Jaunas dzīves sākums – katram savas mājas

Agrāk bija pierasts, ka jaunietis mājas sociālekonomisku apstākļu dēļ pamet tikai tad, kad pats nodibinājis savu ģimeni. Tas vecākiem bija saprotami. Jaunā situācija, kad jaunieši dzīvo draudzīgās komūnās kopā ar draugiem, draudzenēm, kursabiedriem vai vienkāršiem paziņām, viņiem liek neizpratnē grozīt galvas, jo pašiem nav šīs pieredzes – dzīvot ārpus ģimenes tāpat vien, bez jaunām attiecībām vai nopietniem argumentiem. Mammām un tētiem nav līdz galam skaidrs, kur gan jāiet, ja mājās viss ir. Izrādās, atbilde šeit ļoti vienkārša – jaunietim mājās nekā netrūkst, bet viņam šai attīstības posmā vienkārši ir nepieciešams uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi.

Lēmums par aiziešanu patstāvīgā dzīvē ir normāla pārmaiņa bērnu un vecāku attiecībās. Jaunietim ir svarīgi apzināties, ka viņam ir tiesības izvēlēties. Vēlme pēc patstāvības ir viens no pārejas posmiem bērna attīstībā.

Katra ģimene ar to tiek galā citādi. Dzīves piedāvātās situācijas ir dažādas – vieni vecāki bērna lēmumu akceptē un sniedz viņam visu nepieciešamo atbalstu, citi rīkojas gluži pretēji – cenšas savu atvasi atrunāt no, viņuprāt, pārsteidzīgā un nepārdomātā lēmuma un nespēj samierināties ar pārmaiņām.

Gan vecāki, gan bērni meklē atbildes un mēģina tikt galā ar jauno situāciju. Biežāk pie psihologa dodas tieši jaunieši, bet vecāki ar atvases izvēli mēģina tikt galā citiem līdzekļiem. Problēmas rodas, ja bērna un vecāku intereses un vēlmes nesakrīt. Bērns jūt nepieciešamību uzsākt savu dzīvi, bet vecāki, lielākoties māte, to neatbalsta.

Iemesli tam var būt dažādi, bet visbiežāk vecāki gluži vienkārši netic, ka viņu bērns pats tiks galā. Otrs izplatītākais iemesls – bērns mātes dzīvē ir aizņēmis ļoti lielu daļu un brīdī, kad viņš mājas pamet, māte zaudē cilvēku, ar kuru bija saistīta galvenā uzmanība. Tādā gadījumā viņa var justies pamesta, vientuļa un nevajadzīga un vēlas bērna aiziešanu novilcināt.

Tēva reakcija ir atkarīga no tā, cik ļoti vīrietis ir iesaistīts ģimenes dzīvē un bērna audzināšanā. Tēvi daudz biežāk sevi izpauž darbā un gūst tajā piepildījumu ārpus rūpēm par bērnu, tādēļ viņi pārmaiņas pieņem vieglāk.

Jebkurš vecāks domā, kā būs, kad bērni izaugs un pametīs ģimenes ligzdu. Mammām jārēķinās, ka tāds brīdis pienāks un šīs pārmaiņas būs. Mēs nevaram neko mainīt, bet varam plānot, kā labāk šīs pārmaiņas pieņemt. Tad, dzirdot no bērna "Mammu, es eju dzīvot citur!", nebūs pēkšņa šoka. Ja pārmaiņām gatavojas, ir vieglāk.

Svarīgi atcerēties – bērnam vecāku rūpes būs vajadzīgas vienmēr! Lai gan jaunietis ir pieaudzis, bērnu un vecāku attiecības ar dzīves situācijas maiņu nebeidzas. Tās turpinās visu mūžu.

