Velc, pelīte, saldu miegu!

Vecāki ar meitu runāja divas nedēļas, līdz Nikola pierada pie pārmaiņām un pieņēma to, ka nu viņa gulēs atsevišķi. Kad jauno gultu atveda, ģimene salika tajā rotaļlietas un mīkstus spilvenus, lai Nikola saprastu, ka tā ir viņas guļvieta. Tā meitiņa tagad labprāt guļ tur, saka Ilze. Vakaros gan viņa, protams, vēlas, lai vecāki palasa pasaciņu, patur rociņu un iemidzina.

Ilze domā, ka Nikolai viņas mazajā gultiņā kļuva par šauru, meita saprata, ka vecāku gultā ir ērti, un tāpēc vairs nevēlējās gulēt savā.

Lielā gulta Nikolai deva arī lielā cilvēka izjūtu. "Iespējams, ka toreiz viņa jutās drošāk blakus mammai un tētim," saka Ilze. Šoreiz vecāki Nikolai atgādināja, ka abi vienmēr būs blakus un viņa varēs mammīti un tēti pasaukt, ja gadīsies slikts sapnis.

Sapņos smaida vai raud

Ilze novērojusi, ka Nikola sapņojusi jau no pirmajām dienām. "Kad meitiņa bija vēl pavisam maza, pamanīju, ka viņa miegā smaida. Citu reizi pakustināja kājiņu. Man liekas, ka viņa jau tad sapņoja," Ilze atceras. Reizēm meita naktīs pa miegam raudājusi un saukusi kādus vārdus, it kā teikusi, ka kaut ko negrib.

Reiz, pēc kādas multiplikācijas filmas noskatīšanās par ļauno tanti, kā saka pati Nikola, viņa vakarā bijusi nemierīga un arī naktī gulējusi slikti. Lai gan filma bijusi labestīga, meitiņa naktī redzējusi sliktus sapņus. Nikola naktī pēkšņi sākusi raudāt un Ilze centusies viņu maigi pamodināt. Tā kā meita bijusi tik dziļā miegā, ka Ilze nav spējusi viņu atmodināt, tad paņēmusi Nikolu klēpī, staigājusi pa māju, līdz mazā pamodusies, un iedevusi siltu pienu. Māmiņa saka: "Silts pieniņš mums vienmēr palīdz. Pēc tam viņa gulēja labi līdz pašam rītam."

Tai naktī Ilzei neizdevās saprast, ko sliktu Nikola sapnītī redzējusi. Viņa tikai mierināja meitu, bet no rīta abas slikto sapni pārrunāja.

Režīms ļauj gulēt saldāk

Ilze rūpējas par Nikolas dienas režīmu. Noteiktā laikā viņas ēd, spēlējas, iet gulēt un arī skatās multiplikācijas filmas. Mamma uzskata, ka stabils dienas režīms mazina meitas ikdienas stresu un ļauj labāk gulēt. Tad Nikola ir mierīga un viņai labi nāk miegs. "Kad ir zināms ritms, bērni pierod pie tā un neuztraucas," saka Ilze. Vecāki meitai cenšas pastāstīt, kas gaidāms, ja visi dodas ciemos, – vai būs daudz bērnu, vai kāds dzīvnieks. Jo mazo labāk sagatavo gaidāmajam, jo vienkāršāk viņš notiekošo uztver. "Ar bērniem ir jārunā," saka Ilze. Vecākiem gan vieglāk ir tad, kad bērns sāk runāt, jo tad labāk var saprast savu atvasi.

Sapņo mammas puncī

Psiholoģe Līga Vaivade stāsta, ka mazuļi sapņo jau mammas puncī, ko noskaidrojuši zinātnieki. To var noteikt pēc tā, ka mazais cilvēciņš mirkšķina acis – tāpat kā mēs visi, kad sapņojam.

Sapņošana mazuļiem kļūst izteiktāka, kad viņi piedzīvo kādas pārmaiņas – sāk iet bērnudārzā, parādās draugi, ģimene pārvācas uz citu mājokli vai vēl kas cits. Tas rada pārdzīvojumus, un tāpēc bērni vairāk sapņo. Ja mamma pamana, ka mazais vairāk sapņo, tas liecina par viņa paaugstināto jūtību. Bērniņš var sapņot arī par tuvojošos dzimšanas dienu, jo to ļoti gaida, kas rada satraukumu. Tāpēc sapnīši var būt gan pozitīvi, gan negatīvi.

Ja bērns vēl nerunā, vecāki visdrīzāk nekādi nevar uzzināt, par ko viņš sapņojis. Var tikai spriest, kāds tas bijis. Ja labs, mazais smaidīja, ja slikts – raudāja.

No sapņiem nepasargāsi

Bērnu nevajadzētu sargāt no sabiedrības, jo viņam ir jāiepazīst jaunais. Tādā veidā vecāki nespēs mazulim atvairīt sliktos sapņus. Visi pasākumi, kuros piedalās arī citas ģimenes ar bērniem, mazulim nāks par labu. Nekad nevar zināt, kas un kā ietekmē bērna miegu. Varbūt mammai kāds notikums šķiet labs, bet bērnam tas var likties netīkams, un otrādi. "No visa bērnu nepasargāsi," saka psiholoģe.

