Foto: Shutterstock
Nepabeigtu darbu un attiecību problēma ir zināma daudziem. Nepadarīti darbi, neizpildīti solījumi, attiecības, kuras jau sen kļuvušas apgrūtinošas, – tām nevar un nevar "pielikt punktu". Viss šis "nepabeigtais" cilvēku apgrūtina, rada emocionālu spriedzi, vainas izjūtu.
Saskaņā ar geštaltpsiholoģijas uzskatu, cilvēks pasauli, citus cilvēkus un sevi uztver kā vienu veselumu, nedalīti, tādēļ centieni pēc viengabalainības, pabeigta geštalta jeb tēla ir uzskatāmi par viņa pamata vajadzību. Bez tam, kad mēs kaut ko plānojam, uzsākam vienu vai citu darbību, mums ne tikai izveidojas kādas lietas (darba, pasākuma), cilvēka vai attiecību koptēls, bet izstrādājas arī atbilstošs enerģijas daudzums, kas mums palīdz šo koptēlu iemiesot dzīvē. Tomēr, ja rezultāta jeb "gala punkta" sasniegšanai nepieciešamā enerģija netiek izlietota pilnībā, tad tā kumulējas jeb uzkrājas un šī neizlietotā enerģija destabilizē cilvēka psihoemocionālo stāvokli.

Personībai raksturīgie psiholoģiskās aizsardzības mehānismi ļauj uz laiku "aizmirst" par nepabeigtajām lietām, izvairīties no tikšanās ar sev "nevēlamiem" cilvēkiem. Tomēr šāda izstumšana un bēgšana prasa no cilvēka milzu piepūli – zemapziņā izstumtie pārdzīvojumi laiku pa laikam "izraujas" apziņā un mēs atkal un atkal atgriežamies pie savām "nepabeigtajām lietām".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit