Karma – skolotāja vai nolemtība?  (1)

Tā nu dzīves ritējumā iznāk, ka reizēm apmulsuši nonākam krustcelēs, situācijās, kad grūti pieņemt vienīgo un šķietami pareizo lēmumu, ko īsti darīt un ko ne. Antras dzīve bija tieši šādā krustpunktā, un viņai pašai likās, ka ir kā tajā multenē par ezīti miglā – sauc uz kuru pusi gribi, visur atbalss maldinoša un svešāda. Kādu dienu apmulsušajai būtnei draudzene ieteica doties pie kādas labas gaišreģes, kura šādās situācijās spējusi palīdzēt daudziem. Tās pašas dienas vakarā Antra jau sēdēja trolejbusā, kas krēslā ripoja cauri Rīgai kādas priekšpilsētas virzienā.

Kad durvis atvērās, Antras deguns sajuta skābu kāpostu un nepatīkamo kaķa urīna smārdu. Paveca un satuntuļojusies būtne, kura nu nekādi neatgādināja viedu gaišreģi, bet gan ikdienišķu ierindas pensionāri, iesēdināja Antru nelielas istabiņas stūrī uz paveca neērta ķeblīša un uzmanīgi viņu nopētīja. Antra jau bikli gribēja sākt izklāstīt sava nāciena iemeslu, bet gaišreģe viņu strauji pārtrauca: "Es visu zinu, meitiņ! Tev jātīra karma! To es tūlīt darīšu, sāksim no pašreizējā brīža un iesim abas atpakaļ uz tavu bērnību."

Pusvārdā aprautā Antra apklusa un ar zināmu uztraukumu sāka vērot, kas sekos. Labu brīdi gaišreģe aizvērtām acīm kaut ko pie sevis klusu un nesaprotami bubināja, tad piepeši salecās. "Ai, ko tad meitiņ tu tā? Nokļuvi smagā autoavārijā 29 gadu vecumā... knapi dzīva paliki... sliktā kompānijā biji!" Tantīte uzmanīgi vēroja Antras reakciju, savukārt tā apmulsusi mēģināja ko tādu savā dzīves gājumā atcerēties. Tāda notikuma Antras dzīvē pavisam noteikti nebija, tāpēc dzirdētais viņu pamatīgi samulsināja. "Labi," pikti nodudināja gaišreģe. "Iesim tālāk!" Viņa atkal iegrima bubināšanā un turpināja vērot Antru caur šauri piemiegtām acu spraugām.

Antrai kļuva nedaudz neomulīgi, bet šo savu sajūtu viņa centās aizdzīt prom. Pēc brīža gaišreģe atkal salecās: "Ai! To nu gan tev nevajadzēja, meitiņ, darīt! Pat nelaimīgas mīlestības dēļ nedrīkst taisīt pašnāvību!" Tas Antru apstulbināja vēl vairāk. Nekāda pašnāvības mēģinājuma nebija un būt nevarēja! Seansa turpinājumā gaišreģe nu jau visai pikti Antrai piedāvāja vēl visādas nejēdzīgas lietas, kuras viņas dzīvē nebija notikušas un pat nevarēja notikt. Un tad pēkšņi pār Antru nāca apskaidrība – večiņa taču vienkārši blefoja! Cenšoties vērot viņas reakciju uz pateikto, gaišreģe pati taustījās kā ezītis miglā un mēģināja kaut ko uzminēt, lai būtu pie kā pieķerties. Ja ko izdotos atrast, tad gan droši vien būtu vēl daudzkārt pie viņas jānāk un jātīra karma... un ne jau par baltu velti droši vien.

Samaksājusi gaišreģes prasīto honorāru, Antra, pateikdamās par palīdzību, devās prom. Uz ielas viņa vairs nespēja novaldīt smieklu šalti par pieredzēto, kas neapturami lauzās uz āru. Uz ielas esošie ar neizpratni vēroja jauno sievieti, kura smējās tā, ka ne asaras apturēt. Vienu gan Antra saprata – ko darīt tālāk un kā, tas būs jāizlemj viņai pašai. Cits viņas vietā izdarīt to nespēj.

Cēloņu un seku sakarība

Varbūt lieki nesarežģīsim dzīvi un negremdēsimies Austrumu daudzo reliģisko strāvojumu filozofijā un nostādnēs par karmu. Rietumu pasaulē ar šo jēdzienu parasti saprotam visu padarīto labo un slikto darbu kopuma radītās sekas. Tas, ko domājam, runājam un darām, rezultātā veido mūsu karmu. Mūsu gudrie senči zināja, ka "nevajag spļaut akā, no kuras pēc tam jādzer. Kā mežā sauksi, tā atskanēs," viņi teica. "Dzīvo savu dzīvi tā, lai tās beigās nekas nebūtu jānožēlo."

