Nevis pievienot gadus dzīvei, bet dzīvi gadiem  (2)

Kas ir gerontoloģija un ko tā pēta?

Termina gerontoloģija pirmsākumi rodami jau sengrieķu valodās. Gerontos tulkojumā nozīmē sirmgalvis, vecis, kas ir viennozīmīgs ar gudrību. Senectus (latīņu val.) arī nozīmē vecums. No šiem vārdiem ir atdarināti tādi termini kā senāts un senators – vecs, gudrs cilvēks, kas dod padomus un kura padomus uzklausa.

Gerontoloģija pēta novecošanas fenomena dažādos aspektus, galvenokārt, cilvēka novecošanas, viņa aktīvā mūža daļas pagarināšanas, ilggadības problēmas un citus. Nodalījusies no filozofijas un medicīnas, par patstāvīgu zinātni tā kļuva tikai 20. gadsimtā. No cilvēka gerontoloģijas norobežojās salīdzinošā (dzīvnieku un augu) gerontoloģija. Pie tam, mūsdienās novecošanas fenomenu pēta dažādos bioloģiskās organizācijas līmeņos – molekulārā, bioķīmiskā, ģenētiskā, evolucionārā u.c. Latvijā populārāka ir lietišķā medicīniskā gerontoloģija jeb geriatrija. Tādējādi ir izveidojusies plaša, sarežģīta un kompleksa gerontoloģijas zinātņu struktūra.

Sakarā ar vidējā vecuma pieaugumu civilizētās sabiedrībās, veci cilvēki ir kļuvuši par noteiktu sociālu grupu, kas rada nepieciešamību risināt ne tikai sociāli ekonomiskās, medicīnas problēmas, bet arī pievērst uzmanību gerontoloģijas sociāli psiholoģiskajam aspektam. Vecuma psiholoģiju vai cilvēka vecumposmu pēc 60 gadiem pēta attīstības psiholoģijas nozare gerontopsiholoģija.

Interese par gerontopsiholoģiju strauji pieauga pagājušā gadsimta otrajā pusē. Lielākā daļa mūsdienu pētījumu veltīti novecojoša cilvēka personības īpatnībām, intelektuālo un sensori perceptīvo funkciju, kā arī kognitīvās darbības izpētei. Sākot ar uztveri, atmiņu, domāšanu, reakcijas ātrumu un citiem procesiem. Tiek pētītas arī nervu sistēmas darbības izmaiņas.

Kas tad ir vecums, kad īsti cilvēku dēvējam par vecu – sešdesmit, astoņdesmit vai simts gados?

Gerontoloģijā tiek izdalīti četri novecošanas veidi, tādi kā hronoloģiskā novecošana, – skaitot gadus no dzimšanas brīža, bioloģiskā novecošana – attiecas uz fiziskām izmaiņām organismā un tā katram var būt atšķirīga. Par psiholoģisko vecumu liecina izmaiņas sensorajos percepcijas un mentālajos procesos, personības izmaiņas. Līdz ar vecumu izmainās arī veca cilvēka motīvi un vajadzības. Savukārt, sociālā novecošana ir saistīta ar cilvēka sociālajām lomām, sociālo statusu, mijiedarbību ar sociālo vidi.

Ņemot vērā visus šos aspektus, ir izveidoti daudzi veco cilvēku iedalījuma varianti pēc hronoloģiskā vecuma. Šie iedalījumi ir nedaudz atšķirīgi, – es pieturos pie iedalījuma, ko 1986. gadā izveidojis Rinleiss, tādējādi: agrīnais vecums jeb young – old ir 65 - 75 gadi, vēlais vecums jeb old – old – 75 - 85 gadi un vēlīnais vecums jeb oldest – old – virs 85 gadiem. Vecos ļaudis, kas vecāki par 85, 90 gadiem, dēvē arī par ilgdzīvotājiem. Jāatceras, ka novecošana, vecums nav statisks stāvoklis. Tas arī ir attīstības process, kas ilgst 30 un pat vairāk gadu garumā.

Gadu skaitļi, kas nosaka vecumposmu, ir tikai skaitļi, bet aiz tiem ir cilvēki, katrs citāds un vienos "rāmjos" vai posmos viņus nevar un varbūt arī nevajag ielikt.

