Dažādā kārtības izjūta  (1)

Psiholoģe Dace Rolava skaidro – kārtības izjūta apslēpta faktā, ka cilvēki dažādi uztver pasauli – daļa vairāk ar redzi, citi ar dzirdi, bet vēl kādi ar izjūtām. Un kārtības mīļi ir tie, kuriem visvairāk attīstīts redzes uztveres kanāls.

"Mani 14 gadu ilgie novērojumi liecina – vizuālā tipa cilvēkam būtiska ir kārtība, tīrība, ārējās pasaules saskaņotība. Viņa labsajūta rodas nevis no tā, ka ir ērti, bet no tā, ka ir skaisti. Kārtība un skaistums "vizuālim" ir vajadzīgs vienmēr, arī, kad viņš ēd – ēdienam jābūt labi noformētam, uz galda skaisti trauki, galda piederumi. Tādējādi ēdot palielinās šā cilvēka bauda. Cilvēkiem, kuri pasauli uztver ar sajūtām, nav svarīgi, ka uz grīdas mētājas drēbes vai grāmatas plauktā nav saliktas pēc lielumiem."

Dace Rolava skaidro, ka tieši šīs atšķirīgās uztveres dēļ ģimenēs bieži rodas problēmas. Īpaši, ja mamma, kurai kārtība ir svarīga, nekādi nespēj saprast savu bērnu, kurš pasauli skata pavisam citādām acīm.

Kinestētiķa tipa cilvēks nekodē informāciju ar redzi. Mēs nevaram viņam to pieprasīt. Viņš nomet savu apģērbu uz krēsla un neuztver, ka tas būtu nomests. Būtiski, lai ir ērti. Galvenais viņa informācijas atkodēšanas mehānisms ir sajūtu centrs – vai man ir ērti, vai ir silti, vai man ir patīkami, vai te labi smaržo u.tml. Piemēram, atverot ledusskapi, nav svarīgi, ka tur viss būtu skaisti sakārtots, lai etiķetes būtu labi redzamas. Svarīgi, lai atverot, tas labi smaržo! Arī izvēloties apģērbu, galvenais kritērijs – lai man būtu ērti un patīkami. Un, tā kā otro dienu vilkts krekliņš vairs tik labi nesmaržo, nākamajā dienā tiek vilkts cits.

Ja mamma ir vizuālā tipa cilvēks – visu sakārtojusi pēc krāsām un citām sev svarīgām sistēmām, tad bērns kinestētiķis mierīgi izvēlas kreklu no kaudzes vidus. To, ka tā sagāžas, viņš nemaz nepamana, to nekodē. Arī mātes sašutumu par savandīto skapi nesaprot: par ko viņa tā uztraucas?

Bet var būt arī otrādi. Piemēram, ģimenē ir vizuālā meitene, bet mamma kinestētiķis. Viņa savu vizuālā tipa meitu liks mierā. Meitene jau diezgan agri pati centīsies ieviest mājās kārtību – kārtos, mazgās, tīrīs, jo viņas programma to pieprasa, viņa tā jūtas labi. Kinestētiskajai mammai būs vienalga, vai gurķu burka zem izlietnes stāv nedēļu vai mēnesi. Bet meita šo burku izmetīs vai izmazgās. Un ļoti bieži šos vizuālā tipa bērnus pamana vairāk. Viņi ir tie darbīgie un tīrīgie, un viņiem arī uztic šos darbus. Šiem bērniem patīk darīt to, kam redz rezultātu.

Dzīvē dažādās kārtības izjūtas dēļ var veidoties situācijas, kad dzīvot kopā ir apgrūtinoši. Un tad būtiskākā ir spēja iejusties otra cilvēka ādā. Sapratne, ka var būt arī citādi. Dažas ainiņas "iz dzīves".

Santa (41, meitas 16 un septiņus gadus vecas) sevi pieskaita tiem, kuriem ir ļoti būtiski, lai katra lieta būtu savā vietā: "Man svarīgi, lai ātri varu atrast lietas, kas ikdienā nepieciešamas, lai nav jāpiepūlas. Man viss ir nolikts "pa plauktiņiem" – zinu, kur stāv tēja, kur kafija, kur sāls un citas ikdienas lietas. Patīk, ka viss ir sakārtots un zeķes ir tur, kur tām jābūt, krekli salocīti un ielikti skapī. Mums arī apavi stāv vienā noteiktā vietā un nepatīk, ka tie ir sasviesti. Nekārtībā jūtos slikti.

Diemžēl vīrs un bērni nav apzinājušies, ka svarīgi ir zināt, kur tā lieta stāv un vari to ātri atrast. Tā kā dzīvojam kopā, mums vienam ar otru jārēķinās.

