Dažreiz ar bērniem iet grūti – mēs liekam uz viņiem tik lielas cerības. Mūsu bērnam būtu jābūt priecīgam, labsirdīgam, jāuzvedas nepiespiesti – to mēs vēlamies visvairāk. Tad vēl, protams, bērnam jābūt atvērtam un draudzīgam. Reizēm viņš drīkst lauzties uz priekšu ar elkoņiem (arī tad, ja mēs to skaļi neapliecinām), jo nedrīkst taču smilšu kastē ļaut citiem kāpt sev uz galvas. Kad pasaulē nāk mazā māsiņa, vecākajam bērnam būtu no sirds par to jāpriecājas. Par greizsirdību te nevar būt ne runas. Mūsu bērnam savas drošības labad ir jāprot enerģiski pateikt "nē", taču, protams, ne jau saviem vecākiem. Dusmas, bēdas, skaudība – to visu labāk nevajag, jo tas neietilpst mūsu priekšstatos par to, kā jāuzvedas laimīgam bērnam. Kāpēc mums dažkārt ir tik grūti pieļaut, ka arī mūsu atvasei mēdz būt tādas izjūtas kā agresija, aizvainojums, bēdas un greizsirdība?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!