tehnoloģiju neizmantot arī labdarībai? Latvijā strauji palielinās to cilvēku skaits, kas ikdienā savā birojā izmanto internetu. Varbūt arī viņš vēlētos palīdzēt, bet viņam vienkārši nav laika izskriet ārā un piedalīties kādā pasākumā. Sadarbībā ar Hansabankas mārketinga nodaļas vadītāju Oksanu Silokobijsku sākām attīstīt ideju – dot iespēju nodarboties ar labdarību aizņemtiem cilvēkiem. Banka ieguldīja izveidoto internetbanku kā savu resursu.
Šajā portālā es esmu tā, kas citu cilvēku vietā iet lūgt palīdzību. Kā zināms, dot ir viegli, bet lūgt ir ļoti grūti. Domāju, ka ļoti laimīgi ir tie cilvēki, kuriem ir, ko dot, bet nav nekas nevienam jālūdz.
Mēs esam iestāde, kurā var vērsties bērni līdz 18 gadu vecumam vai viņu vecāki un kuriem ir nepieciešama ārstēšana vai rehabilitācija, kuru neapmaksā valsts, kuri ir gatavi uzrunāt sabiedrību un lūgt šo palīdzību. Protams, mūsu funkcija ir arī uzraudzība, jo katrā gadījumā mēs individuāli pārbaudām, vai šī palīdzība tiešām ir vajadzīga. Pārbaudām arī, kā izlietota saziedotā nauda, jo labdarības jomā ļoti svarīga ir uzticēšanās. Ja pār kādu labdarības organizāciju vai projektu vienu reizi jau bijusi kāda šaubu ēna, tad ļoti ilgi no tās nevar atbrīvoties. Tomēr ar šādiem gadījumiem saskaramies ļoti maz.
Mēs sadarbojamies ar ļoti daudzām labdarības organizācijām, kuras uztur krīzes centrus. Piemēram, vardarbībā cietušiem bērniem Aucē, kas ir maza pilsētiņa, ir centrs, kurā bērni mācās; paši stāda kartupeļus, kurus rudenī arī novāc. Priecē, ka šajā centrā neaudzina patērētāju sabiedrību, bet radina bērnus saprast – ja tev kāds kaut ko dod, tad arī tev ir pienākums kaut ko darīt pašam.
Caur mūsu portālu var atbalstīt arī dzīvnieku patversmes. Palīdzam arī vecmāmiņām un vectētiņiem ar aprūpi mājās – ir daudzi, kam pensija ir mazliet lielāka par noteikto minimumu, un viņiem nepienākas nekāds pašvaldības atbalsts.
Pēc izglītības esmu psiholoģe. Studiju laikā iesaistījos projektā, kurš bija vērsts uz palīdzību vardarbībā cietušiem bērniem. Faktiski biju arī viena no šī centra dibinātājām un izveidotājām. Tad vienā brīdī sapratu, ka tieši šis darbs ir tas, kas man ir vajadzīgs, kas man dod gandarījumu, jo rezultāts ir emocionāli fantastiski spēcīgs. Arī pati ziedoju katram projektam, kurš atrodams mūsu portālā. Uzskatu, ka nevaru aicināt citus, ja pati to nedaru. Man nav žēl atdot naudu, jo ne jau nauda ir galvenais, bet tas emocionālais gandarījums. Esmu strādājusi arī valsts iestādē, bet darbs sociālajā vai labdarības jomā dod daudz lielāku piepildījumu. Arī tad, ja mēs izglābjam kaut vienu bērnu – tas jau ir daudz.
Valsts un sabiedrisko organizāciju loma? Valsts uzdevums ir katram nodrošināt to minimumu, ko tā spēj no mūsu nodokļu naudas. Sabiedriskās organizācijas ir daudz elastīgākas, jo var darboties, piesaistot brīvprātīgos. Vēl viena problēma ir tā, ka esam ļoti maza valsts. Ja gada laikā būs 3–4 bērniņi ar kādu diagnozi, kuras ārstēšanai nepieciešama ļoti specifiska aparatūra, neviena slimnīca nevar atļauties tādu turēt un izmantot dažas stundas gadā. Tad ir izdevīgāk sarūpēt naudu ārstēšanai ārzemēs.
