Dzemdēt mājās – droši vai riskanti?  (5)

Kā rodas pārliecība – dzemdēšu mājās

Kā uzskata vecmāte, mājdzemdību speciāliste Rudīte Brūvere, sievietes izvēlas dzemdēt mājās, jo viņās saglabājusies izjūta, ka dzemdēšana nav medicīniska norise. "Tāpat kā bērna ieņemšana visbiežāk nav medicīniska norise – ārsts nestāv blakus gultai, viņš nav nepieciešams, lai bērns mātes organismā sāktu augt. Sievietes, kuras izlemj dzemdēt mājās, jūt, ka var paļauties uz savu organismu." Vecmāte uzsver, ka jautājumu par dzemdību norisi un vietu vēlams pārdomāt jau grūtniecības sākumā, varbūt pat pirms grūtniecības. Viņasprāt, dzemdēšanas veids atspoguļo sievietes dzīves filozofiju, izjūtu, sevis apzināšanos, kontaktu ar savu organismu un bērniņu. Šim kontaktam jābūt ļoti ciešam.

Savukārt vecmāte Dina Ceple ir pārliecināta, ka arī bērniņam, kurš atrodas mātes vēderā, ir noteikta loma dzemdību vietas izvēlē. "Sievietes spēja dzemdēt ir dabiska. Viņa to prot pati un visbiežāk arī var izdarīt pati. Ne vienmēr vajadzīgs medicīnisks atbalsts. Domāju, ka brīdī, kad mazulis vēl tikai piesakās, viņš mammas zemapziņai sūta savas izjūtas, vēlmi, savu likteni. Un nez no kurienes sievietei nāk izjūta – man vajadzētu dzemdēt mājās. Lielākā daļa sieviešu sākumā šaubās un domu par mājdzemdībām pieņem grūtniecības vidus vai pat beigu posmā. Domāju, ka izvēle dzemdēt mājās ir bērna un mātes kopīgs lēmums."

Ne bez vecmātes

Ja sieviete izlēmusi dzemdēt mājās, viņai jāmeklē vecmāte, kas pieņem mājas dzemdības. Svarīgi, lai topošajai māmiņai būtu kontakts ar speciālistu, kas jebkurā brīdī varētu sniegt nepieciešamo aprūpi un palīdzību. "Es, vecmāte būdama, neatbalstu dzemdības vientulībā vai divvientulībā ar vīru. Domāju, ka vajadzīga profesionāla aprūpe – kā drošības faktors, galvenokārt psiholoģiskais," ir pārliecināta R. Brūvere.

Vecmātei jāatrunā sieviete no mājas dzemdībām, ja pastāv nopietns risks mātes vai bērna veselībai. "Arī gadījumos, ja vecmāte nespēj rast psiholoģisku kontaktu ar konkrēto sievieti, ja nevar sekot grūtnieces domu lidojumam. Vecmātei jājūtas labi ar dzemdētāju, tāpat kā dzemdētājai jājūtas labi ar vecmāti. Svarīgi, lai topošā māmiņa vecmātei visu varētu atklāti izstāstīt, piemēram, jautājumus, kas skar grūtniecības priekšvēsturi. Ja sievietei bijuši vairāki apzināti veikti aborti un viņa pēkšņi vēlas mājas dzemdības... te kaut kas nesaskan. Turklāt tas ir arī zināms risks veselībai."

Mājas dzemdību riska faktori

Dzemdību speciāliste Maira Jansone skaidro, ka, dzemdējot mājās, var rasties tādas pašas problēmas kā stacionārā. "Pat ja grūtniecība noritējusi ideāli, pat ja dzemdības sākušās bez jebkādiem sarežģījumiem, var rasties negaidītas, bīstamas situācijas. Mammai tā var būt asiņošana, placentas atslāņošanās. Pēkšņi var izmainīties bērna vispārējais stāvoklis, un tad steidzami nepieciešama palīdzība. Mājas dzemdību gadījumā sieviete uzņemas risku. Protams, ne visām grūtniecēm ļauj dzemdēt mājās, un vecmātes (es ceru) neuzņemas vadīt dzemdības, ja pastāv iepriekš prognozējami riska faktori."

Var gadīties, ka dzemdības, kas sākotnēji noris mājās vecmātes uzraudzībā, sarežģījumu dēļ jāturpina stacionārā. "Nevaram simtprocentīgi garantēt, ka negadīsies ekstrēmas situācijas. Taču to varbūtība ir gaužām niecīga. Ja sieviete ir vesela, ja viņa ir saskaņā ar savu iekšējo dvēseles dzīvi, ja valda saskaņa un miers attiecībās, ja viņai ir labs kontakts ar savu organismu un bērniņu, tad, visdrīzāk, viņa būs pirmā, kas sajutīs – kaut kas nav kārtībā. Pret sievietes aizdomām jāizturas ļoti nopietni, tās nedrīkst ignorēt. Iespējams, ka drošības dēļ dzemdības jāturpina slimnīcā. Brīdī, kad tas kļūst aktuāli, es zvanu slimnīcas nodaļai un piesaku mūsu ierašanos," stāsta R. Brūvere.

Der zināt!

Mājas dzemdību pieredzē dalās Katrīnas un Jēkaba mamma Baiba, kas abus bērniņus dzemdējusi mājās:

Pirmā mājas dzemdību reize bija vairāk vai mazāk nejauša. Apmeklēju vingrošanu, un vecmāte, kas to vadīja, bija mājas dzemdību speciāliste. Gadījās, ka ārste, pie kuras biju uzskaitē, aizgāja atvaļinājumā, un grūtniecības beigu posmā es vērsos pie vecmātes, kas vadīja vingrošanu. Viņa ierosināja, ka varbūt es varētu dzemdēt mājās. Tā arī notika.

Dzemdību laikā man nebija bail. Nu, ne vairāk kā visām... Bija drošības izjūta. Tas bija tā dabiski un vienkārši. Bija droši arī tādā ziņā, ka vecmāte bija pieejama, man bija četri telefona numuri – viņas, viņas vīra un vēl mājas... Dzemdību sākumā sazinājāmies pa telefonu, ap pulksten diviem naktī viņa atļāva iet vannā. Tajā brīdī tiešām nebaidījos. Koncentrējos uz konkrētu lietu, mēs gaidījām un runājām. Vecmātei mani nebija īpaši jāiedrošina. Viņa bija kā atbalsts. Taču mēs to darījām paši, viņa no malas vēroja un pieskatīja.

Par to, ka otrais bērniņš dzims mājās, nebija nekādu šaubu. Mani varēja biedēt ar nez kādām briesmām un komplikācijām, es vienkārši zināju, ka dzemdēšu mājās. Jau no paša sākuma biju uzskaitē pie vecmātes, un visus deviņus mēnešus mums ar viņu bija kontakts. Labi, ka tā, jo puika dzima ļoti ātri. Atceros, vecmātei teicu, ka viņa vēl var nebraukt, ka tikai kaut kad rīt, bet viņa atbrauca. Jau pēc divām stundām piedzima Jēkabs.

Ko teikt māmiņām, kuras vēl tikai apdomā iespēju dzemdēt mājās? Par to nevar ne pārliecināt, ne arī ko īpašu ieteikt. Vienīgi ieklausīties sevī. Jo ir bērni, kuri var piedzimt mājās, un ir bērni, kuri nevar. Nekad nebūs tā, ka visi dzemdēs mājās.

Ko domā citas jaunās māmiņas?

Vineta:

Es vairāk domāju par dzemdībām slimnīcā, bet kopā ar tuvu cilvēku, kurš varētu atbalstīt. Meitiņa dzima Dzemdību namā. Sākumā viss bija normāli, bet beigās izrādījās, ka mazajai nabassaite aptinusies ap kaklu un kāju. Nezinu, kā tas beigtos, ja dzemdības notiktu mājās. Mazo elpināja ar skābekļa masku, un pēc tam bija diezgan lielas problēmas ar paaugstinātu tonusu, kas, kā zināms, rodas skābekļa trūkuma dēļ.

Grūtniecība noritēja normāli, bez problēmām, bet dzemdības – nu tā. Līdzās bija vīrs, kas palīdzēja un uzmundrināja. Man bija vienalga, kur un kādās telpās atrodos, galvenais, ka mans mīļais bija blakus.

Sanita:

Mani drīzāk var pieskaitīt pie mājdzemdību pretiniecēm. Ja pirmo (un arī otro) bērniņu būtu dzemdējusi mājās, tad tagad uz visu jau noraudzītos no mākoņa maliņas... Pēc absolūti ideālas grūtniecības un vieglām dzemdībām neatdalījās placenta, sākās pamatīga asiņošana, un esmu ļoti pateicīga Rīgas Dzemdību nama personālam par operatīvo rīcību šajā situācijā. No otras puses – pilnīgi piekrītu, ka liela nozīme ir tam, kā māmiņa noskaņojas, ko sagaida no dzemdībām. Es sagaidīju, ka dzemdības būs vieglas un patīkamas, bērniņš – vesels. Tas arī piepildījās.

Man nepatīk mājdzemdību slavināšana un tas, ka tiek noniecinātas dzemdības slimnīcā, pieņemot, ka tur būs slikti, nemājīgi, neviens nerūpēsies... ka labākais, ko māte var darīt bērna labā, ir dzemdēt mājās. Reiz ar vienu meiteni salīdzinājām savas otrās dzemdības – vienai mājās, otrai slimnīcā. Secinājām, ka izjūtas un process bija ārkārtīgi līdzīgs. Rezumējot es teiktu – īstās dabiskās dzemdības sākas un notiek sievietes galvā.

Raksts tapis sadarbībā ar Māmiņu klubu.