Ko darīt ar nepabeigtiem darbiem un attiecībām?  (1)

Personībai raksturīgie psiholoģiskās aizsardzības mehānismi ļauj uz laiku "aizmirst" par nepabeigtajām lietām, izvairīties no tikšanās ar sev "nevēlamiem" cilvēkiem. Tomēr šāda izstumšana un bēgšana prasa no cilvēka milzu piepūli – zemapziņā izstumtie pārdzīvojumi laiku pa laikam "izraujas" apziņā un mēs atkal un atkal atgriežamies pie savām "nepabeigtajām lietām".

Psiholoģijā nepabeigto darbību fenomens ir pazīstams kā "Zeigarnikas efekts"* – nepabeigtas darbības atmiņā paliek ievērojami ilgāk, nekā pabeigtas. Droši vien daudziem no mums šī "nepabeigtības" sajūta ir tik pazīstama un vienlaikus apgrūtinoša. Patiesībā tā atņem mums spēku dzīvot tālāk – kvalitatīvi, piepildīti, ar prieku.

Problēmas risinājums mākslas terapijā

Darbam ar šo problēmu mākslas terapijas speciālisti ir izstrādājuši un veiksmīgi pielietojuši praksē vairākas tehnoloģijas. Terapijas galvenie mērķi ir:

Mēs zinām, ka praktiski visās kultūrās pastāv tradīcija, kas ir saistīta ar Jauno gadu – kā jaunu posmu savā dzīvē. Ir pieņemts, ka vecajā gadā ir jāatdod parādi, jāsakārto māja, jānokārto attiecības darbā, arī personiskajā dzīvē. Citiem vārdiem sakot – jāpabeidz vecajā gadā iesāktie darbi. Tā, lai jaunais posms sāktos it kā ar "baltu lapu".

Nenokārtoto lietu un attiecību problēmas risinājumam mākslas terapijas speciālisti piedāvā līdzīgu scenāriju – pabeigt nepabeigto. Mēģiniet atcerēties, kādas ir jūsu nenokārtotās lietas, nepabeigtās sarunas vai attiecības un uzzīmējiet to! Tēma: "Nepabeigtais..."

Šim darbam terapijas sesijā (to var veikt arī individuāli) parasti ir nepieciešamas 15 - 20 minūtes. Kad darbs pabeigts, var sākties tā apspriešana. Tā noris pēc noteikta plāna un grupas dalībnieku uzdevumā ietilpst:

Grupas dalībnieku emocionālā reakcija un zīmējuma apraksts katrā atsevišķā gadījumā ir saistīts ar individuālo pieredzi un katrs gadījums ir īpašs. Dalībnieki minilekcijas formā piedāvā savus "nepabeigtā stāsta" iemeslus, mehānismus un iespējamos tā pabeigšanas veidus. Tā ir neatkārtojama pieredze arī citiem grupas dalībniekiem.

Kas traucē pabeigt iesākto?

Manuprāt, nepabeigto darbu fenomens slēpjas vairākos apstākļos un viens no tiem ir laika trūkums. Neskatoties uz to, ka laiks, šķietami, ir objektīvs raksturlielums, tomēr mēs to izjūtam un arī vērtējam kā psiholoģisku un tādējādi – subjektīvu. Līdz ar to cilvēkam ir jāiemācās dzīvot un strādāt ar laika izjūtu, iekļauties konkrētos laika rāmjos, sajust un regulēt tos. Tādēļ ikdienā būtu produktīvi izveidot darāmo lietu hierarhiju, iemācīties darbus sarindot pēc nozīmīguma un steidzamības. Ļoti efektīvi, uzskatāmi un racionāli veicamos darbus var šķirot, izmantojot Eizenhauera matricu (skat. tabulu). Autors iesaka visus veicamos darbus sagrupēt noteiktā kārtībā (atbilstošos kvadrātos). Katrā kvadrātā ierakstītie darbi tiek veikti ar atšķirīgām stratēģijām.

Tabula: Eizenhauera matrica.

Kā otru iemeslu darbu atstāšanai pusceļā var minēt personības specifiskās īpašības. Tās ir saistītas ar cilvēka temperamenta tipu un raksturu, audzināšanas īpatnībām, personības brieduma pakāpi (mērķtiecības, pacietības, neatlaidības, tādējādi, gribasspēka trūkumu). Par personības attīstības virzītājspēku šajā gadījumā var kļūt pašaudzināšana, kontrole un paškontrole.

Paņēmieni var būt visdažādākie: sākot ar darbu plānošanu, atzīmi par to izpildi un spilgtām "atgādinājuma" lapiņām mājās uz ledusskapja, darbā uz datora, ejot uz tirgu – iepirkumu grozā un beidzot ar pašpastiprinošiem pasākumiem – sevis uzslavēšanu par pabeigtu darbu vai pat sevis godalgošanu ar kādu dāvaniņu.

Citādāk ir ar "nepabeigtām" attiecībām. Tās skar ļoti smalkus un sarežģītus personības aspektus. Nepabeigtām attiecībām var būt dažādi iemesli, tomēr pamatā tie ir šādi:

Cilvēciskās attiecības ir ļoti individuālas un tās ir veidojušās atšķirīgi, tādēļ dot vispārējus padomus šķiršanās gadījumā ir grūti. Tomēr, ņemot vērā iepriekšminēto, ir vērts riskēt. Šoreiz piedāvāju atbalsta shēmu, izmantojot "Nepabeigto priekšlikumu" tehniku. Tā var noderēt kā "virziena rādītājs", tomēr jāapzinās, ka dotajā virzienā ceļš būs ejams katram pašam. Un tā, pirms šķiršanās vai attiecību izbeigšanas būtu vērts:

Telefonisku sarunu vajadzētu izvēlēties tiem, kuri nejūtas par sevi pietiekami pārliecināti, ir viegli ietekmējami vai gluži pretēji – baidās, ka viņi varētu netikt galā ar savām emocijām vai pat agresijas izpausmēm.

Tomēr, ja vēlaties saraut dziļi emocionālas saites ar sev reiz ļoti tuvu cilvēku, tad neitrālāka (arī saudzējošāka) kontaktēšanās forma būs vēstule. Vēstulē savu izvēli var pamatot nesasteigti un pārdomāti. Jūs arī iegūsiet laiku, kā tikt galā ar dziļi traumējošajām izjūtām gan pašam, gan dosiet laiku arī partnerim.

Savukārt personīga tikšanās no jums prasīs lielu "iekšējo darbu", izlēmību, vīrišķību un spēku, tomēr tieši atklāta saruna visbiežāk ļauj pabeigt attiecības "nesadedzinot visus tiltus" aiz sevis. Sarunā (vai vēstulē) vajadzētu akcentēt nevis slikto, bet gluži otrādi – labo:

- Mēs ar tevi satiekamies (strādājam, dzīvojam)... pietiekami ilgi.
- Pa šo laiku mēs esam paveikuši (esam kļuvuši, esam spējuši)...
- Man tu vienmēr... (Šeit ir svarīgi atzīt otra cilvēka ieguldījumu jūsu kopējās attiecībās (ģimenē, kopējos darba sasniegumos, vaļaspriekos). Vaļsirdība, objektivitāte un konstruktivitāte būs jūsu sabiedrotais.)
- Paldies tev par...
- Katram cilvēkam dzīvē ir savs ceļš ejams un es gribētu...
- Novēlu tev...

Laba vēlējumus noteikti var apstiprināt kāda īpaša dāvaniņa. Dāvaniņa, kas simbolizētu atmiņas par kopā nodzīvoto laiku, par šo cilvēku. Tas var būt kaut kas ļoti personisks vai arī simbolisks. Tad ar laiku rūgtā atmiņu nots var ieskanēties citā tonalitātē.

Un, protams, atvadu žests. Rokasspiediens, skūpsts, skatiens – atbilstoši situācijai.

Nepabeigtu darbu un attiecību problēma ir pazīstama daudziem. Mākslas terapijā darbs ar "Nepabeigto..." grupas dalībniekiem ļauj apzināties problēmu un pavirzīties soli tuvāk tās veiksmīgai atrisināšanai. Tas nozīmē sajust atvieglojumu un apmierinājumu, domas un apziņas skaidrību. Tas nozīmē atgūt un paaugstināt savu aktivitāti un, attīrot un atbrīvojot iekšējo psiholoģisko telpu, ļaut rasties jauniem plāniem, perspektīvām un attiecībām.

Terminu skaidrojumi: Zeigarnikas efekts* – nosaukumu ieguvis no krievu psiholoģes vārda, kas pētīja mobilizējošo garīgo spriedzi, kuru rada neskaidra apjausma par nepabeigtu uzdevumu, kurš būtu jānoved līdz galam. To izmanto pedagoģijā (stundas gatavo iepriekšējās dienas vakarā) un reklāmā (lai uzturētu izraisīto interesi: "rīt es novilkšu zeķes"). Tomēr pārmērīgi daudz nepabeigtu geštaltu var izraisīt neirozi.

Par autori: Viktorija Kokorenko ir Sanktpēterburgas Valsts psiholoģijas un sociālā darba institūta psiholoģijas katedras docente, Starptautiskā profesionālās meistarības centra "Vaiņode" Latvijā pasniedzēja, kā arī grāmatu "Speciālās psiholoģijas praktikums" ("Практикум по специальной психологии") un "Mākslas tehnoloģijas palīdzošo profesiju speciālistiem" ("Арт – технологии в подготовке специалистов помогающих профессий") autore.