Jāatzīst, daudz kas iet uz labo pusi, jo aizvien vairāk ir tādu diagnožu, kuru ārstēšanu apmaksā valsts. Bieži vien ir tā, ka sabiedrība kaut ko iesāk, bet pēc tam atrodas iespēja to pārņemt valstij. Viens piemērs – bērniņam vajag lēcas. It kā pati par sevi nav liela summa, bet, ja abi vecāki ir akli, tad viņiem tā ir liela nauda. Šogad šādu iespēju jau piedāvā valsts. Cerēsim, ka valsts kļūs arvien bagātāka. Tad nākotnē labdarību varēsim izmantot tikai ekskluzīvām lietām – mākslai, kultūrai.
Mēs esam analizējuši, kas ziedo. Ar lielu pozitīvu pārsteigumu konstatējām, ka skaita ziņā sievietes un vīrieši ir 50:50. Tātad nav tā, kā dažs domā – ka vīrieši ir neiejūtīgāki, mazāk līdzjūtīgi. Protams, sievietei vēl klāt nāk mātes instinkts, un viņa tādēļ tuvāk uztvers arī cita bērniņa problēmas. Fondā ir sievietes, kas regulāri katru mēnesi no saviem līdzekļiem ziedo kādu summu labdarībai.
Arī pašai, saskaroties ar dažādajiem cilvēku likteņiem, daudzas vērtības tiek pārvērtētas. Arī man jaunībā vērtība bija smuka kleita, mašīna, māja, bet tas nav salīdzināms ar gandarījumu, ko saņemu caur tās mātes laimi, kuras bērniņš ir atkal vesels.
Ieva Tomsone
Ieva ir ekonomiste, vada grāmatvedības firmu. Ziedošana ne vienmēr mērāma konkrētā naudas summā – var ziedot arī savu darbu, savas zināšanas, iemaņas. Tiesa, kaut arī Ievai viņas profesija ļauj palīdzēt arī finansiāli, ļoti augstu tiek vērtēta viņas brīvprātīgā palīdzība grāmatvedības un atskaišu sakārtošanā, jo labdarības lietās ir īpaši svarīgi, lai katrs cipars būtu pareizi iegrāmatots un visi dokumenti caurskatāmi un korekti.
Pirms dodu vārdu Ievai, teikšu, ka gandrīz vairs necerēju, ka izdosies aprunāties ar kādu finansiāli turīgu ziedotāju. Sazvanījām kāda baņķiera sievu, kura ļoti aktīvi piedalās dažādu projektu finansēšanā, kāda plaukstoša būvmateriālu veikala īpašnieci, vēl citas dāmas. Visur kā pret mūri – negribu nekādas intervijas, es to nedaru tādēļ, lai mani slavētu! Tomēr Ievu izdevās pierunāt. Viņai arī šī publicitāte nebija vajadzīga, tomēr saņēmu piekrišanu sarunai, jo šī raksta mērķis nav kādu paslavēt, bet atgādināt – cilvēk, tu neesi vientuļa sala!
– Es domāju, ka līdzcietība un vēlēšanās palīdzēt pirmām kārtām nāk no ģimenes. Varbūt man ir mazāk attīstīts egoisms nekā citām. (Smejas.) Arī biznesā vēlos ne tikai nopelnīt, bet vadīt firmu tā, lai maniem darbiniekiem būtu labi, lai viņu ģimenēm būtu labi. Var iet vēl tālāk – ar savu un savu darbinieku darbu es vēlos panākt, lai visai Latvijas ekonomikai ir labi. Bībelē teikts, ka Dievs jūs ir spējīgs darīt tādus, lai pašiem pietiktu bagātīgi un vēl paliktu pāri arī labiem darbiem. Tad es laiku pa laikam domāju – vai man ir tā, ka visa pietiek un paliek vēl arī, ko dot citiem? Ja tā nav, tad kas jādara, lai tā būtu? Tas ir arī pašai personīgi tāds izaugsmes ceļš.
Vai arī bērni sajūt manu attieksmi un to pārņem? Vecākajam ir astoņi gadi, mazākajam dēlam vēl nav četri. Jo mazāks bērns, jo viņš ir lielāks egoists. Augot viņš nekļūst mazāks egoists, bet mācās šo egoismu pārvarēt. Vecāko dēlu no viņa saprātīgā vecuma esmu mācījusi gūt prieku daloties. Redzu, ka tas viņā ir. Mazam bērnam grūti to saprast, bet augot viņš nonāk pie atziņas, ka došanas prieks ir lielāks nekā paturēšanas prieks.
Aija Skudra
Aija atzinās, ka bez juristes darba un kadru asins donora statusa vēl ir arī četru bērnu māmiņa. Asins nodošana Aijai sākusies pilnīgi pašsaprotami, bez piedalīšanās kādās akcijās, kampaņās. Viņas māte bija asins nodaļas vadītāja Ogres slimnīcā. Aija vēroja kā cilvēki nāca nodot asinis, un viņai likās, ka tas ir pats par sevi saprotams. Sākumā tas nav bijis regulāri, bez kādām īpašām domām – nu tagad es te nākšu un darīšu cilvēkiem kaut ko labu. Vēlāk Aiju Donoru centrs uzaicinājis kļūt par kadru donoru, kuru var izsaukt, kad tas nepieciešams.
– Protams, es apzinos, ka kādam palīdzu, kādam tas ir vajadzīgs, bet nekādā ziņā neuzskatu to par ko īpašu, par labdarību. Tas ir dabīgs process.
Par šausmīgi izpalīdzīgu viņa sevi neuzskata, jo laika trūkuma dēļ nav iespējams iet pie draugiem kaut ko palīdzēt. Viņas teiktajā atkal izskanēja doma, ka ikvienam ir kāda iespēja kaut ko darīt; nav sevi jāpiespiež formāli darīt to, ko var kāds cits. Aija ar savu noslogotību nevarētu, piemēram, uzņemties rūpes par kāda veca cilvēka apkopšanu katru dienu, bet viņa atradusi savu iespēju kā donore. Aijai ļoti patīk adīt, bet laika trūkuma dēļ viņa nevar piedalīties akcijās, kad cilvēkus aicina adīt dūraiņus vai zeķes un sūtīt uz pansionātiem vai armiju.
Labestība katram cilvēkam izpaužas arī atkarībā no tā, cik viņš ir drošs būt atvērts un šo labestību sniegt. Aija nevar paiet garām uz ielas nokritušam cilvēkam, mierinot sevi – gan jau kāds cits apstāsies un noskaidros, kas noticis. Bet varbūt nākamais un desmitais padomās tieši tāpat un pakritušais cilvēks nosals... Arī šāda attieksme nav nekāda īpaša labdarība, tā neprasa līdzekļu ieguldījumu (arī zvans uz palīdzības dienestu ir bezmaksas). Bet cik bieži šādas pilnīgi ikdienišķas līdzcietības ir par maz...
– Ja es esmu tieši šajā brīdī un šajā vietā, tātad tam tā bija jānotiek un manos spēkos ir sniegt šo palīdzību, – uzskata Aija. – Pēc būtības katrs cilvēks vēlas būt labs, un lai arī citi viņu uzskatītu par labu. Katram ir kādas rakstura iezīmes, kāpēc šo vēlēšanos izdodas piepildīt labāk vai sliktāk. Ja cilvēks uz pasauli skatās ar labestību, viņš cenšas to saskatīt, atrast arī citos. Un viņš atrod prieku, dodot kaut ko otram, redzot, ka arī tam kļūst labāk.
Domājot par sabiedrību, uzskatu, ka tā kļūst atvērtāka un saprotošāka. Arī savos bērnos priecājos redzēt, ka viņi aug izpalīdzīgi. Meitas jau lielas, bet puikas ir pusaudži. Kaut sīkumiņš, bet prieks, kad vecākais stāsta, kā vilcienā pamodinājis kādu onkulīti, lai neaizbrauc uz galapunktu, vai palīdzējis kādam iekāpt vai izkāpt.
Lasītājām šai Ziemassvētku noskaņā vēlētos novēlēt mīlēt citus un saprast, ka visi ir dažādi. Kāds kaut kad izlamājas, kaut ko neizdara vai izdara ne tā, bet tie visi ir sīkumi. Viņš tā nav rīkojies tāpēc, ka būtu labāks vai sliktāks, bet viņš tāds vienkārši ir kā tavs līdzbiedrs (darbā, mājās, transportā, veikalā utt. - aut.). Galvenais novēlējums – mīlestību pret savu ģimeni un apkārtējiem!
Man negribētos vairs neko piebilst. Atliek tikai ar gaišu skaudību atzīties, ka joprojām esmu šā gaišā starojuma iespaidā, kas bija visās šajās sarunās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!