Laimes formula – ceļš pašam uz savu virsotni

Savas izjūtas spējam radīt mēs paši

Ja arī tu, lasītāj, līdz šim ticēji kādam no šiem mītiem par laimi, tas nav nekas dīvains. Daudzi cilvēki tā domā, jo mēs parasti neesam mācīti, kā VEIDOT savu laimi. Ja savu laimes izjūtu balstām uz ārējiem apstākļiem (kurus, starp citu, nekad nav iespējams pilnībā kontrolēt), mēs laimes izjūtas rašanās iespēju pakļaujam nopietnām briesmām. Pavisam citādi notiek, ja mēs paši uzņemamies atbildību par savām izjūtām. Palūkosimies, kā tas notiek!

Mēs dzīvojam... četrās dimensijās

Pamatojoties uz pašapmierinātībā neiegrimušu eksistenciālu dzīves pieeju, cilvēka veselums ir četru dimensiju – fiziskās, sociālās, psiholoģiskās un garīgās – kopums. Šīs dimensijas ir svarīgas mūsu cilvēciskās laimes izpratnē, jo kalpo kā iespējas un kā ierobežojumi. Mēs tās ne vienmēr gribam redzēt, nerēķināmies ar tām, tāpēc nereti ceļā uz savu virsotni velti zaudējam laiku un spēku. Lai dzīvē sasniegtu iespējami vairāk, nepieciešams apzināties ne tikai to, ko varam, bet arī to, ko nevaram, jo realitāte veidojas no ierobežojumiem kopā ar iespējām. Tāpēc, lai kļūtu laimīgs, jācenšas vispirms izprast savu iekšējo pasauli, turklāt, neapstājoties pie tā, savu izpratni pārvērst darbībā. Tas nozīmē pilnībā uzņemties atbildību par savu dzīvi. Jo patiesa laime nav iespējama, ja to uzskatām par atkarīgu no ārējiem apstākļiem, nevis no mums pašiem.

Mūsu dzīves fizisko dimensiju veido vide, no kuras nākam, mūsu materiālie apstākļi, veselība un slimības. Tā ir mūsu dzīves pamats. Katram cilvēkam ir citāda izpratne par to. Vieni vienmēr jūtas veseli, citi vienmēr ar kaut ko slimo. Daži neņem vērā slimību un uzskata sevi par veseliem, un daži sev ar to kaitē, citiem tas palīdz. Svarīgi ir skaidri apzināties savu attieksmi pret šo savas dzīves dimensiju – tad tā nebūs problēma, bet noslēpums, ar ko var iemācīties sadzīvot un pieņemt kā savas dzīves daļu. Šāda pieeja var palīdzēt saprast, ka lielākā daļa problēmu nav problēmas, jo cilvēks var būt arī zaudētājs, ja nav izdzīvojis konkrētas grūtības. Arī slimam cilvēkam var būt vesela dzīve – ja viņš cenšas un spēj slimībā saskatīt iespējas.

Sociālo dimensiju veido citi cilvēki un tas, kas notiek starp mums un viņiem, mūsu spējas funkcionēt kopā ar viņiem. Eksistenciālas pieejas izpratnē sociālo dimensiju veido mūsu sociālās, formālās attiecības ar citiem cilvēkiem (bet ne tuvas, intīmas attiecības ar tuviniekiem; tās pieder pie garīgās dimensijas). Te svarīgs ir mūsu pašvērtējums attiecībās ar citiem un mūsu trauksme, kad baidāmies no citu cilvēku vērtējuma.

Cilvēks ir tendēts izdomāt no citiem nākošas briesmas. Arī paši vērtējam citus un veidojam attiecības, pat ja to otru necienām. Tāpēc mēs, lai gan saprotam, ka vērtējumi nevar būt objektīvi, tomēr uztraucamies. Lai būtu laimīgi, svarīga attieksme pret citiem cilvēkiem, svarīgi, kā mēs vērtējam draudzību, kādus cilvēkus uzskatām par draugiem un ar ko realitātē esam kopā.

Svarīgi, kādu ietekmi uz mūsu iekšējo pasauli atstāj attiecības ar citiem cilvēkiem, vai mēs pieņemam citus tādus, kādi viņi ir, vai arī mēģinām mainīt, pakļaut, uzspiest savu. Varbūt pakļaujamies paši. Svarīgi apzināties, ka vienas patiesības nav. Patiesība ir subjektīva, un tai ir daudz variantu. Tāpēc jārada iespēja sadzīvot daudzām patiesībām – līdzās mūsu patiesībai jābūt vietai arī citām.

Psiholoģiskā dimensija ietver mūsu personību, īpašības, raksturu, temperamentu, motivāciju, jūtas un emocijas. Šajā dzīves šķautnē vissvarīgākais ir tas, kā mēs uztveram un sadzīvojam paši ar sevi. Nereti psihologi darbā ar klientiem sastopas ar cilvēku naidu pašiem pret sevi, nespēju atrast sevī, par ko priecāties un ko mīlēt. Lai kaut kas mainītos, vispirms jāiepazīstas un jāpieņem tas, kas ir. Tas var būt nepatīkami un sāpīgi.

Klienti psihologam bieži jautā – par ko sevi mīlēt? Ļaudis ir pieraduši sevi, tāpat kā citus, vērtēt caur sasniegumiem un īpašībām. Sasniegumus cilvēki bieži vien uztver kā kaut ko sevišķi svarīgu un lielu. Ir skumji noraudzīties, kā cilvēki ir noskaņoti negribēt saskatīt sevī labo un nesaprot, ka var mīlēt sevi un citus tikai par to vien, ka eksistējam.

Šis jautājums ir saistīts ar pašpazīšanu. Cilvēks daudzas lietas redz vienpusīgi, it īpaši, ja ir depresīvi noskaņots. Tad viņš labo nesaskata ne pagātnē, ne nākotnes iespējās. Tagadne tiek uztverta kā pelēka ikdiena, bez labā. Lai sekmētu pašpieņemšanu, jācenšas sevī labo un skaisto saskatīt sīkumos, vienkāršās lietās. Lai izprastu, kā kļūt laimīgam, jāiepazīst savas jūtas. Tāpēc ir vērts izprast, kādas jūtas un kad parādās un kas tās rada.

Mūsu neprasme orientēties savās jūtās un tās nosaukt vārdā rada problēmas. Starp citu, nav pozitīvu un negatīvu jūtu – tās visas ir cilvēciskas un vērtīgas, lai arī pretējas. Piemēram, dusmas. It kā sliktas jūtas, taču kas notiktu, ja dusmu nebūtu? Tās rada robežu, sienu, kādu apstādina, tātad sargā. Turklāt dusmām ir daudz spēka, kas nepieciešams dzīvē.

Dažādu jūtu eksistence cilvēkā nemaina viņa vērtību. Orientēšanās savās jūtās nozīmē spēju saskatīt dzīves realitāti, tātad arī iespēju atklāt savu ceļu uz laimi.

Ceturtā mūsu dzīves dimensija ir garīgā dimensija. Tajā liela nozīme ir mūsu dzīves vērtībām un jēgai, jo tas, kā cilvēks rīkojas, atkarīgs no tā, kādu jēgu viņš piešķir savai rīcībai un kādi tai ir vērtību argumenti. Ja to neizprot, cilvēku var izprast tikai virspusēji. Jo mazāk mēs paši sevi izprotam šajā jomā, jo mazāk izredžu mērķtiecīgi kļūt laimīgiem.