Man patīk vācu psiholoģes un filozofes Šarlotes Bjuleres izvirzītā biogrāfiskā dzīves ceļa līnijas shēma. Viņa saka: "Dzīves ceļš veidojas no ieskriešanās, meklējumiem, kulminācijas, rezultāta un norieta." Katram cilvēkam šie posmi ir atšķirīgi. Daži cilvēki nodzīvo ar gaišu un apskaidrotu prātu līdz simts gadiem, citi noveco jau ap četrdesmit, piecdesmit gadiem. Svarīgs ir personīgi izvēlētais dzīves ceļš, ko faktiski regulē dvēsele, kas palīdz noteikt līdzsvaru starp garīgo un bioloģisko attīstību.

Te jārunā arī par vecu cilvēku tipoloģiskajām īpatnībām, kas ir atšķirīgas un var dominēt pār vecuma īpatnībām. Ir stiprais līdzsvarotais, stiprais nelīdzsvarotais, vājais tips. Dominējošam nervu sistēmas tipam ir liela nozīme novecošanas procesā. To ļoti svarīgi būtu zināt tuviniekiem, cilvēkiem, kas ir līdzās vecam cilvēkam, jo katra tipa pārstāvim vajadzīga sava pieeja.

Tā stiprajam līdzsvarotajam tipam (flegmātiķim) vajadzīga aktīva darbība – gan intelektuālā, gan praktiskā. Viņam ir svarīgi apzināties jauno situāciju un nepalikt vienam. Ir jāmeklē un jāatrod veidi, kā cīnīties ar vientulību.

Arī stiprajam nelīdzsvarotajam tipam (holēriķim) ir liela vajadzība darboties, iesaistīties notikumos, vienalga, vai tas būtu politikā vai kādās mākslas aktivitātēs, vai citur. Šī tipa pārstāvim vienmēr nāksies cīnīties ar nemieru, kas pavadīs viņu visu laiku. Būtu jāatceras, ka šo veco cilvēku burkšķēšana, neapmierinātība, arī ietiepība un visur iejaukšanās ir saistīta ar vecumposma izmaiņām.

Savukārt, vājā tipa pārstāvjiem (melanholiķiem) līdz ar vecumu pazeminās gan ierosas, gan aiztures spēks, viņi ātri nogurst pat pie vismazākās slodzes. Šiem cilvēkiem nav tik nepieciešama sabiedrība, tā kā viņiem parasti ir šaurs interešu loks. Viņi galvenokārt būs tendēti tikai uz savu vajadzību vai kādu vienu interešu apmierināšanu, piemēram, pabarot kaķīti, putniņus. Tieši vājā tipa pārstāvjiem ir nosliece uz depresiju, pesimismu, norobežošanos. Svarīgi, lai katrs indivīds apzinātos savas īpatnības un mēģinātu nodarboties gan ar pašanalīzi, gan pašiedvesmu, gan pašsavaldīšanos.

Ir veikti longitudinālie pētījumi, kas liecina, ka vājā tipa cilvēku skaits vecumā palielinās. Veci cilvēki kļūst melanholiskāki.

Domājot par vecu cilvēku, iztēlē rodas tēls – balta māmulīte ar brillēm uz degungala, lai labāk saredzētu, aiz auss aizbāztu lakatu, lai labāk sadzirdētu un kabatas lakatiņā iesietu mezgliņu, lai atcerētos.

Tik tiešām sensoro funkciju izmaiņas jeb izmaiņas maņu orgānos veciem cilvēkiem atklātas jau ļoti sen, pie tam tās konstatētas gandrīz visos sajūtu veidos. Redze sāk pavājināties jau pēc 50 gadiem, bet īpaši ap 70 - 80 gadiem. Īpatnējas ir redzes un kinestētisko sajūtu mijiedarbības izmaiņas. Veciem cilvēkiem vairāk ar redzi jākontrolē savas kustības, sava darbība. Arī dzirdes sajūtu izmaiņas sākas ap 50 - 60 gadiem. Daži pētnieki ir atklājuši, ka dzirdes funkcijas pasliktināšanās ir saistīta ar izglītības līmeni, profesionālo darbību un pārciestām slimībām. Piemēram, daudzi mūzikas speciālisti, īpaši jau izpildītāji, saglabā mūzikas uztveres spējas līdz sirmam vecumam. Tas varētu būt saistīts ar muzikālo atmiņu un iztēli.

