Foto: Shutterstock
Gatavojot šo rakstu, pārliecinājos – cik ir cilvēku, tik arī viedokļu par laimi. Vienojošais elements ir tas, ka visi vēlas būt laimīgi. Vēl vairāk par savu laimi, mēs – īpaši sievietes – vēlamies savu bērnu, savu tuvo cilvēku laimi. Ir tikai nesaprotami: ja visi vēlamies būt laimīgi, kāpēc tad mēs tādi neesam?
Pavērojiet cilvēkus uz ielas – lielākoties viņi ir norūpējušies, noskumuši, neapmierināti, aizņemti, steidzīgi, noguruši, utt., un ir ļoti maz laimīgu cilvēku. Arī ļoti maz laimīgu bērnu... Pati par laimi savā dzīvē pirmoreiz aizdomājos pusaudžu gados, kad izlasīju itāļu tautas pasaku "Ļaunais liktenis", kurā karaļmeita ar veļas mazgātājas palīdzību atrod un izmaina savu ļauno likteni, padarot to laipnu un mīlīgu. Bet tā nopietni meklēt risinājumu sāku brīdī, kad sapratu, ka vēlēdamās, lai mana meita ir laimīga, patiesībā padaru viņu nelaimīgu. Tad arī sāku interesēties par laimes iespējām cilvēka dzīvē.

Man ir prieks, ka varu dalīties savās pārdomās par to, kā apgūt spēju būt laimīgiem un iemācīt to saviem bērniem.

Ceļā uz laimi

Lai kādam kaut ko iemācītu, ir nepieciešams: cilvēks, kurš grib mācīties (mēs visi gribam būt laimīgi); cilvēks, kurš māca vai veicina pašmācību, – tātad viņam ir zināšanas, informācija par mācāmo priekšmetu (laimi), par to, kā notiek mācīšanas - mācīšanās process (kā var apgūt spēju būt laimīgam), prasme un vēlēšanās mācīt un viņš arī zina, kā šīs teorētiskās zināšanas pielietot praktiski (kā būt laimīgam) un tās arī lieto savā dzīvē (ir laimīgs), jo otram varam iedot tikai to, kas ir mums pašiem.

Vispirms par informāciju un zināšanām. Ja jau pastāv laimes ideja, tad pastāv arī laime. Patiesībā mēs to nesam sevī, jo tā pieder pie mūsu dabas. Pavērojiet mazos bērnus – viņi pārsvarā ir atvērti, priecīgi un laimīgi. Taču, kļūstot pieaugušiem, viss bieži vien ir mainījies. Tam varētu būt vairāki iemesli:

  • vecāki, kas paši nav laimīgi savā dzīvē, ar savu izturēšanos neapzināti māca saviem bērniem, ka laime nav iespējama;

  • kādos dzīves notikumos līdz galam neizprastas un neizpaustas jūtas rada sastrēgumu, kas kļūst par šķērsli attīstībai, traucējot cilvēkam gūt saskari ar savu patieso būtību, kas dotu iespēju baudīt dzīvi un varbūt pat sasniegt laimi;
  • bērnībā izveidotie aizsargmehānismi, kas ļāva sevi pasargāt no ciešanām un sāpēm, pieauguša cilvēka dzīvē var būt traucējoši;

  • pēc pirmajiem ne tik veiksmīgajiem mēģinājumiem iegūt laimi, mēs visam atmetam ar roku, pieņemot, ka laime nav domāta mums;

  • mums ir nepietiekamas zināšanas par iespējām sasniegt laimi;
  • mums ir nepietiekamas zināšanas un prasmes izvairīties no slazdiem ceļā uz laimi;
  • un kā vienmēr – ticības jautājums: ticēt, ka iespējams kļūt laimīgam, ka laime domāta arī man, nozīmē sagādāt sev vēl vienu papildus veiksmes iespēju.