Varam droši uzskatīt, ka karmas jēdziena pamatā ir cēloņu un seku likumsakarība, kas darbojas neatkarīgi no tā, vai par to gribam zināt vai negribam. Tas ir kā gaisā palaists bumerangs, kas noteikti atgriezīsies. Vai tas atgriežoties atkal līgani ieguls mūsu rokā vai arī sāpīgi iebelzīs pa pieri, tur uzsizdams pamatīgu punu, tas jau ir cits jautājums. Smalko jeb garīgo enerģiju pasaulē līdzīgs pievelk līdzīgu – labi darbi labus rezultātus, slikti – sliktus rezultātus. Šķiet, pat pamatskolas fizikas kursā māca, ka spēks, ar kuru iedarbojas uz kādu ķermeni, ir tikpat liels kā tas, ar kuru šis ķermenis darbojas pretī. Bet to jau esam sen aizmirsuši, tieši tāpat kā enerģijas nezūdamības likumu. Kā redzam, visam pamatā ir visvienkāršākie fizikas likumi, ko mums mācīja jau pamatskolā. Tagad tikai jāpaskatās uz tiem no nedaudz citas, neierastas puses.

Karmiskās lamatas

Reizēm saka – re, tas cilvēks dara ļaunus darbus, bet viņam par to nekas slikts nenotiek, tieši otrādi – viņš zeļ un plaukst. Taču jau svētais Augustīns esot teicis, ka Dievs vienmēr soda ļaunumu, tikai šis process nenotiek tik ātri un cilvēks pa to laiku paspēj sagrēkot vēl. Tātad tas ir mānīgs priekšstats, jo, kamēr bumerangs savā lidojumā atgriežas sākuma punktā, vienmēr paiet kāds laika sprīdis. Cik tas liels vai mazs, tā ir relatīva lieta. Ražu taču arī parasti ievāc rudenī, kad no stādīšanas brīža pavasarī ir pagājis krietns laika sprīdis. Cilvēka dzīvē šis laiks varbūt ir visai ilgs, tāpēc rodas ilūzija, ka nekas slikts pēc slikta darba nenotiek.

Ir vēl kāda nianse. Atpakaļ lidojošais bumerangs, kas mests, piemēram, finanšu jomā, var atgriezties jau gluži citā. Var neatgriezeniski zaudēt veselību, ģimeni, bērnus, draugus. Vai izkrāpta, nozagta vai kā citādi nelikumīgi iegūta nauda to atsvērs? Paraugieties uzmanīgi apkārt, piemēru tam netrūkst. Problēma ir tā, ka mēs vērtējam dzīvi pārāk īsā laika posmā, tādēļ nesodāmība šķiet iespējama. Auglim – labam vai sliktam – ir jāizaug un jānobriest, jānogatavojas. Un tad viss notiek, bieži ļoti pēkšņi un negaidīti. Nostrādā karmas likumsakarības, bet cilvēks tobrīd ir ļoti pārsteigts un jautā: "Kāpēc tas notiek tieši ar mani? Par ko? Es taču to neesmu pelnījis..."

Un vēl kāda nianse. Tā kā cilvēkam kā būtnei šādā gadījumā labpatīk vainu meklēt citos, ne sevī, viņš dodas meklēt palīdzību. Bieži vien tas ir kāds karmas pseidospeciālists, kurš par attiecīgu honorāru solīs to iztīrīt un nolīdzināt visus grēcinieka parādus Dieva vai visa Universa priekšā, pataisīt viņu baltu, pūkainu un pilnīgi nevainīgu. Būtu jau labi, ja šādi stundas laikā varētu iztīrīt visā dzīvē sakrātos misēkļus un klupienus kā uzvalku ķīmiskajā tīrītavā. Un tad ar tīri baltu dvēseli atkal spert soli plašajā pasaulē...

Taču tā diemžēl nenotiek. Siers par velti ir tikai peļu slazdos. Katram pašam ir savu grēku darbu kolekcija jeb karma jāattīra, izejot cauri dažādām dzīves situācijām un virpuļviesuļiem. Austrumos uzskata, ka to nevar izdarīt vienas zemes dzīves laikā, tāpēc jau dvēseli ar reinkarnāciju daudzkārt atgriež uz zemes, lai tā līdz galam izietu tai paredzēto skolas mācību. Lielveikalā pie kases taču arī jums pašam jāmaksā par saviem pirkumiem, vai ne? Neviens svešs labdaris par jūsu piekrautajiem pilnajiem ratiņiem maksāt neies.

Tādējādi būs vien jāatgriežas pie mūsu senču viedā atzinuma – katrs ir pats savas laimes (un nelaimes!) kalējs. Žēl tikai, ka šo vērtīgo atziņu parasti novērtējam pārāk vēlu.