Mūsu dzīves jēga un vērtības ir mūsu pamatresursi. Mēs nevaram mainīt to, kas mums ir dabas dots. Taču, balstoties uz savas dzīves jēgu un vērtībām, mēs varam mainīt savu attieksmi pret dabas doto un ārējiem apstākļiem. Attieksme var likt justies nelaimīgam – attieksme pret sevi kā upuri –, un var arī ļaut sevi saskatīt kopumā ar visiem ierobežojumiem un iespējām justies laimīgam. Tas nozīmē, ka svarīgākais ceļā uz laimi nav tas, kas ar mums notiek, bet gan tas, ko mēs darām ar notikušo. Svarīgākais ir jēgas un vērtību jautājums. Ceļš no jautājuma, kāpēc kaut kas noticis, līdz jautājumam, ko es varu izdarīt šādos apstākļos. Tas var aizņemt gadus.

Īpaši tas raksturīgs attieksmē pret lietām, kurās neko nevar mainīt, – slimībām, tuvinieka nāvi... (Ja zaudējam kādu, mūsu pasaule būtībā necieš, kad zaudējam tuvu cilvēku, arī mūsos kaut kas sairst, jo otra cilvēka pasaule ir daļa no mūsu pasaules. Tās ir kvalitatīvi citādas attiecības nekā formālās, sociālās.)

Faktiski nav situāciju, kurās cilvēks nevar palīdzēt justies laimīgam. Svarīga ir ticība. Svarīgi, kam cilvēks vispār tic (sev, citiem, Dievam, dabai...), tāpat svarīgas ir ticības un šaubu attiecības. Tomēr ticība viena pati neko nespēj.

Kā jau minēju, ceļā uz savu laimi jebkura pārliecība jānostiprina ar darbību. Ticība neatbrīvo no atbildības un pūlēm. Ticība pārbīda kalnus, bet skapis jāpārbīda pašam. Tomēr, ja nav ticības, var arī skapi nepārbīdīt.

Četri orientieri ceļā uz laimi

1. Mūsu dzīves galīgums

Mēs visi dažādi pārdzīvojam šo jautājumu. Domas par to palīdz atklāt mūsu attieksmi pret dzīves laika ierobežotību un līdz ar to – pret mūsu dzīves jēgu. Tas palīdz ieskatīties sejā realitātei, ienes dzīvē intensitāti un apzinātību. Dzīves galīguma apzināšanās izvirza lielākas prasības pret to, ko darām, kurp virzāmies un ko vēlamies.

Tā ierobežo iespējas kaut ko atlikt. Tā atklājas dzīves realitāte. Tas nebūt nav jautājums par nāvi – tas ir jautājums par mūsu dzīves laika ierobežotību. Mēs bieži to ignorējam, bet laiks nav nauda, to nevar nopelnīt. Laika fona orientieris ir svarīgs ceļā uz laimi, jo paver ceļu aktīvai darbībai.

2. Brīvība

Absolūtas brīvības mums nav nekad, tā vienmēr ir ierobežota. Brīvība vienmēr ir situatīva, jo ikvienai dzīves situācijai ir noteikta brīvība un iespējas tajā rīkoties. Katrs cilvēks atšķirīgi izprot savu brīvību, kā arī to, ko drīkst un ko nē.

Mūsu attiecības ar brīvību ir pamatā trauksmei un bailēm. Savas dzīves realitātes apzināšanā ir svarīgi apzināties, kā mēs izprotam savu brīvību – kā brīvību no kaut kā (no ierobežojumiem) vai brīvību kaut kam (brīvību izvēlēties). Ja cilvēks izvēlas pirmo, tas ir bērnišķīgi, un šādai izvēlei ir smagas sekas. Ja otro – tā ir patiesi cilvēciskas brīvības izvēle.

Arī brīvības orientieris ir svarīgs ceļā uz laimi, jo ikviena īsta izvēle paredz izmaiņām nepieciešamu darbību. Ja izvēlei neseko darbība, ceļš uz laimi nonāk strupceļā. Nereti cilvēki apstājas, jo, lai gan tiecas pēc izmaiņām, tomēr baidās no tām, jo sliktā situācija ir pazīstamāka. Brīvība bieži paredz atvadas no pierastā. Un bieži tā ir maksa un īstais ceļš uz savu laimi.

3. Trauksme

Dzīvē par visu ir jāmaksā. Laika ierobežotības un izvēles brīvības orientieru apzināšanās rada trauksmi. Tā ir cena par ceļojumu uz laimi. Trauksme nav patīkama, taču tā ir ne tikai neizbēgama, bet pat vēlama. Ja cilvēkā trauksmes ir par daudz, tā dezorganizē, atņem darbspējas. Taču tā ir lielisks orientieris un brīdinājuma signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Tā var liecināt gan par jēgas un vērtību atklāsmi un apzināšanos, gan par to trūkumu. Abos gadījumos jūtam trauksmi, jo tā allaž pavada svarīgus un vajadzīgus lēmumus. Tā apliecina šo jautājumu svarīgumu. Tā ir jebkuru pārmaiņu pavadonis. Tāpēc ir jāiemācās to pieņemt.

4. Vaina

Mēs neesam pilnīgi, tāpēc rīkojamies ne tikai labi un pareizi. Turklāt ne visiem labs un pareizs šķiet viens un tas pats. Vainas apziņa bieži vien ir universāls stāvoklis, kas nomoka daudzus cilvēkus un aizēno viņiem ceļu uz laimi. Psiholoģiski var spriest un strādāt ar trejādu vainu – reālu, neirotisku un eksistenciālu. Reāla vaina ir jāizpērk, neirotiskai vainas apziņai nepieciešama psihoterapeitiska palīdzība. Taču eksistenciāla vainas izjūta var kalpot par ceturto orientieri ceļā uz laimi.

Eksistenciāla vainas izjūta visbiežāk izpaužas kā vainas izjūta savā priekšā. Tā saistās ar domām par to, ka, lai kā gribēsim, mēs nevarēsim piepildīt visu, ko vēlamies. Jo izvēles brīvība paredz arī atteikšanos no kaut kā. Tā saistās ar to, ko neesam paveikuši savā dzīvē. Tāpat šī vainas izjūta izpaužas attiecībā pret citiem, jo ir saistīta ar mūsu ierobežotību saprast vienam otru, pat pašus tuvākos. Arī šis orientieris ir nozīmīgs ceļā uz laimi, jo padara intensīvāku mūsu dzīves izjūtu un tāpat kā trīs iepriekšējie paredz iespēju pašiem uzņemties atbildību un rīkoties.

Ko slēpj laimes formula

Laiku laikos cilvēki ir domājuši par to, kas ir laime, centušies rast atbildi uz šo jautājumu. Laimes noslēpumam laiku pa laikam pievēršas arī zinātne.

Pēdējie pētījumi liecina, ka īsta laimes formula nav nekas tik vienkāršs kā patiesa mīlestība, daudz naudas, garantēts darbs, bet gan ietver daudz komplicētu jēdzienu. Angļu zinātnieki piedāvā šādu laimes formulu:

Laime = P + (5xE) + (3XH), kur

Izklausās sarežģīti?

Līdz šim pasaulē ir veikts daudzi pētījumu par to, ko cilvēki uzskata par laimi. Daudzkārt izrādījies, ka vairākums cilvēku šo jēdzienu nespēj izskaidrot. Lielākā daļa atzinuši, ka laimīgs var būt tas cilvēks, kuram ir daudz naudas, laba mašīna, liela māja un daudz citu materiālu vērtību. Taču tajā pašā laikā daudzi cilvēki, kuriem pieder visi šie materiālie labumu, nebūt nejūtas laimīgi.

Zinātniski pierādīts, ka nelaimīgi bieži vien jūtas tie, kuriem piemīt tendence fokusēt savu uzmanību, galvenokārt uz negatīvajām dzīves parādībām. Šie cilvēki pievērš savu uzmanību visam, kas apkārtējā pasaulē notiek nepareizi, trūkumiem, nevis tam, kā sasniegt vēlamo...

Pirms dažiem gadiem Anglijā veikts pētījums, kurā atklājas atšķirības vīriešu un sieviešu laimes izjūtā. Četrus no desmit vīriešiem laimīgus padara sekss, trīs no desmit vīriešiem jūtas laimīgi brīžos, kad uzvaru gūst viņu iemīļotā sporta komanda. Savukārt četras no septiņām sievietēm laimes izjūtu saista ar ģimeniskumu, bet trešā daļa angļu sieviešu savu laimes izjūtu saista ar svara zuduma iespēju. Laimi ar romantiskām attiecībām saista vairāk angļu vīriešu nekā sieviešu, bet laimes izjūtu ar labiem laika apstākļiem – vairākums sieviešu.

Lai nu kā, ne tikai Anglijā, bet visur pasaulē cilvēkiem raksturīgi laimi vērtēt, balstoties uz ārējiem faktoriem un pavisam maz vērības veltot savai iekšējai pasaulei un tās spējām sekmēt mūsu laimīguma un nelaimīguma izjūtu.

Ceļamaize sava ceļa gājējiem

Taču, ja esam nolēmuši paši kļūt par savas dzīves saimniekiem, kopā ar veselīgu attieksmi pret dzīves dotajiem ierobežojumiem, atbildību par savu iespēju izmantošanu un orientieru pārzināšanu ceļā uz laimi lieti var noderēt daži praktiski padomi. Ja jau galamērķis ir tik liels un spožs, laikus jāparedz arī starprezultāti, kas ļaus turēties izvēlētajā virzienā.

Te nu katram pašam sev jāuzdod jautājums, ko es vēlos (nevis nevēlos), kādai jābūt atšķirībai starp tagadējo un vēlamo stāvokli. Atbilde uz šo jautājumu tad arī būs mērķis jeb viens no starprezultātiem, uz kuru tiekties ceļā uz laimi. Svarīgi, lai tas būtu formulēts pozitīvi – tas ļauj tiekties uz pozitīvo, nevis koncentrēt uzmanību uz negācijām (nevis: gribu mazāk kautrēties, bet – gribu kļūt drosmīgāks).

Formulējot savus mērķus, jāraugās, lai rezultāta sasniegšana būtu atkarīga no paša. Tāpēc nepieciešams izsvērt, kam jaunam jāparādās paša uzvedībā, lai kļūtu iespējams vēlamais rezultāts, par kādu cilvēku jācenšas kļūt, kādas īpašības sevī jāattīsta, kam jāsāk ticēt. Jo cilvēks ir spējīgāks mainīties, jo viņam vairāk iespēju sasniegt sev vēlamos rezultātus.

Ne mazāk svarīgi ir sev pašam noskaidrot, pēc kādām pazīmēm būs saprotams, vai izvirzītais mērķis ir sasniegts. Kas tad būs redzams, dzirdams, sajūtams... Kas ļaus novērtēt sasniegto?

Ceļš uz laimi sākas ar mūsu piedzimšanu. Un tas nebeidzas, kamēr vien mēs esam dzīvi. Cilvēkam nav citu iespēju dzīvot mierā ar pasauli un justies pašam kā veselumam, kā tikai efektīvi izmantojot savus spēkus.

Citādi viņš cieš sakāvi, nespējot sev nodrošināt harmoniju un veselumu, cenšas aizbēgt pats no sevis, no bezspēcības izjūtas, garlaicības un bezpalīdzības. Vienīgais veids, kā gūt sekmes – izmantot, izlietot savus spēkus. Spēku neizlietošana cilvēku dara nelaimīgu. Tāpēc laime uzskatāma par procesu – tā nevar būt nepārtraukts, neierobežots stāvoklis. Ikvienam, kas vēlas baudīt laimi, ir jāatrodas nemitīgā darbībā, kas pamatojas uz ierobežojumu pieņemšanu un atbildību par virzienu, kurā kustēties.