Jautājumi, uz kuriem ir būtiski rast atbildes

Pirmkārt, jādomā un jāmeklē sevī tie iemesli, kāpēc nevēlos bērna aiziešanu. Par ko baidos savā dzīvē? Ir normāli, ka mammām kļūst bēdīgi un skumji, kad zūd bērna un viņas attiecības tai modelī, kāds bija ierasts līdz šim. Pieņem šīs jaunās izjūtas sevī!

Šķiršanās radītās pārmaiņas vienmēr būs emocionāli smagas. Daudzas mammas šādā brīdī jūt bailes, kā tad būs turpmāk, it īpaši gadījumos, kad ģimenes dzīve riņķojusi tikai ap bērnu. Sievietei, kura audzina viņu viena, vientulības izjūta ir vēl izteiktāka, jo daudzos gadījumos šīm mātēm koncentrēšanās uz bērnu atņēmusi iespēju veidot savu dzīvi.

Daudz ir tādu ģimeņu, kur vecāki ilgus gadus dzīvojuši kopā tieši bērna dēļ. Viņa aiziešana savā dzīvē izgaismo šīs attiecības. Vai abi šie cilvēki vispār spēj būt divatā? Vai abu vecāku dzīve un savstarpējās attiecības bez bērna ir interesantas un piesātinātas?

Jaunietis, kura vecāki nesniedz svētību viņa izvēlei, uzsākot dzīvi ārpus ģimenes, vairāk saskaras ar problēmām nekā tie, kuru vecāki šādu lēmumu akceptē. Neviens jaunietis nav pilnīgi gatavs savai dzīvei – viņam nepieciešams gan morāls un emocionāls, gan nereti arī finansiāls atbalsts. Ja to nesniedz, jaunietis nelūgsies – tā viņa acīs būtu atkāpšanās. Kurš gan grib dzirdēt – bet es taču teicu, ka nevarēsi? Pārāk spītīgs, lai palūgtu, jaunietis turpinās cīnīties saviem spēkiem – gan ar sadzīves problēmām, gan ar savu vientulības un atstumtības izjūtu.

Šis vientuļai sievietei ir vislabākais laiks atrast sev jaunu nodarbi, īstenot sapņus, kas dažādu iemeslu dēļ atlikti no gada uz gada līdz brīdim, kad bērns paaugsies. Varbūt pat laisties dēkainās attiecībās vai kardināli mainīt nodarbošanos. Bieži nācies dzirdēt frāzes – es taču nevaru to atļauties, jo man ir bērns. Ko viņš padomās, ja tā darīšu!? Brīdī, kad bērns ir izaudzis, durvis uz sapņiem atveras. Daži pāri laikā, kad vecākie bērni pamet mājas, pieņem lēmumu laist pasaulē vēl vienu bērniņu, lai māja nepaliek tukša.

Vēlme paturēt bērnu pie sevis pēc iespējas ilgāk bieži vien ir egoistiska. Grūti samierināties ar domu, ka tavs mazulis ir izaudzis un viņam vairs nevajag šo gādīgo un drošo azoti. Bet stāties ceļā jaunieša lēmumam nav vēlams. Daudz vairāk savai atvasei var palīdzēt, dodot brīvību un savu svētību un turpinot rūpēties – nevis viņa vietā risinot problēmas, bet ļaujot piedzīvot pašam un tikt ar visu galā. Iesējot jaunietī vainas apziņu, ka viņš, lūk, sliktais, pametis vecākus, kuri visu mūžu par viņu gādājuši, jūs situāciju padarīsit tikai smagāku. Latvijā tā ir diezgan izplatīta parādība, ka cilvēki jūtas vainīgi par lietām, par kurām nav atbildīgi. Cīņa ar vainas apziņu nav viegla.

