Foto: Sara Hammarbaeck
Tie, kas ilgstoši visu redz drūmās krāsās, ierobežo paši sevi, taču arī tie, kuri uz visu skatās tikai caur rozā brillēm, pakļauj sevi stresam, jo agri vai vēlu nākas saskarties ar skarbo realitāti. Arī pozitīvai domāšanai ir vajadzīgs savs mērs. Optimisti dzīvo ilgāk, taču ne katra drūma priekšnojauta ir aplama.
Piektdienas pēcpusdienā es drudžaini drukāju. Esmu pārliecināta, ka līdz vakaram raksts būs pabeigts, vismaz melnraksta veidā. Tā ir pārsteidzoši optimistiska nostāja, jo parasti es esmu pieskaitāma pie totāliem pesimistiem. Mana ticība Mērfija likumam ir nesatricināma: ja kaut kas var noiet greizi, tad tas noteikti notiks. Piemēram, dotajā situācijā tas varētu būt dators, pie kura es strādāju – tas varētu vienā mirklī izdomāt, ka grib atpūsties, un tad vairāku stundu darbs (labākajā gadījumā) būtu vējā, tāpēc es saglabāju failu divkārt un trīskārt un vēl nosūtu uzmetuma versiju pa e-pastu, katram gadījumam, jo arī datora cietais disks var pēkšņi kļūt nelietojams...

Vēl trakāks domu karuselis sagriežas, piemēram, kad mans draugs aizkavējas atceļā no komandējuma. Tad es lauzu galvu, uz kuru slimnīcu man vajadzēs zvanīt, lai uzzinātu, ka viņš nokļuvis briesmīgā autokatastrofā, vai es saņemšu sliktas ziņas no policijas... Kad slēdzenē beidzot noklikšķ atslēga, es jau esmu tikusi tik tālu, ka taisos atteikties no dzīvokļa, jo viena nevarēšu pavilkt īres maksu. Izklausās pilnīgi traki, es zinu, taču es tur neko nevaru padarīt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit