Foto: Marja Flick Buijs
"Neesi nu tik kautrīgs, saki tantei labdien!" savam trīsgadīgajam dēlam prasa mamma, bet viņš novērš seju, pieķeras mātei pie kājas un neizdveš ne skaņas. "Sēdies taču beidzot iekšā, tagad ir tava kārta!" sauc tēvs savai četrgadīgajai meitai, kura netiek rotaļu laukuma šūpolēs, palaižot pirms sevis jau otro uzstājīgo bērnu pēc kārtas.
"Nerādi tik bēdīgu seju, gan jau rītdien Lienīte atkal gribēs ar tevi spēlēsies," tā audzinātāja, labu gribot, mierina kādu apbēdinātu audzēkni. "Tu taču priecājies, ka tev tagad ir maza māsiņa, vai ne?" tā vecmāmiņa, cerību pilna, mudina savu piecgadīgo mazmeitu, kura ar sarauktu pieri paskatās uz mazuli un pēc brīža iebiksta savai guļošajai māsiņai tik stipri, ka mazā pamostas ar brēcienu.

Dažreiz ar bērniem iet grūti – mēs liekam uz viņiem tik lielas cerības. Mūsu bērnam būtu jābūt priecīgam, labsirdīgam, jāuzvedas nepiespiesti – to mēs vēlamies visvairāk. Tad vēl, protams, bērnam jābūt atvērtam un draudzīgam. Reizēm viņš drīkst lauzties uz priekšu ar elkoņiem (arī tad, ja mēs to skaļi neapliecinām), jo nedrīkst taču smilšu kastē ļaut citiem kāpt sev uz galvas. Kad pasaulē nāk mazā māsiņa, vecākajam bērnam būtu no sirds par to jāpriecājas. Par greizsirdību te nevar būt ne runas. Mūsu bērnam savas drošības labad ir jāprot enerģiski pateikt "nē", taču, protams, ne jau saviem vecākiem. Dusmas, bēdas, skaudība – to visu labāk nevajag, jo tas neietilpst mūsu priekšstatos par to, kā jāuzvedas laimīgam bērnam. Kāpēc mums dažkārt ir tik grūti pieļaut, ka arī mūsu atvasei mēdz būt tādas izjūtas kā agresija, aizvainojums, bēdas un greizsirdība?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!