Cik lielās devās optimisms nāk par labu?

Vēl trakāks domu karuselis sagriežas, piemēram, kad mans draugs aizkavējas atceļā no komandējuma. Tad es lauzu galvu, uz kuru slimnīcu man vajadzēs zvanīt, lai uzzinātu, ka viņš nokļuvis briesmīgā autokatastrofā, vai es saņemšu sliktas ziņas no policijas... Kad slēdzenē beidzot noklikšķ atslēga, es jau esmu tikusi tik tālu, ka taisos atteikties no dzīvokļa, jo viena nevarēšu pavilkt īres maksu. Izklausās pilnīgi traki, es zinu, taču es tur neko nevaru padarīt.

Vai pesimisms būtu jāārstē pie psihoterapeita?

Vai kaut kas būtu jāmaina? Tas ir svarīgs jautājums. Pesimistu apraksti rada izjūtu, ka te būtu darbiņš psihoterapeitam.

Pesimisti nekad nesmejas, tā var lasīt kādā interneta mājaslapā, jo viņiem jau iepriekš skaidrs situācijas negatīvais iznākums. Viņi principā sagaida, ka viss beigsies slikti, viņi jūtas bezpalīdzīgi, bezcerīgi, pakļauti likteņa varai. Tas izklausās ļoti depresīvi – bet es taču mēdzu arī smieties un smaidīt, nejūtos arī kā lapiņa vējā. Un ja es arī esmu autsaidere, tad diezgan labā sabiedrībā, kā to apliecina neliela aptauja draudzeņu un kolēģu lokā: Anita ir pārliecināta, ka naudu, kas kļūmīgi atskaitīta preces pasūtījumā caur internetu, viņa tāpat nekad vairs atpakaļ nedabūs, tas viņai esot pilnīgi skaidrs. Sandra domā, ka viņa nekad neapprecēsies, jo viņa nevienam nepatīk un katrā randiņā visu izdara nepareizi. Un ja Sofijai reizēm nesanāk gluži perfekti uztaisīt salātu mērci, viņai sākas pašpārmetumi, kas vainagojas ar izteicienu: "Es vispār neko nemāku pareizi izdarīt, tā tas ir vienmēr."

Psihologs Martins Zeligmans savā grāmatā "Laimes faktors. Kāpēc optimisti dzīvo ilgāk" ("Der Glücks-Faktor. Warum Optimisten länger leben") analizē, ka mēs, pesimistes, no pozitīvi domājošajiem galvenokārt atšķiramies ar to, ka mēs pavisam savādāk vērtējam dzīves situācijas. Mēs labprāt vispārinām atsevišķas neveiksmes ("Esmu absolūti netalantīga") un izsakām sev pārmetumus, mazinām panākumu nozīmi ("Man vienkārši paveicās"). Optimisti turpretī visus panākumus saista ar saviem pūliņiem un paļaujas, ka arī nākamreiz veiksies tikpat labi.

Optimisti neveiksmes noraksta uz ārējo apstākļu rēķina. Tas viss iespaido motivāciju: kurš tic, ka kontrolē savu dzīvi, ātrāk ķeras pie jaunām lietām, ir aktīvāks, apsviedīgāks. "Tā kā viņiem ir skaisti krāsots priekšstats par pasauli, optimisti dzīvē daudz labāk tiek uz priekšu, viņi gūst vairāk panākumu," apstiprina arī psiholoģijas profesors Jirgens Hoijers no Drēzdenes Tehniskās universitātes, kurš jau kādu laiku pēta šo tematiku. "Tas gan uzreiz nenozīmē pretējo, ka ikviens pesimistisks pasaules uzskats ir vienmēr nepareizs un būtu jāapkaro."

Optimisti dzīvo ilgāk

Nākas atzīt: zinātniskie pierādījumi, kas liecina par labu optimismam, ir patiešām pārliecinoši.

Amerikā tika veikts kāds slavens ilgtermiņa pētījums, pētot mūķenes, kurām visām bija līdzīgs dzīvesveids. 85 gadu vecumu sasniedza 90 procenti optimistu, un tikai 34 procenti pesimistu. Citi pētījuma apstiprināja pasaules uzskata milzīgo ietekmi uz veselību: optimistiskajiem pensionāriem bija daudz mazāk kaišu kā pesimistiem. Prieka pilnajiem līdzcilvēkiem ir caurmērā mazāk sirds slimību, viņi ir mazāk jutīgi pret sāpēm, viņu imūnsistēma darbojas labāk.

Bezrūpīgām grūtniecēm dzimst veselīgāki bērni, kā liecina cits amerikāņu ārstu veiktais pētījums. Zinātnieku skaidrojums: acīmredzot pastāv kāds sakars starp garīgo nostāju un stresa hormoniem. Jo raižpilnāk cilvēks skatās nākotnē, jo augstāks ir veselībai kaitīgā kortizola līmenis asinīs – kam ir postoša ietekme uz organismu.

Pozitīvs skats uz dzīvi nāk par labu ne tikai ķermenim – kāds jauns pētījums no ASV liecina, ka arī mīlestība iegūst, ja viens no partneriem ir optimists, šādi pāri sevi raksturo kā daudz laimīgākus nekā citi, viņu attiecības ir stabilākas. Te rodas jautājums, kādēļ vispār eksistē negatīvas izjūtas – vai tām vispār ir jēga? Varbūt tādai katastrofu paredzētājai uzreiz vajadzētu pierakstīties pie Dr. Smaidas Bezrūpīgās?

"Pesimisms ir pavisam cita stratēģija attieksmē pret lietām, nekā optimisms – tai no psiholoģiskā viedokļa ir citas funkcijas," skaidro eksperts Hoijers. "Noteiktās situācijās tā ir priekšrocība." To apstiprina arī vairākas amerikāņu zinātnieces, kas atteicās drūmas priekšnojautas un bažas deklarēt kā kaitīgas. Žilija K. Norema, psiholoģijas profesore no Masačūsetsas noskaidroja, ka pesimisms situācijās ar nedrošu rezultātu paaugstina rīcībspēju.

Pareizā stratēģija katram gadījumam

Kā izvēlēties sev pareizāko nostāju? Kad drīkst iztēloties nākotni drūmās krāsās, un kad vajadzētu lolot cerības? Vai ir kāda recepte?

"Katrā cilvēkā ir noslieces uz abiem virzieniem," skaidro Jirgens Hoijers. Tikai 25 procenti no tā ir iedzimts, kā izpētījuši zinātnieki, bet pārējo veidojam mēs paši, sekojot paraugmodeļiem – vecākiem šai ziņā ir ārkārtīgi liela nozīme – , dzīves pieredzei, citu paļāvībai uz mums. "Svarīgi ir abus uzskatīt par stratēģijām, kas elastīgi pielietojamas dažādās dzīves situācijās," domā Hoijers. "Veselīga skepses deva, arī entuziasma pilniem optimistiem, ir vēlama pirms nezināmiem pasākumiem, lietām, no kurām mums bail, pirms neskaidriem ilgtermiņa mērķiem." Jādomā, kas var noiet greizi? Kā rīkoties tādā gadījumā? Vai man ir rezerves plāns? Ko es jau iepriekš varu sagatavot, lai uzlabotu situāciju, kā es varu nodrošināties? "Šie apsvērumi ir svarīgi, taču savlaicīgi ir jāpārslēdzas uz aktīvu rīcību, nevar visu laiku pilnīgi bremzēt, nedrīkst mūžīgi lauzīt galvu."

Manā gadījumā: būtu muļķīgi neķerties pie raksta gatavošanas tikai tāpēc, ka dators varētu pēkšņi sabojāties. Vai arī nelaist savu draugu komandējumā... Pievēršoties darbībai, es samazinu bailes, un klusībā ceru, ka viss būs labi.

"Katrs optimists vai pesimists ar laiku pieredzes rezultātā tik un tā kļūst par reālistu," uzskata eksperts. Fakti liecina, ka vairumā gadījumu tomēr optimistiska nostāja ir labāka. "Uzsākot kādu darbību," apstiprina profesors Hoijers, "pesimisms to tikai bremzē un aizkavē." Optimisms turpretī iedarbojas kā antidepresants: jau no sajūtas vien, ka var kaut ko uzsākt, atbrīvojas enerģija un organismā izdalās dopamīns – viela, kas nosaka spēju koncentrēties un arī laimes izjūtu. Šo pacēlumu gribas izjust atkal un atkal...

Treniņu programma pesimistiem

Katra no mums, pesimistēm, zina, ka arī mūsu dzīvē ir lietas, kuras mēs lieliski pārvaldām.

Ja mums pirms kaut kādas situācijas ir bail, un tāpēc mēs no tās izvairāmies, ir vērts izmēģināt šo padomu: apzināties savas spējas un prasmes, biežāk pārskatīt sasniegto, ar prieku atzīmēt panākumus. Tā vietā, lai iztēlotos vissliktāko, reizēm vajag domāt par vislabāko rezultātu. Vai arī jautāt sev, cik ticams patiesībā ir "sliktākā gadījuma scenārijs". Kad jāsamierinās ar zaudējumu, nevajag vainu vienmēr meklēt sevī, jo iemesli var būt ļoti daudzi. Pakļaut sevi labu kritiķu vērtējumam, kuri sniedz atzinīgus un vērtīgus padomus; izvairīties no gauduļiem.

Noderīgi ir apgūt relaksācijas paņēmienus: optimismam ir sakars arī ar nosvērtību, mieru un aukstasinību, kā arī spēju nejukt prātā katra sīkuma dēļ.

Jā, visam jābūt līdzsvarā. Es nevaru pilnībā noliegt pesimisti sevī, arī ja dators nav nojucis un mans draugs aizvien atgriežas mājās. Lai jau tā būtu, ka vislabākais skats uz dzīvi ir caur rozā brillēm, bet, lūdzu, ar dažiem tumšiem plankumiņiem. Man patīk katastrofu fantāzijas, tāpat kā Amēlijai filmā "Amēlijas brīnišķīgā pasaule," kur galvenā varone iztēlojas, ka viņas pielūdzēju, kurš aizkavējies tikai piecas minūtes, ir sagrābuši teroristi, un viņš atrodas Afganistānas kalnos. Optimistēm noteikti ir mazāk rūpju, taču bagātāka iztēle, tā pieder tikai pesimistēm.