Dusmīgs, bailīgs, greizsirdīgs – tikai ne mans bērns!

Dažreiz ar bērniem iet grūti – mēs liekam uz viņiem tik lielas cerības. Mūsu bērnam būtu jābūt priecīgam, labsirdīgam, jāuzvedas nepiespiesti – to mēs vēlamies visvairāk. Tad vēl, protams, bērnam jābūt atvērtam un draudzīgam. Reizēm viņš drīkst lauzties uz priekšu ar elkoņiem (arī tad, ja mēs to skaļi neapliecinām), jo nedrīkst taču smilšu kastē ļaut citiem kāpt sev uz galvas. Kad pasaulē nāk mazā māsiņa, vecākajam bērnam būtu no sirds par to jāpriecājas. Par greizsirdību te nevar būt ne runas. Mūsu bērnam savas drošības labad ir jāprot enerģiski pateikt "nē", taču, protams, ne jau saviem vecākiem. Dusmas, bēdas, skaudība – to visu labāk nevajag, jo tas neietilpst mūsu priekšstatos par to, kā jāuzvedas laimīgam bērnam. Kāpēc mums dažkārt ir tik grūti pieļaut, ka arī mūsu atvasei mēdz būt tādas izjūtas kā agresija, aizvainojums, bēdas un greizsirdība?

Mūs biedē bērna negatīvās izjūtas

Varbūt tādēļ, ka mēs vēlamies saskatīt bērnā tikai vienu pusi – draudzīgo un gaišo, it kā mūsu bērns būtu starojoša saulīte, kuras tumšos plankumus mēs neuzskatām par īpaši pievilcīgiem. Gluži tāpat kā ar mums pašiem. Gandrīz vai izskatās, ka bērnam jābūt mūsu spoguļattēlam, taču nevis tādam, kādi mēs esam, bet gan tādam, kādi mēs vēlētos būt. Negatīvas bērna emocijas mūsos izraisa satraukumu. Un tāpēc mēs pārāk steidzīgi mazinām atsevišķas bērna izjūtas ar teicieniem: "Nebija jau nemaz tik sāpīgi!" vai "Neesi taču tik drūms!"

Pārāk bieži vecāki pieprasa saviem bērniem justies savādāk: "Neesi vienmēr tik bailīgs, ej vienkārši klāt pie citiem bērniem un sāc spēlēties!" Tā mēs nevis veicinām bērnam lielāku pašapziņu, bet gan pavēstām: "Es gribētu, lai tu esi savādāks. Tu man nepatīc tāds, kāds tu esi." Dažreiz aiz tā slēpjas bailes, ka bērns dzīvē nespēs sevi apliecināt.

Lai mūsu bērns izaugtu par patiešām laimīgu pieaugušo, ir svarīgi, lai viņš iemācās iepazīt savas izjūtas un apieties ar tām. Piemērs: mazais Niklāss ar savu mammu pirmoreiz devās uz vingrošanas grupu. Pirmās 20 minūtes viņš nevēlējās piedalīties. Uz treneres aicinājumu: "Nāc taču un piedalies!", viņš klusām atbildēja: "Es vēl esmu pārāk kautrīgs, es vēlāk piedalīšos." Šāds izteikums liecina, ka Niklāss dzīvē droši ies savu ceļu. Savukārt bērnam, kurš neiemācās izprast un paust savu noskaņojumu, ir grūtāk izveidot un nostiprināt veselīgu pašapziņu.

Kā drīkst justies bērns, lai viņš saglabātu savu garīgo un emocionālo veselību, skaidro vācu ģimenes terapeite Alise Millere: "Es drīkstu justies bēdīgs vai laimīgs, ja mani kaut kas padara bēdīgu vai laimīgu, taču es neesmu nevienam parādā jautrību, tāpēc man nav jāapspiež savas bēdas, bailes vai citas izjūtas, lai izdabātu citiem. Es drīkstu būt dusmīgs, un neviens no tā nenomirs, nevienam tādēļ nesāpēs galva, es drīkstu plosīties un saplēst mantas, nezaudējot savu vecāku mīlestību," tā viņa raksta grāmatā "Apdāvinātā bērna drāma." Ārste uzskata, ka bērnam vajag izjust un izpaust tādas emocijas kā dusmas un niknums, nesaņemot pārmetumus un sodu, tikai tā viņš var saglabāt sirdī savu dzīvesprieku.

Kad vecāki vairs nesaprot savu bērnu

Protams, mēs neesam cietsirdīgi monstri, kas saviem bērniem neļauj izpaust savas emocijas. Mēs mierinām bērnu, kad viņam kaut kas sāp. Kad mūsu atvase netiek uzaicināta uz labākās draudzenes dzimšanas dienu, kad citi bērni viņu bieži vien neiesaista spēlē, mums sirds sažņaudzas. Tomēr daudz grūtāk ir savaldīties un nesteigties ar dažādām atrunām mazināt bērna vilšanos.

Turpretī mēdz būt bērna izjūtas, kuras mēs īpaši nopietni neuztveram, lai gan vajadzētu. Pieaugušie mēdz skaļi smieties, kad bērns, mācoties runāt, veido stilistiski dīvainus izteikumus. Bērnam šāda uzjautrināšanās šķiet apkaunojoša, bet pieaugušie to bieži nemaz nepamana.