Gan bērni, gan arī pieaugušie daudz sapņo par ikdienas notikumiem. Tomēr, ja bērns dodas iepazīt pasauli, tas nenozīmē, ka viņš slikti gulēs. Mēdz teikt, ka bērns caur sapņiem iepazīst pasauli. Psiholoģe Līga Vaivade uzskata, ka tā nav: "Ar sapņiem bērns iepazīst miegu un saprot, ka, ejot čučēt, var redzēt sapnīšus."

Labais sliktais sapnis

Ne visi bērni sapņus atceras. Līga Vaivade stāsta, ka ir labi tos redzēt un atcerēties, jo labie sniedz pozitīvas emocijas un bērns no rīta ir priecīgs. Tomēr arī sliktie sapnīši ir savā ziņā labi – bērns ar vecākiem tos pārrunā, lai tādi vairs neatkārtotos.

Psiholoģe Līga Vaivade stāsta, ka pats galvenais pasakā ir labas beigas un ne pārāk daudz slikto varoņu. Tādā veidā bērns iepazīst pasauli, ka ir ne vien labais, bet arī sliktais. Viņa neiesaka multiplikācijas filmas kā ikvakara pirmsmiega rituālu. Skatoties televizoru, bērns sasprindzina acis. Tādēļ viņam būs grūtāk iemigt, jo arī pats jutīsies saspringts. Labāk ir lasīt pasakas, klausīties nomierinošu mūziku, mammas dziedāšanu vai darīt ko citu, kas nomierina un bērnam patīk. "Katra mamma zina, kas viņas mazulim patīk un kas palīdz aizmigt," saka Līga Vaivade.

Vēlme gulēt pie mammas un tēta trīs līdz piecu gadu vecumā saistīta ar baiļu aktivizēšanos. Šai vecumā mazulis baidās vairāk nekā līdz tam, piemēram, no tumsas, ēnām, zibens, pērkona vai arī viņam liekas, ka istabā kāds ir. Tas var būt iemesls doties meklēt drošo patvērumu pie vecākiem. Mammai un tētim vajag uzzināt, kāpēc bērns ir pie viņiem atnācis, un izrunāties. Tam vajadzētu palīdzēt viņam pārvarēt bailes.

Aptuveni trīs gadu vecumā bērniem parādās neapzināta greizsirdība pret vecākiem. Piemēram, puikas grib atbīdīt tēti malā un saņemt visu uzmanību no mammas. Tad arī viņi naktīs iet gulēt pie vecākiem. Un – visbiežāk pa vidu.

Ko darīt?

Mammu pieredze

Iveta: Manai mazajai meitiņai Danielai ir četri mēneši, un viņa naktīs čuč ļoti saldi. Domāju, ka bērniņu ļoti ietekmē dienas notikumi. Vai mazulis redz vai neredz sapnīšus, to nezinu, bet, kā esmu novērojusi, mana mazā meitiņa sapņos smaida. Dažreiz, kad pa dienu Danielai bijis ļoti daudz iespaidu, viņa naktīs bubina savā valodā un iesmejas.

Anna: Kad mazais mostas, blakus neņemam, bet iedodam knupīti un noliekam atkal gultiņā, lai čuč tālāk. Ir reizes, kad mazo nevaram nomierināt, tad gan paņemam gultā pa vidiņu. Domāju, ka tas nav nekas slikts. Ja nu tas atkārtojas katru nakti, tad gan, vai nu bērns sāk ar to spekulēt, vai arī viņam trūkst vecāku siltuma un mīlestības un tāpēc prasās blakus lielajā gultā. Varbūt, ja bērniņam ir sava istaba, viņš nejūtas tajā omulīgi vai vienkārši vēl nav gatavs gulēt viens pats.

Katrīna: Jau no pirmajām dienām bija skaidri redzams – puika sapņo. Bieži vien, labo sapnīti redzot, miegā pasmaida, bet ir reizes, kad sāk īdēt, gandrīz raudāt. Tad ņemu rociņās, samīļoju, lai nomierinās, un viss atkal kārtībā.

Liene: Gultā Kristoferu cenšos ņemt ļoti retos gadījumos, jo zinu, ja bērnus pieradina gulēt blakus vecākiem, tad no šā ieraduma tikt vaļā ir grūti, pat ļoti. Mana draudzene ir tā pieradinājusi, un tagad bērns guļ tikai ar viņu. Un tētim tāpēc jāguļ citā istabā.

Sindija: Nepieciešams ieviest bērniņam zināmus pirmsmiega rituālus – es stundu pirms gulētiešanas vairāk apmīļoju, panēsāju klēpī, tad pēc vannas uzģērbju pidžamu, iedodu knupīti, ņemu mazo rokās un dziedu, ielieku gultiņā, pārmetu krustu, iedodu bučiņu un sasedzu. Tad izeju no istabas un meitiņa dažu minūšu laikā klusi iemieg!

Raksts tapis sadarbībā ar TV raidījumu un vecāku apvienību "Māmiņu klubs", www.maminuklubs.lv.