    • Mēs nemitīgi cenšamies izvairīties no dažādām briesmām un šķēršļiem savā dzīvē. Īstenībā vienīgais, no kā mums vajadzētu uzmanīties, ir iedoma, ka mūsu laimei pastāv šķēršļi. Tik pat labi mēs varētu runāt par dažādajām iespējām, ko dzīve liek mums priekšā. Glāze var būt pa pusei pilna vai pustukša – atkarībā, no kura skatu punkta mēs uz to raugāmies.

    Kā jau visu ģimenes mantojumu (kā materiālo, tā garīgo), arī laimi nodod tālāk un iemācās. Laime balstās īstenībā, tā atrodama tagadnes realitātē, lai kāda tā būtu. Tikai vajadzīga pacietība, griba un piepūle, lai pārvarētu daudzas neizbēgamas kļūdas ceļā uz to.

    Priekšstati par laimi

    Tos mēs veidojam bērnībā, un to ietekmi izjūtam visu atlikušo mūžu. Tos veido sakāmvārdi, parunas, apgalvojumi, izteicieni, ko esam izveidojuši vai dzirdējuši no vecākiem, vecvecākiem, radiem, citiem cilvēkiem. Populārākie ir:

    Katrs pats savas laimes kalējs; Laime ir īsa; Nav laimes bez nelaimes; Ja nebūšu tik ļoti laimīga, arī nelaime būs mazāka; Laime ir, tik ne priekš mums...; Laime ir kā zaķis; Laime ir nepastāvīga; Laime izvēlas čaklos; Laime ir akla; Laime ir jānopelna; Laime nav naudā; Laime nav naudā, bet tās daudzumā; Uz citu nelaimes savu laimi neuzcelsi; Nebiju mājās, kad laimi dalīja; Laimīgs tas, kurš miris; Laimi ar karoti mutē neieliesi; Sievietes laime, kad visa ģimene guļ; No mazām laimītēm veidojas liela laime; Laimīgs tas, kurš var darīt to, kas patīk, un par to vēl saņemt naudu ...

    Domāju, ka katrs lasītājs šo uzskaitījumu varētu turpināt. Bieži vien mēs pat neapzināmies to, cik ļoti šie apgalvojumi ietekmē mūsu dzīvi un spēju sasniegt laimi. Katrs pats var papētīt, kādas izjūtas rodas, ja šos teicienus pie sevis vairākkārt un bieži atkārto.

    Tāpat kā visu, arī savus priekšstatus par laimi derētu laiku pa laikam pārrevidēt, atkarībā no mūsu šībrīža zināšanām un brieduma pakāpes. Manuprāt, populārākie priekšstati ir šādi.

  • Pārliecība, ka mūsu laime ir atkarīga no citiem: tuvinieku (bērnu, vīra) un citu cilvēku izturēšanās, pašsajūtas, sasniegumiem vai neveiksmēm, veselības; citu novērtējuma, uzslavām, saņemtās uzmanības daudzuma un kvalitātes; saskaņas un miera attiecībās; problēmu un naudas daudzuma. Šādā gadījumā mūsu laime ir atkarīga no ārējiem apstākļiem, par to ir atbildīgi citi, ne es.

    Bagātība, skaistums un gudrība nav pietiekams garants laimes sasniegšanai. Šāds skatījums ir vienkāršots un aplams. Mēs ik dienas varam dzirdēt vai lasīt "par šīs pasaules varenajiem", kurus piemeklē tieši tādas pašas problēmas un neveiksmes, kā jebkuru citu. Nevar droši apgalvot, ka cilvēks, kurš piedzimis laimes krekliņā, būs dzīvē laimīgāks par citiem. Tāpat nevar droši apgalvot, ka laime, pēc kuras es visu mūžu tiecos, ir tā, kas man patlaban būtu vispiemērotākā. Bērns, kas iepazinis nabadzību, var visu mūžu pelnīt miljonus, taču tas nenozīmē, ka tie padarīs laimīgu pieaugušo, par kuru viņš būs kļuvis.

  • Mūsu laime ir atkarīga no mūsu vēlmju un vajadzību apmierinājuma. Jautājot, kāpēc cilvēki ir nelaimīgi, lielākoties izrādās, ka viņiem kaut kā trūkst. Reizēm pat nav skaidri definējams neapmierinātības iemesls, bet ir skaidrs, ka kaut kā pietrūkst. Tas rada nepiepildītības izjūtu, kas dīvainā kārtā nebeidzas līdz ar vēlmes īstenošanu, bet gan acumirklī vēršas uz citu objektu.

    Nepiepildītības izjūta pieder pie cilvēka dabas, tāpēc arī ikviens mēģinājums no tās atbrīvoties ir lemts neveiksmei. Vienīgais, par ko varam būt droši, ka tas mums nekad netrūks, ir nepiepildītības izjūta, jo mūsu vēlmes nemitīgi rodas no jauna. Mēs nevaram būt laimīgi, ja mums visu laiku kaut kas pietrūkst.

  • Laime ir dot citiem – tas dzīvē ir vissvarīgākais, visu tikai bērniem... Un mēs tik dodam un dodam, neprasot, vai to vispār kādam vajag, un ko tad īsti vajag, un vai pašiem arī kas paliek. Rezultātā gaidītās laimes izjūtas vietā piedzīvojam vien vilšanos, rūgtumu, neapmierinātību; jūtamies izsmelti un bezspēcīgi.

  • Mums nav īsti skaidra priekšstata par to, ko mums nozīmē būt laimīgiem, kas priekš mums ir laime; kā un vai vispār var kļūt laimīgs; kā to iemācīt bērniem.

    • Slazdi ceļā uz laimi

    Laikam gan tik, cik cilvēku ir uz pasaules, tik arī ir ceļu laimes sasniegšanai. Nav zināms īsākais un labākais ceļš, bet ir zināmi slazdi, kas mūs sagaida tajā. Svarīgi būtu izvairīties no tiem.

  • Valodas ieradumi. Pats populārākais, manuprāt, ir mūsu valodas ieradumi. Mēs runājam, bieži vien nepadomājot, ko patiesībā pasakām. Gandrīz visi cilvēki pieļauj vienu un to pašu kļūdu. Mēs parasti sakām: "Es esmu tik nelaimīga!", tā vietā, lai teiktu: "Es jūtos tik nelaimīga!". Jūs jautāsiet – kāda gan ir atšķirība? Patiesībā ļoti liela. Ja sakām sev, ka esam nelaimīgi, mēs sevi identificējam ar nelaimi. Tā darot, mēs ieaicinām nelaimi savā dzīvē, un tad brīnāmies, ka to tur sastopam priekšā. Ja sakām, ka jūtamies nelaimīgi, mēs varbūt skaidrāk apzināmies, ka nelaime ir tikai sekas tam, ka pasauli redzam vienīgi kā šķēršļu virkni. Justies nelaimīgam vai domāt, ka nelaime iemājojusi mūsos, ir divas dažādas lietas...

  • Gaidas. Bieži vien mēs dzīvojam gaidās, kad tiksim atzīti, novērtēti, mūs mīlēs, cienīs, mēs vinnēsim loterijā, beidzot iegūsim paaugstinājumu darbā utt. Tā mēs gadiem ilgi gaidām, reizēm visu mūžu. Patiesībā kaut ko gaidīt bieži nozīmē dusmoties par tā neesamību. Ilgi gaidot, krājas lielas dusmas, aizvainojums, vilšanās sajūta, kuras nav labākās sabiedrotās ceļā uz laimi.

  • Cerības – dzīve nākotnē. Gadās, ka izvēlamies dzīvot nākotnē, t. i., cerībā, ka pienāks diena, kad... Tādējādi tiek sajaukta radošā iztēle ar ilūzijām, kas parasti nedod realizāciju. Cerību dēļ mēs spējam pārdzīvot neticamas ciešanas. Mēs ceram, ka viss rīt atrisināsies, mainīsies. Mēs ticam, ka cerība ir tā, kas pasargā mūs no mokošas īstenības, neredzot, ka lielā mērā tā ir mūsu nelaimju cēlonis, jo traucē ieraudzīt un izmantot tagadni, kas nemaz nav tik dramatiska, kā mums liekas.

  • Nožēlas – dzīve pagātnē. Dažkārt cilvēki izvēlas dzīvot pagātnē. Viņi nožēlo laimes mirkļus – Tik maz, tik reti, tik sen! – nevis priecājas, ka ir tos piedzīvojuši. Nožēlas ir mūžīgas. Iekrītot tajās, mēs dzīvojam it kā pa apli un nevaram tikt ārā. Piemēram, ja sieviete nav pa īstam pārdzīvojusi savu jaunību, viņa pūlas to paildzināt, ģērbjoties un krāsojoties neatbilstoši savam vecumam. Tāda melošana sev, noliedzot realitāti, ir nepareiza izvēle, lai kļūtu laimīga.

  • Dzīve bez ciešanām. Norobežojoties no nepatīkamām izjūtām, galu galā norobežojamies no dzīves. Atsakoties ciest, mēs atsakāmies no prieka just dzīvošanu. Noliegt ciešanas ir neiespējams uzdevums tāpēc vien, ka dzīvi veido gan prieks, gan bēdas, gan bauda, gan sāpes. Šie pretstati viens bez otra nav iespējami, kā nav iespējama diena bez nakts, vasara bez ziemas utt. Sūdzēties par to, ka jūtam bēdas, ir sūdzēties par to, ka esam cilvēki, nevis koki.

    Reizēm domājam, ka ciešot esam tikumīgāki, ka grūta dzīve dod papildus tiesības. Tāda rīcība atgādina nemitīgu "jūtu amputāciju" cerībā iegūt kompensāciju. Daudzi ir pārliecināti, ka jācieš, lai iegūtu to, ko vēlas iegūt. Viņi nemīl nelaimi kā tādu, bet domā, ka tā ir maksa par kaut ko. Izciest bēdas ir vienīgais veids, kā tās mazināt un likt lietā. Ciešanas nav tikums, tās vienīgi palīdz labāk saprast dzīvi.

  • Nolemt sevi citu liktenim. Viens no mīlestības slazdiem ir pārliecība, ka vajag nokāpt posta bedrē tikai tāpēc vien, lai būtu kopā ar citiem. Taču tas ir vissliktākais pakalpojums, ko var izdarīt. Nevar palīdzēt tiem, kas dzīvo morālā vai materiālā postā, nolemjot sevi viņu liktenim.

    Daudz labāka palīdzība ir tad, kad ar savu rīcību pierādām, ka cilvēks var kļūt laimīgs, var izkļūt no bedres, lai kāda tā būtu. Ar to mēs pasakām pārējiem: "Ja es to varēju, jūs arī to varat. Tveriet izdevību!". Atrast veiksmi dzīvē nozīmē realizēt savu laimi un bieži vien uzņemties risku būt vienam. Laimē ir kaut kas provocējošs, tāpat kā bagātībā nabadzības vidū. Reizēm cilvēki rauj atpakaļ bedrē, uzskatot, ka nelaime ir cilvēces liktenis, tāpēc nevajag no tās rauties ārā; vai – kā tu drīksti būt laimīgs, ja es esmu nelaimīgs.

    • Kā būt laimīgam, kad tik daudz kā trūkst...

    Lai kļūtu laimīgs, ir jāatbrīvojas no mītiem par laimi, jāzina un jāpieņem dažas patiesības, jāiemācās dažas vienkāršas lietas, jāatpazīst un jāizvairās no slazdiem ceļā uz laimi, mazliet jāmaina sava attieksme un jāļauj sev būt laimīgam. Ļoti vienkārši, vai ne? Traģēdiju radīt vienmēr ir viegli, laime ir vārīgāka, tas ir darbs, kas prasa ilgus pūliņus.

    Vispirms būtu jānoskaidro attiecības pašam ar sevi, – kas un kāds esmu, par ko patiesībā vēlos kļūt, kas priekš manis ir laime – vai tās "zaudētās paradīzes" ir tās, kas man šobrīd būtu piemērotas, – un atbilstoši tam pārveidot savus plānus.

    Jāņem vērā tas, ka pastāv kāda fundamentāla, laimīgam līdzsvaram nepieciešama vērtība: cilvēka iekšējais ES, viņa patiesā būtība, kas jārespektē, kura viengabalainība jāsaglabā, tai pašā laikā neatraujoties no sabiedrības dzīves. Lai kļūtu tiešām laimīgi, mums jādzīvo saskaņā, nevis atkarībā.

    Visbeidzot, bet varbūt galvenokārt, jāiemācās pieņemt nepiepildītību, iemīlēt to un iemācīties to izmantot. Pieņemšana nav atsacīšanās. Ja vēlmju un vajadzību ierobežošana neko labu nedod ilglaicīgā skatījumā; visu vēlmju piepildīšana ir neiespējama; atsacīšanās no tām ir upurēšanās; tad atliek tikai pieņemt nepiepildītību kā neizbēgamu. Ja jau dzīve tā iekārtota, tad labāk mācīsimies būt laimīgi, kaut arī daudz kā pietrūkst. Ja tuva cilvēka prombūtne mūs skumdina, pat sadusmo, varbūt ir vērts pamēģināt otru sevī saglābāt tā, lai savā prombūtnē viņš kļūtu par sava veida mīlestības atbalsi. Tad mērķis ir sasniegts – savu šībrīža trūkumu mēs protam izmantot savā labā. Laime ir tikai citāda pieeja tai pašai realitātei.

    Un vēl kāda svarīga lieta. Dodoties ceļojumā, mēs parasti rūpīgi izvēlamies līdzņemamās mantas. Tad kāpēc ceļā uz laimi gribam nest līdz vecas sāpes, dusmas, aizvainojumus, vilšanās utt.? Tik smaga bagāža tikai apgrūtina ceļu. No tās jāatbrīvojas ar piedošanas palīdzību. Lai virzītos uz priekšu, ir jāsaprot un jāpieņem, ka šobrīd viss notiek tieši tā, kā jānotiek un jāpateicas par visu, kas mums jau ir. Kāpēc gan lai Visums mums dotu vēl ko vairāk, ja neprotam pieņemt un novērtēt to, kas mums jau ir?

    Vēl dažas derīgas atziņas...

    Laime ir tiesības, bet potenciālas tiesības. Viss atkarīgs no tā, kā mēs savas tiesības realizējam, – tātad no mūsu izvēles. Gribam mēs to vai nē – dzīve ir izvēle un par katru izvēli ir jāmaksā tās cena – cilvēkam ir tāda laime, kādu viņš ir pelnījis jeb katrs pats savas laimes kalējs. Pastāvīgi, ik dienas, ik brīdi mēs izdarām kādas apzinātas vai neapzinātas izvēles. Visas šodien izdarītās izvēles ietekmē mūsu dzīvi nākotnē. Atsacīties izvēlēties arī ir izvēle, bet reti kad laba. Nekad neļaujiet sevi kādam pārliecināt, ka izvēles nav! Varbūt labāk tādos brīžos pārlasiet latviešu tautas pasaku par divām vardēm krējuma podā.

    Cilvēki šai pasaulē ierodas, lai mācītos. Nav ne labo, ne slikto, ne vinnētāju, ne zaudētāju, ir tikai dažādi cilvēki dažādās attīstības stadijās, dažādās brieduma pakāpēs. Mēs attīstāmies no nezināšanas uz zināšanu, tāpat kā atstājam nelaimi, lai tiektos uz laimi.

    Neviens mācīšanās process nenorit bez kļūdām. Ir tikai jautājums par mūsu attieksmi pret tām – kļūda ir neveiksme vai tikai neizdevies mēģinājums, kas palīdz noturēties uz pareizā ceļa.

    Pasaule nav mums naidīga. Cilvēks (mikrokosms) un universs (makrokosms) veido vienotu Visumu. Ja tā, tad kāpēc gan iedomāties, ka Visums varētu būt konfliktā ar savām sastāvdaļām? Arī cilvēkā (makrokosmā) katra viņa šūna (mikrokosms) darbojas kopīgās realitātes – dzīvības (Visuma) labā. Visas mūsu vajadzības ir lieliski piemērotas pasaulei un līdz ar to mums ir iespējas to apmierināšanai – gan fiziskajai, gan garīgajai. Kā būtu, ja mēs pārstātu nemitīgi sūdzēties par naidīgo pasauli un pamēģinātu baudīt izjūtas, ko tā mums dod? Mainīt sevi ir daudz pateicīgāks un ražīgāks darbs, nekā censties izmainīt pasauli.