Veciem cilvēkiem ar gadiem izteikti pavājinās vestibulārā aparāta reakcijas. Tas izpaužas kā galvas reiboņi, līdzsvara zaudēšana vai kustības vienā virzienā izpausme, tādēļ viņiem ir bīstamas straujas stāvokļa maiņas. Tāpat notiek arī garšas un ožas sajūtu izmaiņas. Daži pētnieki ir atklājuši, ka izmainās arī sāpju slieksnis. Piemēram, zinu kādu vecu kundzi, kura salauza kāju, bet sāpes nejuta – lūzumu konstatēja tikai pārnākot mājās. Pēc 75 gadiem veciem cilvēkiem atzīmē arī taktilā vai pieskārienu jutīguma pazemināšanos, pat par divām līdz trīs reizēm.

Ir pētījumi, kas liecina, ka daudziem veciem cilvēkiem, neraugoties uz dzirdes funkcijas pasliktināšanos, runas uztvere saglabājas. Tas var būt saistīts ar veca cilvēka spēju lietot arī citas uztveres modalitātes (redzi), un līdz ar to apkārtējie pat var nepamanīt tā vai cita uztveres veida pasliktināšanos un runai neatbilstošu rīcību.

Jāatzīmē, ka funkcionālie uztveres rādītāji sāk pazemināties agrāk (no 50 - 55 gadiem), bet darbaspējas saglabājas daudz ilgāk. Te ieslēdzas kompensatorie mehānismi, kas uztur bioloģisko un sociālo aktivitāti. Pie tam, neraugoties uz vispārējām vecuma tendencēm cilvēka psihiskajā darbībā, atzīmējamas lielas individuālas atšķirības arī viņa sajūtu, uztveres – vispār percepcijas jomā.

Varbūt būtiski ir atzīmēt, ka viens no stabilākajiem vecuma īpatnību rādītājiem ir reakcijas ātruma palēnināšanās. Galvenokārt pie sarežģītiem uzdevumiem. Varētu domāt, ka tas ir saistīts ar sensoro funkciju pavājināšanos, taču tā nav. Pēc dažādu pētījumu datiem reakcijas ātrums sāk palēnināties jau ilgi pirms sensoro funkciju "novecošanas" sākuma.

Senāk par valdnieku, arī mūsdienās par senatoru vai prezidentu var kļūt cilvēks, kas sasniedzis noteiktu vecumu – tātad, pietiekami vecs, gudrs, vieds.

Mūsu sarunas sākumā minēju terminu senāts, senators izcelsmi – tie bija saistīti ar gudrības, prāta spēju izpratni. Tie bija nedaudzi izcili spējīgi cilvēki.

Ja runājam par visu cilvēku spējām vecumā, tad tās mainās gan intelektuālajā, gan praktiskajā darbībā. Pārmaiņas sensorās uztveres spējās, muskulatūrā un, galvenokārt centrālajās smadzeņu funkcijās liek sevi manīt. Lēmuma pieņemšana un kontrole pār jebkuru aktivitāti kļūst arvien lēnāka, toties veci cilvēki objektīvāk ir spējīgi novērtēt dažādus faktus, izdarīt secinājumus. Vecs cilvēks ir iemācījies atšķirt labo no sliktā, patiesību no meliem. Viņam piemīt sintēzes spējas, kuru dažkārt trūkst jaunajiem.

Ar gadiem daudziem attīstās spriešanas spējas, kas balstās gan uz viņu teorētiskajām zināšanām, gan dzīves pieredzi. Tieši šo spēju attīstība ir viens no intelekta līmeņa rādītājiem, kas jau tālā senatnē noteica šādu cilvēku tiesības ieņemt atbildīgus posteņus, lemt cilvēku likteņus. To sauc par dzīves gudrību. Atcerēsimies latviešu sakāmvārdus: "Veci vīri, gudri prāti", "Jauns ar spēku, vecs ar prātu" vai "Veciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts".

Ko darīt, lai šādu cilvēku būtu vairāk?

Interešu, redzesloka, dzīves gudrības saglabāšana ir atkarīga no cilvēka sociālās pagātnes, no viņa personības. Liela daļa veco cilvēku pēc 60 - 70 gadiem diemžēl nespēj saglabāt tādas savas prāta spējas, kādas viņiem bijušas (vai arī nav bijušas) jaunībā un spēka gados. Spējas ietekmē atmiņas un uzmanības izmaiņas, to apjoma sašaurināšanās. Lai gan jāsaka, ka uzmanības koncentrācijas un noturības spējas biežāk saglabājas. Visi šie fakti var ļoti variēt, tas ir pilnībā atkarīgs no katra indivīda. Ir lietas, kur rādītāji ar gadiem iet uz augšu. Piemēram, ar gadiem bieži palielinās vārdu krājums, bet, protams, daudz kas arī aizmirstas.

Lai saglabātu un pat attīstītu spējas vecumā, ir ļoti svarīga indivīda attieksme pret zināšanām. To lielā mērā ietekmē iepriekšējos gados gūtā pieredze. Piemēram, pieredze panākumos vai zaudējumos var ietekmēt vecu cilvēku vēlēšanos piedalīties dažādās aktivitātēs, it īpaši, ja tās ir saistītas ar konkurenci, kas mūsdienās dažādās jomās ir ļoti izteikta. Vairums vecu cilvēku izvairās no konkurences, sacensībām, kurās baidās zaudēt.

Galvenās fiziskās izmaiņas veciem cilvēkiem parasti ir neatgriezeniskas, bet vienmēr var rūpēties par savu garīgo veselību, kas ļaus vēl ilgi būt darbaspējīgam. Šajā vecumā ļoti veiksmīgi var veikt zinātniskus darbus un pētījumus, jo pētījumu rezultātu apkopošana prasa precizitāti un kārtīgumu, kas piemīt veciem cilvēkiem.

Nozares, kurās šie cilvēki var darboties ļoti veiksmīgi, ir māksla, zinātne, amatniecība. Problēmas var sagādāt jaunās tehnoloģijas un sarežģīta tehnika, tomēr, kā liecina pēdējās tendences saistībā ar mūžizglītību, arī veci cilvēki tās apgūst un spēj darboties, piemēram, internetā. Vajag tikai gribēt. Jāpārvar bailes, nedrošība, mazvērtības komplekss.

Veciem cilvēkiem ir jāpatur prātā, ka, lai nezaudētu savas spējas, ne vienmēr jāstrādā uz pilnu slodzi. Saglabāt aktīvu dzīves pozīciju, možumu un dzīvesprieku palīdzēs iespēja strādāt iemīļoto darbu arī uz daļēju slodzi vai veikt līgumdarbu.

Kā Jūs raksturotu vecu cilvēku intelektu?

Vecu cilvēku intelekts drīzāk tautas valodā būtu apzīmējams ar terminu "dzīves gudrība". Gerontoloģijas speciālisti ir veikuši daudzus pētījumus, kuru rezultāti atklāj interesantas veco cilvēku intelekta īpatnības. Piemēram, amerikāņu psihologi Frends un Zubeks pētījuši vecu cilvēku domāšanas īpatnības un secinājuši, ka intelektu vecumā ietekmē domāšanas efektivitātes traucējumi un spriedumu nepareizības. Pie pirmajiem jāmin tas, ka veciem cilvēkiem spriedumos dominē "veselais saprāts", ko ļoti ietekmē viņu subjektīvā pieredze. Spriedumu aplamības izpaužas tendencē uz kategoriskumu – viss ir pareizi vai nepareizi.

Dažādos pētījumos atklāts un arī dzīves pieredze ir tāda, ka veci cilvēki ar grūtībām adaptējas jaunās situācijās. Domājams, ka galvenais cēlonis ir ievirze uz shematismu domāšanā. Zinātnieki uzskata, ka šī parādība rodas tāpēc, ka verbālais intelekts dominē pār neverbālo, kas nosaka spriedumu stereotipizāciju – tādēļ veciem cilvēkiem ir grūtāk pārslēgties uz jauno.

ASV psihologi atklājuši korelācijas starp izglītības līmeni un dažādu intelekta testu rādītājiem veciem cilvēkiem: gan atmiņā, gan uztverē, gan loģiskajā domāšanā un valodas tempā. Pētīts arī jautājums par nodarbību veida vai profesijas ietekmi uz dažādām spējām. Piemēram, gados veciem zinātniekiem ar laiku gandrīz nemaz nemainās vārdu krājums, vispārējā erudīcija, savukārt inženieriem – neverbālās funkcijas. Tāpat arī grāmatvežiem – aritmētisko darbību temps. Voltērs rakstījis: "Vecums muļķim slogs, neprašam – ziema, zinātnes cilvēkam – zeltains ražas laiks".

Dabisko intelekta lejupslīdi, iestājoties vecumam, var palēnināt apdāvinātības līmenis un dabiskās dotības, augstāks izglītības līmenis, kā arī pastāvīgi domāšanas un atmiņas vingrinājumi un cilvēka intelektuālā aktivitāte.

Jungs, runājot par vecu cilvēku intelektu, norādīja, ka viņa virzīšanās uz vecumu nav virzīšanās uz plānprātību, drīzāk tā ir vecuma gudrības veidošanās. Pēc Junga, intelekts ir apziņas fenomens, bet labi zināms, ka tam pretstatā ir bezapziņa. Un tieši bezapziņā slēpjas vecuma gudrība, kas viņam ir jāatklāj.

Par cilvēku cienījamos gados bieži dzird sakām: "Viņš ir "gaišs" cilvēks vai arī: "Viņš ir izcila personība", bet dažu raksturo negatīvi.

Veca cilvēka personību raksturo viņa statuss sabiedrībā, vērtību sistēma, profesija. Tāpat ir nozīmīgs arī viņa dzīves ceļš. Tas viss kopā un vēl daudz kas cits veido priekšstatu par cilvēku, cieņu pret viņu. Filozofs Seneka ir teicis: "Kā fabula, tā arī dzīve tiek vērtēta ne pēc garuma, bet pēc satura."

Šeit arī var runāt par vecu cilvēku tipoloģiju. Interesantu un savdabīgu vecuma tipoloģiju piedāvā Kons, – viņš to ir sastādījis pēc sociāli psiholoģiskajiem raksturojumiem, iedalot cilvēkus pozitīvajā, negatīvajā un izcilu personību tipos. Pozitīvo tipu pavisam ir četri: pie pirmā tipa autors pieskaita aktīvus, radošus cilvēkus, kas vecumā turpina strādāt sabiedrības labā, otrais tips vairāk rūpējas par savu personīgo labklājību – materiālo iekārtošanos, atpūtu, izklaidēšanos un arī izglītību. Trešajam tipam ir raksturīgas rūpes par ģimeni – viņi ir izteikti ģimenes cilvēki, bet ceturtajam galvenais dzīves saturs ir savas veselības saglabāšana.

Savukārt, pēc Kona negatīvie tipi ir divi: mūžīgi neapmierinātie kritiķi, "burkšķi", kas nepalaiž garām nevienu iespēju, lai kritizētu otru, līdz pat terorizēšanai. Viņi ir arī ļoti pretenciozi, kas visdrīzāk izsauks citos negatīvu attieksmi. Otrs tips – dzīvē vīlušies veci cilvēki. Viņu vecumdienas aizēno skumjas par neveiksmēm, pielaistajām kļūdām. Tas dara viņus tik nelaimīgus, ka viņi parasti ir sliktā noskaņojumā un citi cilvēki no viņiem vairās.

Bet ir sastopami arī veci cilvēki – izcilas personības, kas pārsteidz ar savu domas skaidrību, enerģiju, aizrautību, radošo spēku. Pēc krievu psiholoģes Aleksandrovas uzskatiem, izcilu personību raksturo noturīgas jaunrades spējas visu mūžu, kamēr vien to pieļauj veselība.

Gerontologi uzskata, ka izcilas spējas ievērojamā mērā kavē personības intelektuālo novecošanos, īpaši aiztur tās radošās darbības lejupslīdi. Kā radošās produktivitātes piemēru bieži min Rabindranatu Tagori, kuram bija ļoti daudzpusīgas spējas. Viņš bija rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs, publicists, pedagogs, politisks darbinieks. Pēc sešdesmit gadiem sācis gleznot un pievērsies arī mūzikai.

Speciālisti centušies aprēķināt Tagores radošo darbu skaitu dažādos viņa vecuma posmos un izrādījies, ka pirmais augstākais radošo darbu skaits ir bijis 39 gados, otrais 49 gadu vecumā, pie tam, tas bijis divreiz lielāks par pirmo, bet trešais – 69 gadu vecumā. Tagore rakstīja dzeju gan savas literārās darbības sākumā, gan mūža beigās. Tagore ir izcilas, polivalentas personības piemērs.

Ne katra cilvēka dzīves gājums ir viegls, ne katram piemīt izcilas spējas un ir bijusi iespēja iegūt labu izglītību, tomēr katrs vēlas laimīgas vecumdienas. Uz ko būtu jāvērš uzmanība, lai tas piepildītos?

Šeit varam runāt par novecošanas sociālajiem aspektiem jeb sociālo gerontoloģiju. Kā novecošanas procesu ietekmē sabiedriskie apstākļi un kā vecie cilvēki, kā īpaša sabiedrības grupa, funkcionē sabiedrībā.

Viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka un ietekmē cilvēka vecumdienas, ir sabiedrības kultūra – kā sabiedrība attiecas pret veciem cilvēkiem. Valstī būtu jāveic pētījumi par vecu cilvēku dzīvi, adaptācijas spējām sociālo izmaiņu procesos, par iespējām pārbaudīt veselību u. tml. Sabiedrības attieksme pret veciem cilvēkiem raksturo tās civilizācijas līmeni. Diemžēl jāsecina, ka mēs vēl stipri atpaliekam no valstīm, kur šāds darbs tiek veikts, kur ir izveidoti gan īpaši vecu cilvēku pētniecības institūti, gan gādāts par viņu dzīves apstākļiem. Diemžēl Latvijā vecajiem ļaudīm vairāk nākas paļauties uz sevi, savu ģimeni.

Otrs svarīgs jautājums ir sociālās izmaiņas, ar ko nākas sastapties veciem cilvēkiem. Sabiedrība pastāvīgi mainās, līdz ar to jāmainās arī veco cilvēku uzskatiem, kas viņiem ir grūti izdarāms. Agrāk apgūtās zināšanas pēc gadiem izrādās novecojošas, nelietderīgas, tāpēc šie cilvēki nejūtas savā vietā, izjūt neērtību, neveiklību, pat bailes no nākotnes. Tas veicina psiholoģisko novecošanos. Šis jautājums ir cieši saistīts ar jautājumu par vecu cilvēku noderību, tās saglabāšanu. It īpaši, pēc aiziešanas pensijā. Darbs un aiziešana pensijā ir sociālās psiholoģijas jautājums. Cilvēkam aiziešana pensijā rada lielu stresu un krīzes stāvokļus. Vecam cilvēkam krīzes var iestāties daudz biežāk un ļoti atšķirīgos brīžos. Tas var būt atkarīgs no sociālā statusa, no pensijas palielināšanas vai pat pēkšņa zāļu padārdzinājuma dēļ. Arī ģimenes attiecības zināmā mērā risina sociālā gerontoloģija. Te ir jautājums par tuvinieka aiziešanu mūžībā, dzīvokļa jautājumi, kas bieži vien veciem cilvēkiem jārisina ar sabiedriskām institūcijām un organizācijām.

Mūsdienās ir ļoti izmainījies veca cilvēka sabiedriskais statuss. Ja pagātnē veca cilvēka statusu noteica viņa zināšanas, pieredze, kā arī atbilstošas sabiedrības tradīcijas, tad mūsdienās, pateicoties dažādiem informācijas avotiem, veca cilvēka statuss no šī viedokļa pazeminās. Viņš nav galvenais zināšanu avots, ar viņa domām nerēķinās, par viņa uzskatiem smīn. Arī tāpēc ir krities viņa prestižs sabiedrībā.