Vēl smagāk ir tad, kad vecāki noliedz kādas sava bērna uzvedības izpausmes vai rakstura īpašības. Piemēram, ja vecāki izdomā, ka viņu lēnīgais zēns, kuram vajadzīgs ilgs laiks, lai visu rūpīgi izpētītu, tomēr varētu pārvarēt savu lēnīgumu un kļūt aktīvāks, izveicīgāks un noteiktāks visās lietās. Šo bērna vajadzību un vecāku vēlmju sadursmi šveiciešu bērnu ārsts Remo H. Largo sauc par "misfit" (no angļu val.: kaut kas neiet kopā). Šī neatbilstība, viņaprāt, rodas no "apkārtējās vides nepietiekamas pielāgošanās bērna individuālajām vajadzībām un īpatnībām," kā skaidrots viņa grāmatā "Bērna gadi". Pārāk liela neatbilstība nereti izpaužas bērna uzvedības traucējumos, piemēram, agresivitātē, psihiskos simptomos (slapināšana gultā), aizkavētā attīstībā, kā arī pasliktinātās mācību sekmēs.

Kā mežā sauc, tā atskan...

Šādas neatbilstošas prasības pret bērnu var izraisīt apburto loku: ja bērns ietiepīgi paliek pie tām savām izjūtām un uzvedības, kas vecākiem nepatīk, tad vecāki mētājas ar vispārinošiem pārmetumiem, piemēram: "Kāpēc tev vienmēr jātūļājas, vai nevari kustēties ātrāk?" Austrāliešu psihologs Stīvs Bidulfs to sauc par "negatīvo programmēšanu". Visliktenīgākie ir tādi pārmetumi kā: "Tu esi gluži kā tavs tēvs/tava māte" u.tml., kuros tiek pilnīgi ignorēta bērna individualitāte.

"Šādiem izteikumiem ir hipnotisks iespaids un tie turpina iedarboties zemapziņas līmenī," brīdina ģimenes terapeits Bidulfs savā grāmatā "Laimīgu bērnu noslēpums". "Tie gluži kā sēklas iesakņojas bērna psihē un ietekmē viņa personības attīstību."

Kā gan ikdienas steigā un, bieži vien, stresa apstākļos lai izdodas saglabāt iejūtīgu attieksmi pret bērna negatīvajām emocijām, kā samierināties ar nepatīkamajām viņa rakstura īpašībām?

Emocijas vajag saukt vārdā

Interesanti, ka dzīvnieks, kam tiek dots vārds, ir daudz vieglāk pieradināms. Tāpat ir arī ar nepatīkamām emocijām. Mums vajadzētu palīdzēt bērniem jau mazotnē rast vārdus savām izjūtām: "Es ļoti labi saprotu, ka tu tagad esi sarūgtināts." "Vai tu esi ļoti dusmīgs, ka māsiņa saplēsa tavu rotaļlietu?" Bieži vien bērnam izjūtu apzināta uztvere un nosaukšana vārdā sniedz lielu mierinājumu stresa brīžos. Arī skaistiem pārdzīvojumiem ir vajadzīgs vārds: "Es redzu, ka tu šodien esi ļoti priecīgs, vai ne? Man arī šodien ir labs garastāvoklis!"

Psihologi šim nolūkam iesaka izmantot atspoguļošanas paņēmienu: vecākiem vajadzētu redzami paust savu bērnu izjūtas, lai bērns tās varētu apskatīt. Paradoksālā kārtā bērns, saprazdams un nosaukdams vārdā savas izjūtas, spēj tās drīz vien pavērst pozitīvā virzienā.

Vakarā pirms gulētiešanas, kā daļu no iemigšanas rituāla var uzdot bērnam jautājumu, kādas izjūtas viņam šodien ir bijušas. Nereti tā var gūt pārsteidzošus ieskatus bērna jūtu pasaulē: "Kad man šodien pusdienās bija jāapēd visi dārzeņi, kas uz šķīvja, es jutos pavisam slikti. Bet tu taču pati man nesen teici, ka nevajag ēst to, kas negaršo..."

Kāda ir slikto emociju norma?

Svarīgi ir ļaut bērnam izjust un paust plašu emociju gammu. Veselīgs bērns pārsvarā ir priecīgs un tikai reizēm bēdīgs vai agresīvs. Bērnam vajadzētu daudz rotaļāties, radīt dzīvespriecīgu un zinātkāru iespaidu.

Vecākiem vajadzētu pievērst uzmanību, ja viņu bērns pauž galvenokārt negatīvas emocijas, gandrīz vienmēr ir bēdīgs vai agresīvs, bieži raud, viņam zūd interese par lietām, kas agrāk viņu iepriecināja.

Jāsāk satraukties, ja bērnam bieži parādās galvassāpes, vēdera sāpes, ja viņam trūkst enerģijas, ir grūtības koncentrēties, viņa uzvedība ir ļoti gausa, vai arī, ja notikušas ievērojamas pārmaiņas viņa ēšanas vai gulēšanas paradumos. Šie simptomi var liecināt par depresiju pat pavisam mazam bērnam, vai citiem veselības traucējumiem. Šādos gadījumos vajadzētu nekavējoties konsultēties ar bērnu ārstu.