    Pasaule darbojas pēc atbalss principa. Mēs vienmēr saņemam atpakaļ savu rīcību. Ja mēs ēdam, tas ir labi; ja ēdam par daudz, piedzīvojam gremošanas traucējumus. Arī savas domas un jūtas mēs saņemam atpakaļ, tikai tās ir materializējušās mūsu dzīves notikumos. Labāk būtu iepazīties ar prāta un zemapziņas darbības principiem, lai tos varētu izmantot sevis pilnveidošanai, nevis graušanai. Mūsu realitāte ir tāda, kādu vairāk vai mazāk apzināti esam izvēlējušies gan pozitīvajā, gan arī negatīvajā. Tikai, jūtoties nelaimīgiem, bieži vien ir grūti ieraudzīt, ka patiesībā izciešam savas izvēles sekas.

    Nepārtrauktas laimes nav. Ciešanas kā fiziskas, tā garīgas ir pasaules sastāvdaļa, Ja tās ir nenovēršamas, tad netērēsim enerģiju no tām izvairoties, bet mācīsimies tās likt lietā. Ja bēdas pienāk, vienīgais, ko varam darīt, ir... bēdāties. Visu enerģiju mobilizējot jušanai, varam pieņemt ciešanas, izdzīvot un atraisīt tās, iegūstot bagātāku pieredzi. Labākais veids, kā stāties pretī bēdām ir ļaut sev sērot. Tuva cilvēka nāve, kas pats par sevi ir nemaināms, bezgala bēdīgs un sāpinošs fakts, tomēr ir saistīts arī ar mīlestību, kuru esam jutuši pret šo cilvēku un tas dod iespēju raudāt no sirds. Šāda attieksme, protams, nepārvērš sāpes priekā, bet dod iespēju no tām izkļūt. Sērot nozīmē atzīt, ka mirušā mums ļoti trūkst, bet arī ļaut brūcei sadzīt; nodoties sāpēm, paturot prātā izglābšanās iespēju: "Es tevi tik ļoti mīlēju, bet es ļoti mīlu arī sevi, tāpēc pēc bēdām es radīšu mierinājumu un citas iespējas būt laimīgai".

    Mācīties mīlēt, nepazaudējot sevi. Mīlestība ceļ, piepilda, iedvesmo, piedod... Ja nē, tad iespējams, tā nemaz nav mīlestība. Bībeles gudrība māca mīlēt sevi, lai spētu mīlēt otru. Ir jārūpējas par sevi visās jomās. Nav runa par rūpēšanos tikai par sevi, bet, pirmām kārtām, par sevi. Tas ir absolūti nepieciešams gluži vienkārši tāpēc, ka, jo pilnāka mana muca, jo tā plūst pāri, jo labāk varu dot citiem, nenodarot pāri sev. Pie tam dot var tikai to, kas ir pašam, tāpēc jo rūpīgāk ir jāskatās, ko es savā mucā iepildu...

    Kā iemācīt bērniem būt laimīgiem

    Lai kaut ko iemācītu bērnam, jāņem vērā, ka bērni mācās atdarinot un tas ir savādāk, nekā mācās pieaugušie. Bērni vienkāršās ikdienas situācijās savās ģimenēs mācās dabiskas cilvēciskas reakcijas no saviem vecākiem un citiem ģimenē esošajiem pieaugušajiem. Viņi šīs reakcijas vispirms "izlasa", apgūst un tad pielieto paši – bērni ir ģimenes spogulis. Reizēm šajā spogulī ieraudzītais mums diez ko nepatīk, un pirmajā brīdī mēs pat neattopamies, ka esam ieraudzījuši sevi kādās situācijās.