Ir ģimenes, kur bērnu, apzināti vai neapzināti, audzina tā, lai viņš nejustos gatavs patstāvīgai dzīvei. Mājās visu paveic vecāki, bērnam nav nekādu pienākumu, viņu appuišo un apčubina, visu izlemj viņa vietā, jo vecāki taču labāk zina, kas ir pareizi. Patstāvībai tās nav auglīgas attiecības, tomēr bērns aiziet. Pareizāk sakot, aizbēg neatskatoties – no attiecībām, kas it kā ir ļoti ērtas, bet traucējošas, no kontroles un pārspīlētām rūpēm. Mātēm šķiet, ka viņas rūpes par bērnu nozīmē mīlestību. Taču ne vienmēr tā ir. Jaunieši neskrien prom no mājām nenobrieduši, ja attiecības tur ir kārtībā un viņš jūtas emocionāli komfortabli. Ja ģimenes paspārnē viņš var nodrošināt savas vajadzības pēc patstāvības, tad neskries prom, kamēr patiesi nebūs tam nobriedis.

Putnēni izaug un aizlido vīt savas ligzdas. Tāpat notiek ar cilvēkbērniem. Kādi aiziet ar vecāku svētību, viņiem ir vieglāk. Citi dodas prom, spītīgi aizcērtot durvis un klusi solot pierādīt sencīšiem – man izdosies! Aiziet daudz vientuļāki, nekā šķiet. Abām pusēm ir vajadzīgs laiks, lai jaunos apstākļus pieņemtu un ar tiem aprastu. Kad katrs pats sev ir atbildējis uz daudzajiem jautājumiem, ko radījusi jaunā dzīve, ir jāatrod spēks sēsties pie sarunu galda ar otru pusi. Mēs nevaram viens otru pārmainīt – ne vecāki bērnus, ne bērni vecākus, bet varam runāt. Pārmaiņas pieņemt ir grūti, it īpaši vecākās paaudzes cilvēkiem, kuri dzīvojuši citā sabiedrības modelī. Ar stereotipiem par dzīvi lauku viensētās, kur paaudzi no paaudzes saimnieko viena dzimta, ir grūti cīnīties. Bet atceries – var būt arī citādi!

Ieva, 24 gadi

Pirms diviem mēnešiem Ieva vecākiem paziņoja, ka kopā ar diviem draugiem ir atradusi jauku dzīvoklīti Rīgas centrā, kas atrodas krietni tuvāk gan darba vietai, gan augstskolai. Viens no svarīgākajiem argumentiem patstāvīgas dzīves uzsākšanai – ceļā ietaupītais laiks būtiski atvieglos viņas saspringto darbdienu.

Iesākumā vecāku reakcija bija asi noraidoša. Kur tad iesi, tev taču mājās viss ir, pabeidz maģistra studijas un tad skaties, kā būs tālāk, vai varēsi to atļauties – šādi un līdzīgi jautājumi tika uzdoti vai katru dienu. Tā kā drošības nauda par dzīvokli jau bija iemaksāta, Ieva savu lēmumu nemainīja, kaut gan atzīst – arī viņu māca šaubas, vai viss izdosies un vai viņas ienākumi ļauj spert šādu soli. Pie vecākiem vienmēr ledusskapī ir kas ēdams un rēķini par komunāliem pakalpojumiem samaksāti. Arī neskaidrā vainas apziņa, ka tā pēkšņi nolēmusi pamest vecākus, urdīja. Tomēr Ieva palika pie sava.

Sapratuši, ka neizdosies meitu atrunāt, vecāki mainīja nostāju. Ieva jūt, ka ne mamma, ne tētis ar viņas lēmumu nav līdz galam samierinājušies un vēlas, lai viņa atgriežas, bet to vairs skaļi nesaka. Viņi interesējas, kā meitai jaunajā dzīvē iet, un vajadzības gadījumā ir gatavi sniegt nepieciešamo atbalstu. Un Ieva zina, ka viņai vienmēr būs kur atgriezties. Par mājām viņa joprojām sauc vecāku dzīvokli.

Mārtiņš, 24 gadi

Pamatskolu Mārtiņš beidza kādā nelielā pagastā Vidzemes pusē. Tad pieņēma lēmumu mācības turpināt Rīgā. Atbraucis uz galvaspilsētu, iepazinās ar neformāliem, kuri likumsakarīgi Mārtiņa dzīvi padarīja par nebeidzamu izklaidi. Alkohols un burziņi kļuva par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Tolaik attiecības ar vecākiem bija, maigi izsakoties, vēsas. Uz laukiem viņš brauca, bet galvenokārt tādēļ, lai izrautos no Rīgas, ne vecāku dēļ. Vecāki viņu savu iespēju robežās materiāli atbalstīja, bet jaunieša prasībām ar to bija par maz. Skolu kaut kā beidza, bet, tā kā darbs apgūtajā specialitātē bija un vēl joprojām ir zemi atalgots, puisis sāka strādāt celtniecībā. Veselības problēmas šo nodarbi pēc pāris gadiem lika pārtraukt un meklēt ko jaunu.

Pašlaik viņš ir projektu vadītājs nopietnā uzņēmumā un Rīgā kopā ar domubiedriem īrē dzīvoklīti. Ar mammu Mārtiņš sazvanās vismaz reizi nedēļā, bet uz vecāku lauku mājām pavadīt tur nedēļas nogales dodas regulāri reizi vienā, divos mēnešos un vienmēr tiek mīļi sagaidīts. Par savām attiecībām ar vecākiem Mārtiņš brīnās – tās ar katru brīdi kļūst arvien labākas un tuvākas. Šķiet, arī vecāki ar to, kā attīstījusies bērna dzīve galvaspilsētā, ir apmierināti. Protams, viņi vēl joprojām cer, ka kādu dienu dēls atgriezīsies un turpinās darbu vecāku koptajā lauku saimniecībā. Mārtiņš šādu iespēju nepieļauj, lai gan atzīst – bez viesošanās lauku mājās viņa dzīvei trūktu tik ļoti nepieciešamā miera.

Rasma, 54 gadi

Rasma bija pavisam jauna, kad laida pasaulē dēlu. Bērna tēvs ģimeni atstāja, kad Normundam bija gadiņš, un no tā laika nav par viņiem interesējies. Dēlu Rasma audzināja viena, deva viņam visu labāko, lutināja un loloja. Visu algu bija gatava tērēt, lai nodrošinātu puisēnam kāroto. Nekā cita viņai dzīvē nebija.

Normunds izauga, pabeidza vidusskolu un paziņoja, ka dodas uz Rīgu studēt. To Rasma bija gaidījusi, bet ziņa, ka dēls pēc studiju beigšanas pat negrasās atgriezties dzimtajā novadā, viņu šokēja. Atceroties, kādus skandālus rīkojusi, viņai vēl šodien ir kauns. Aizgājis pat līdz draudiem – ja aizbrauksi, atpakaļ vari nerādīties. Un viņš aizbrauca. Kādu pusgadu mamma ar dēlu nav sazinājusies, pamazām dusmas un aizvainojums noplacis un pārņēmušas šausmas, iedomājoties, ka pašas vainas dēļ savu bērnu zaudējusi uz visiem laikiem. Rasma no paziņām vākusi informācijas druskas, kā tad Normundam klājas, ko viņš dara, kā dzīvo. Atrisinājums nācis negaidīti – dēls iepazinās ar jauku meiteni, kura mudināja ar māti salabt. Abi negaidīti ieradušies, un tālāk viss risinājies kā skaistās filmās – asaras, piedošana un smiekli. Jau pāris gadu Normunds dzīvo Īrijā, kur aug abi Rasmas mazdēliņi. Lētās aviobiļetes ļauj mammai itin bieži apciemot dēla ģimeni, bet pārvākties turp uz pastāvīgu dzīvi viņa nevēlas. Tādām pārmaiņām tomēr nav gatava.

Raksts tapis, konsultējoties ar ģimenes psiholoģiskā atbalsta centru "Līna" psiholoģi Mārīti Biti.