Saistībā ar šo jautājumu, aktuāls ir veca cilvēka aizņemtības jautājums – mainās tādi jēdzieni kā brīvdienas, brīvais laiks, atpūta, nevaļa, nodarbinātība, izvēles brīvība. Pensionāram katra diena ir kā brīvdiena, bet viņš nezina, ko ar šo brīvību darīt. Te ļoti daudz var palīdzēt un arī palīdz sociālie dienesti un sociālie darbinieki.

Es pati darbojos šādā klubiņā – "Ābeļzars" un tas ir brīnišķīgi. Vecie cilvēki sanāk un sabrauc pat no laukiem, lai meklētu sev nodarbošanos – gan praktisku, gan garīgu. Tādēļ jau ir tā, ka piezvani vienam otram pensionāram un viņš saka – man nav laika. Brīvība no obligātām nodarbībām un pienākumiem ir ļoti laba lieta, tomēr, ja nezini, ko ar to darīt, tad tas var novest pie slinkošanas. Bet slinkošana ne jaunībā, ne vecumā nav atbalstāma lieta.

Vai jauns sliņķis ir labāks par vecu sliņķi? Izvēles brīvība, neaizņemtība, garlaicība, depresija, tas ir daudziem cilvēkiem tieši aktivitātes apsīkuma rezultāts. Neaizņemtību uzlūko kā kompleksu procesu, kā psiholoģisku un sociālu parādību. Neaizņemts cilvēks sāk perināt negatīvas domas. Tad tāpat kā pusaudzis vai jaunietis, kam nav lāgā ko darīt, meklē apmierinājumu alkoholā, narkotikās vai kā citādi, arī vecs cilvēks rīkojas līdzīgi. Pasēdēšana parkā sākas ar sīkumiņu, bet turpinās ar aliņa iedzeršanu, savas pensijas notērēšanu, ubagošanu, pat pāriešanu bezpajumtnieka statusā. Cilvēks pats izslēdz sevi no sociālās dzīves.

Nomāktās, depresīvās vecu cilvēku grupas veidojas no tiem iedzīvotājiem, kuri zaudē savu sociālo statusu, patstāvību, ienākumus, kuri nepiedalās sabiedriskajā dzīvē, nekādās organizācijās, kuri ir pilnībā atkarīgi no citiem un kļūst par sabiedrības nastu. Sabiedrībai vajadzētu izvirzīt arī vecam cilvēkam dažādus uzdevumus, pienākumus, būt atsaucīgai un ieinteresētai par vecu cilvēku tālāko likteni. Tas pats ir attiecināms arī uz viņa bērniem un mazbērniem, jo, arī nedzīvojot kopā, var uzturēt emocionālu kontaktu ar viņu, ļaut viņam justies vajadzīgam, noderīgam un mīlētam. Vecu cilvēku "noraidīšana" no jaunākās paaudzes puses mūsdienās kļūst par vienu no veco cilvēku noslēgšanās cēloņiem.

Neaizmirsīsim mūsu tautas ētiskās vērtības, kas bieži vien tik vienkārši un patiesi izteiktas mūsu dainās:
Es vecam nesmejos,
Priekšā man tās dieniņas;
Es vecam roku devu,
Kāpināju kalniņā.

Bet arī tad, ja sabiedrība un bērni nav iejūtīgi, cilvēks nevar atbrīvoties no pienākuma pats pret sevi. Kā jau iepriekš minēju, veciem cilvēkiem ir jāmeklē iespēja iesaistīties dažādās aktivitātēs, jāmeklē sociālo dienestu atbalsts, jārūpējas par savu garīgo un fizisko veselību. Atcerieties parunas: "Kurš meklē, tas atrod", "Mūžu dzīvo, mūžu mācies!", kā arī "Vecums nav netikums."

Vecam cilvēkam ir svarīgi nevis pievienot gadus dzīvei, bet galvenais – dzīvi gadiem. Un, ja pats vairs nevar, šo uzdevumu var palīdzēt veikt daudzi – psihologi, sociālie darbinieki, ģimenes locekļi un katrs sabiedrības loceklis. Tas nozīmē katrs no mums.

Lai gūtu plašāku ieskatu par aplūkojamo vecumposmu, "Psiholoģijas Pasaule" iesaka izlasīt Skaidrītes Liepiņas grāmatu "Gerontoloģijas psiholoģiskie aspekti" (1998).