Jautājums: Labdien, man ir jautājums, jo diemžēl vairs nezinu, ko iesākt ar vecāko dēlu. Varbūt jūs ko man varētu ieteikt. Vecākais dēls iet 6. klasē. Bija jau visu laiku šādas tādas problēmiņas, bet kam jau tās nav, kaut kā jau vēl tikām ar tām galā, bet nu jau iet par traku.
Sāka arī atzīmes pasliktināties, palika nevīžīgs, jau vairs savam izskatam nepievērsa uzmanību, ja drēbes ir netīras, viņš var arī tāds staigāt. Pasācis uzpīpēt, ļoti sliktus vārdus runā - konkrēti - lamu vārdus, pret māsu ļoti slikti izturas (māsa piecus gadus jaunāka), arī pret mums, vecākiem, sācis sliktāk izturēties. Mani kā māti gandrīz neņem vērā, nu, no tēva vēl kaut kāds respekts, bet, manuprāt, arī tas ir laika jautājums.
Palika viņš uz otru gadu 6.kl., bija astoņas nesekmīgas atzīmes, skolotājus viņš bija nokaitinājis, jo vienkārši viņas bieži atteicās ar viņu strādāt. Bija arvien biežākas darīšanas ar policiju tieši uzvedības ziņā. Policists ieteica varbūt nomainīt skolu, bērnam ir vajadzīgas pārmaiņas. Mēs arī tā darījām, iekārtojām citā skolā (kaut ar bailēm, kas gribēs uzņemties tādu bērnu, jo atzīmes sliktas, raksturojums šausmīgs). Dēlu uzņēma, bet nu nepagāja ne cik ilgs laiks, kā gandrīz viss sākas no gala, bet nu, protams, ne tik traki, bet nu ir viss atkal no gala. Viņš arī tur meklē draugus, kuriem ir problēmas ar mācībām, ar uzvedību.
Esam mājās runājuši krustām šķērsām par uzvedību, par sekmēm, it kā visu saprot, bet kā ir ārpus mājas, tā viss, ko esam runājuši, aizlidojis gar ausīm. Mēs jau tiešām vairs nezinām, ko iesākt, nu visu it kā saprotam, arī mēs esam bijuši jauni, arī mums negribējās mācīties, bet visam ir taču savas robežas. Tiešām nesaprotu, ko mums darīt ar savu dēlu, varbūt jūs ko varat ieteikt, kā vēl mēs varam rīkoties?
Brīžiem runājam ar dēlu - viņš sāk raudāt, asaras birst kā mazam bērnam, kaut viņam 14 gadi. It kā ar prātu viņš saprot, ka viņš slikti rīkojas, kamēr nav to draugu, viņš ir ļoti labs bērns - izpalīdzīgs, nevajag ne lamu vārdus, ne kauties ar māsu, tiešām ideāls bērns, bet tiklīdz parādās draugi - tā pilnīgi cits bērns. Brīžiem sajūta, ka viņā mājo divi cilvēki, bet turēt viņu mājas un nekur nelaist ārā, tā jau arī nav izeja. Lūdzu, varbūt jūs ko varat mums ieteikt - kā rīkoties, kur griezties??? Paldies!
Atbild psihoterapeits Dr. Andris Veselovskis:
Problēma ir samilzusi ļoti nopietna. Aprakstītā situācija ir aisberga redzamā daļa. Noteikti ir arī neredzamā daļa, kuru ir nepieciešams atklāt un saprast. Tātad aprakstītā situācija ir sekas. Ļoti svarīgi ir saprast cēloņus. Cēloņi ir meklējami zēna prātā un attiecību pārrāvumā starp vecākiem un dēlu.
Parasti šāda veida uzvedība liecina, ka zēns jūtas nevērtīgs, nomākts, nevienam nevajadzīgs, stulbs. Runājot ar vecākiem, droši vien viņš uztic tikai daļu no tām domām, kas ir viņa prātā. Iespējams, viņš domā, ka daļa viņa emociju netiks pieņemtas, mazvērtības sajūta, neapmierinātība, domas, ka viņš nepatīk meitenēm, vai, ka skolotāja viņu pazemo. Bieži pusaudži domā, ka vecāki tāpat viņus nesapratīs un noslēdzas, uzkrājot neatrisinātās problēmas sevī. Savukārt vecāki jūtas sirds dziļumos ļoti vainīgi, slikti vecāki, cenšas noslēpt vai neredzēt to, ka viņi nespēj dēlam palīdzēt. Bieži vecāki sāk domāt, ka bērnā ir kaut kāds "sliktums" vai pat "ļaunums". Un bērns arī pieņem šo "sliktā'' lomu, sāk uzvesties slikti.
Lai palīdzētu zēnam tikt uz attīstības ceļa, ir jāsaprot, kas viņam liek justies slikti. Jāpalīdz sajusties labam un vērtīgam. Ir jāatjauno kontakts starp dēlu un vecākiem – jānovērš šķēršļi, kas traucē vecākiem un dēlam saprasties savā starpā. Kādi ir šie šķēršļi, no vēstules nevar saprast. Droši vien, ja mamma un tēvs tos saredzētu un saprastu, tad arī novērstu.
Pēc palīdzības ir jāvēršas pie pusaudžu psihoterapeita. Pie tam pie psihoterapeita ir jāiet pusaudzim un arī abiem vecākiem. Psihoterapeits palīdzēs pusaudzim sajusties labam un vērtīgam. Psihoterapeits palīdzēs vecākiem atbalstīt un saprast savu dēlu, atjaunot izzudušās labās savstarpējās attiecības. Bez vecāku līdzdalības pusaudža psihoterapija bieži ir neefektīva, jo pusaudzim joprojām ir ļoti nepieciešamas labas attiecības ar vecākiem. Ja pusaudzis nevar uzticēties vecākiem, tad visbiežāk viņš arī nespēj augt un pilnveidoties pozitīvā veidā.
Vēlu veiksmi šīs problēmas risināšanā.
Ar cieņu, Dr. Andris Veselovskis.
Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt teksta garumu un pareizrakstību, kā arī saglabāt vēstules autora anonimitāti. Šiem ieteikumiem ir tikai izglītojošs nolūks, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!