    Ja bieži runājam paaugstinātā tonī, par visu parasti esam neapmierināti, neuzklausām savus mazuļus, kad viņi mums kaut ko stāsta, pēc kāda laika bērni sāk uzvesties tieši tāpat. Ja mēs sarunā ar bērniem esam pieklājīgi, lietojam "lūdzu" un "paldies", savu neapmierinātību un prasības izsakām mierīgā, bet stingrā tonī, esam godīgi un izturamies ar cieņu, arī bērni sāk darīt tāpat. Te arī slēpjas tas vislabākais veids, kā mācīt bērnus.

    Neviena morāle vai labi domātās pamācības nedod vēlamo rezultātu – un mēs to ļoti labi apzināmies, – bet turpinām tādā pašā garā tā vietā, lai vienkārši pacenstos dot bērniem labu atdarināšanas piemēru. Ja mēs priecāsimies, kad jāpriecājas; bēdāsimies, kad jābēdājas; atļausim sev justies laimīgiem – to darīs arī mūsu bērni. Patiesībā bērnu audzināšana ir ļoti vienkārša – tā ir nemitīga paškontrole, pašdisciplīna, pašregulācija, pašattīstība, pašizglītība, pašcieņa, utt. plus pacietība un lēnprātība kā spēja dusmoties īstajā mērā un īsto iemeslu dēļ. Patiesībā vārdi "paša", "pats" visu ļoti atvieglo, jo, ja es valdu pār sevi, man nav vajadzības valdīt pār citiem. Tādā veidā mēs arī realizējam savu uzdevumu – izveidot no sevis vislabāko no tā, ko paredzējis Dievs, un arī sniedzam saviem bērniem atdarināšanas cienīgu piemēru.

    Kā pieaugušie mēs tiecamies radīt tādu pašu emocionālo atmosfēru, kādā pagājusi mūsu bērnība. Veidojot savas attiecības, mēs cenšamies atjaunot tādas pašas radnieciskās saites, kādas mums kā bērniem bija ar vecākiem vai valdīja viņu starpā. Mēs pret sevi izturamies tieši tāpat, kā vecāki izturējās pret mums – tāpat sevi rājam, vainojam un sodām. No visa iepriekš teiktā izriet, ka arī pret saviem bērniem mēs izturamies tāpat, kā mūsu vecāki pret mums un mēs paši pret sevi. Visi esam sev solījuši nekad savam bērnam nedarīt to, ko mums darīja mūsu vecāki, un visi mēs ļoti labi zinām, kā ir ar šo solījumu ikdienas steigā un emocionāli spēcīgos brīžos. Viss, ko mēs šajās jomās izmainām savā dzīvē, ir kā papildus bonuss mūsu bērniem ceļā uz laimi.

    Kā apgalvo Džons Grejs, laimes izjūta ir māksla un tā attīstās 7 - 14 gadu vecumā. Tradicionāli tas ir vecums, kad liekam saviem bērniem strādāt, un tā pavairāk, lai neatliek laika muļķībām. Taču pārāk daudz nopietnības vai arī atbildības un pārāk daudz darba šajā vecumā ierobežo bērna spēju būt laimīgam vēlākajā dzīvē.

    Ideālā gadījumā bērniem līdz 7 gadu vecumam būtu jāapzinās, ka par viņiem rūpējas, bet no 7 - 14 gadiem jācenšas rast prieku rotaļājoties, dziedot, dejojot, gleznojot, mācoties kādu mūzikas instrumentu, sportojot, spēlējot teātri, nodarbojoties ar amatniecību, veicot skolas uzdevumus un nedaudz piepalīdzot mājas solī – nomazgājot traukus, uzkopjot istabas un rūpējoties par kādu mājdzīvnieku. Pie tam ierobežojot bērnu līdzdalību noteiktā laikā, viņi nejūtas apgrūtināti un neatsakās palīdzēt. Ja viņu mājas solis tiek atvieglots un bērniem tiek palīdzēts, viņi iemācās to darīt ar prieku un vēlāk, būdami lielāki, labprātāk izpilda skolas uzdevumus.

    Ļoti liela nozīme bērna ceļā uz laimi ir vecāku spējai atļaut bērnam pretoties un prasmei sniegt pareizu atbalstu šajā situācijā. Tas attīsta bērnā spēju pagaidīt gandarījumu, kas ir arī spēja būt laimīgam un apmierinātam pat tad, ja mums nav viss, ko vēlamies. Mācīšanās samierināties ar laika un telpas ierobežojumiem ir liela dzīves skola, jo, pietuvojoties tiem, bērni var iemācīties pieņemt tos, nenoliedzot sevi. Atļauja un atbalsts pretoties (pateikt nē) ir svarīgi arī tāpēc, ka palīdz bērnam labāk izprast savas jūtas un patiesās vēlmes, nevis koncentrēties tikai uz to, ko grib, kā arī atjauno bērna saikni ar viņa dziļāko būtību.

    Vislielākā dāvana, ko vecāki var pasniegt savam bērnam grūtajā ceļā uz laimi, ir nešaubīga ticība par bērna spējām sasniegt laimi. Tādā gadījumā neveiksmju sarūgtinātam bērnam mēs tiksim: "Tas nekas, turpini vien!" pierastā "Es taču teicu..." vietā.

    Svarīga ir vecāku attieksme pret kļūdām. Ja pieņemam, ka tās ir neizbēgama attīstības sastāvdaļa, tad mums nav vajadzības bērnus nosodīt. Ir labi, ja iemācāmies bērnu kļūdas novērtēt ar līdzekļiem, kas nav pretrunā ar mīlestības apliecinājumiem. Tā mēs saglabājam bērna pašcieņu, drošību un iemācam kļūdas izmantot kā darba rīkus. Arī mēs, vecāki, kļūdāmies – tad izmantosim savas kļūdas, lai mācītu bērnam piedošanas prasmi.

    Tas nu īsumā būtu viss par laimi un spēju būt laimīgiem.

    Atcerēsimies – tas, kurš pats nav laimīgs, nespēj laimes meklējumos daudz palīdzēt arī citiem, jo mēs varam dot otram tikai to, kas ir mums pašiem. Tāpēc – būsim laimīgi paši, tad arī mūsu bērniem būs visas iespējas tādiem kļūt.

    Noslēgumā...

    Reiz kāds tirgotājs aizsūtīja savu dēlu pie visgudrākā cilvēka, lai uzzinātu laimes noslēpumu. Pēc gara un grūta ceļa dēls stājās gudrā priekšā un uzdeva savu jautājumu. Gudrais atbildēja, ka viņam šobrīd neesot laika atbildēt, lai pastaigājot un apskatot pili. Tikai līdz jānes 2 eļļas pilieni karotē un tos nedrīkst izliet. Dēls staigāja pa pili, bet tik ļoti sargāja eļļas pilienus, ka neko apkārt neredzēja. Otrā reizē dēls skatījās uz visiem gudrā pils brīnumiem, ka pat nepamanīja, kā izlēja eļļas pilienus. Tad gudrais teica: "Lūk, tas arī ir vienīgais padoms, ko varu tev dot – laimes noslēpums ir raudzīties uz visiem pasaules brīnumiem, nekad neaizmirstot par 2 eļļas pilieniem karotītē".

    Literatūra:

    1. Grejs Džons "Bērni ir no debesīm". Jumava, Rīga, 2001
    2. Heija L. "Izdziedē sevi pats". "Aplis", 2000
    3. Kempbels Ross "Kā patiesi mīlēt savu bērnu". "AMNIS", 2004
    4. Kenfīlds Dž., Hensens M.V. "Kā cāļa zupa dvēselei". "Valters un Rapa", 2000
    5. Itāliešu tautas pasakas "Trīs apelsīni". Sērija "Brīnumzeme", "Liesma", Rīga, 1971
    6. Siņeļņikovs Valērijs "Nolūka spēks". Sol Vita, Rīga, 2004
    7. Žalenks Etjens "Laimes terapija". Apgāds "Priedaines", Rīga, 2000

    Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit