Atcerieties, ka jautājumi nekad nepaliek bez atbildes un, ja neatbildēsiet jūs, tad atbildēs sētas draugi, kas gan var izrādīties tālu no taisnības un atstāt bīstamu ietekmi.
Pēc iespējas patiesi atbildiet arī uz jautājumiem par seksu. Kamēr bērns ir mazs, viņš apmierināsies ar vienkāršu, īsu skaidrojumu. Kad viņš sāks izvaicāt par detaļām, tad arī par tām stāstīsiet. Bērns, par laimi, vēl nekautrējas un viņu par šo pusaudžu un pieaugušo attiecību jomu (nevis problēmu) vairāk interesē ne tik daudz detaļas, cik attieksme. Ja vecāki, kad bērns tiem vaicā, pastāsta, ka viņi reizēm skūpstās un mīlējas tāpēc, ka tas viņiem ir patīkami, tad bērnu tas neuztrauc un daudz vairs neinteresē. Sakiet, ka arī bērns, kad būs pieaudzis (pratīs pilnībā par sevi parūpēties), ja vēlēsies, tā varēs darīt. Bet, ja vecāki ar savu izvairīgo attieksmi parāda, ka par šīm lietām jākaunas, vai jājūtas vainīgam, bērns to iegaumē. Tas var viņu saistīt uz visu mūžu (turklāt aizliegtais auglis ir salds).
Tāpēc arī nebiedējiet bērnu ar tumsu (viņš no tumsas vēl nebīstas). Par nāvi viņam stāstiet tā, kā jūs mierinātu paziņu, kam pēc grūtas slimības nomiris kāds radinieks – mums visiem reiz būs jāmirst, tas parasti notiek lielā vecumā un slimajam tagad vairs nav jācieš. Tikai nesakiet – aizmiga, jo tas var bērnā izraisīt bailes – un ja nu arī es pēkšņi vairs nepamostos? Sakiet tā: neviens cilvēks ar savu nāvi nesaskaras, jo mirušais neko neredz, nedzird, nejūt un negrib, ar notikušo saskaras tikai pārējie un tas ir līdzīgi kā ar tavu dzimšanu, par kuru tu zini tikai no vacāku nostāstiem, bet pašam tev par to nekādu nepatīkamu izjūtu nav.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!