Saviem bērniem kārtības mīlestību īpaši gan neesmu mācījusi. Kad meitas bija mazas, teicu – pēc spēlēšanās noliksim mantiņas vietā. Apmēram tā. Tagad mana prasība ir – istaba jāsakārto vismaz reizi nedēļā. Savus skapjus bērni kārto paši, tur nejaucos. Lielās meitas istabā iegriežos reti, jo saprotu, ka tā ir viņas pasaule. Ja nu reizēm ieeju un redzu, ka tur nav kur kāju likt, tad gan pasaku, ka vajadzētu sakārtot, lai vismaz mūsu kaķis varētu tur ieiet. Domāju, ka viss atkarīgs no tā, kādā ģimenē bērni aug. Viņi var salīdzināt – redz, kā dzīvoju es, kā vecmāmiņas un kā kaut kur citur. Un savu kārtības izjūtu izvēlēties paši."

Arī Kristiāna, Santas vecākā meita, ir par kārtību: "Katram cilvēkam varētu būt sava kārtība. Es jūtos labi, kad viss ir kārtībā. Tas nozīmē – nekur nekas nemētājas. Tāpēc savu istabu kārtoju katru nedēļu. Reizēm negribas, tad mamma pamudina."

Ligita (30 gadu, dzīvo viena): "Manam raksturam absolūti neatbilst tas, lai katra lieta būtu savā vietā. Zināmā mērā izjūtu pat skaudību pret tiem, kuriem tas iznāk automātiski. Tomēr arī man ir savs limits – kad jūtu, ka sāk veidoties liels haoss, tad visu sakārtoju. Kāpēc man tas vajadzīgs? Pašai šķiet, ka tad arī domas it kā sakārtojas. Tas palīdz labi justies.

Ja atskatos bērnībā – biju izlutināts bērns. Vecmāmiņa mājās bija tas rūķītis, kas kārtoja lietas. Ja varētu atļauties, noteikti algotu mājkalpotāju, jo man ir žēl laika, ko pavadu, kārtojot māju. Īpaši jau dārgās brīvdienas.

Vērojot citus, esmu pamanījusi dažādus tipus. Piemēram, kādi mani paziņas nāk no laukiem, tur nekad nekas nav tā īpaši spīdējis un laistījies – ir lopu virtuve utt. Bet viņi paši savā dzīvē ir pedanti. Tā ka grūti pateikt, kā tas notiek – kur ir raksturs, kur audzināšana un kur vēlme veidot savu dzīvi citādi, nekā dzīvots bērnībā. Bet audzināšanai, manuprāt, ir būtiska loma – kā iemācās tīrīt zobus, tā arī sakārtot māju un galu galā savu dzīvi."

Arī Zaiga (55, bērni jau pieauguši un dzīvo savu dzīvi) uzskata, ka kārtošanai nav vērts tērēt daudz laika: "Man kārtības uzturēšana nešķiet būtiska. Ir labi, ja zinu, kur esmu lietas nolikusi, lai nav jātērē ilgs laiks, tās meklējot. Man šķiet, ka tas ir racionāli. Ja putekļi kaut kur uzkrājas drusku ilgāk, nekas, neesmu alerģiska. Cita lieta, ja ieplānotas viesības...

Vēroju, ka līdzīgi rīkojas arī mani pieaugušie bērni un pat mazdēls. Ikdienā viņa galds ir piekrauts. Tai pašā laikā zēnam tur ir sava kārtība – vienā atvilktnē kārbiņas, citā – krāsas, trešā – vēl kaut kas. Bet tīrīšana lielākoties notiek pirms viesu uzņemšanas vai arī, kad mamma stingri pasaka – tev tas jāizdara. Pa retai reizei arī pašam rodas tāda vēlme. Bet tas notiek ļoti reti. Acīmredzot iedzimtība."

Audzināšanai ir nozīme

Psiholoģe Dace Čible uz jautājumu, kā kārtības mīlestību var saistīt ar cilvēka personību, atbild šādi: "Parasti iedzimst temperaments. Un viena no tā iezīmēm ir aktivitāte, kas parādās jau zīdaiņa vecumā. Tie, kuri ir mazāk aktīvi un lēnāki, vairāk sēž, vēro un skatās. Viņiem būs vairāk pacietības nolikt kaut ko vietā un tad atkal paņemt. Fiziski aktīvajiem nav laika tādiem "sīkumiem". Viņiem jāiet un jāņem nākamo un atkal nākamo lietu. No šāda bērna nevajadzētu gaidīt, ka viņš noliks vienu mantu un tikai pēc tam ņems nākamo. Viņš redz visu, viņam vajag visu, viņš ir gatavs iepazīt pasauli un doties tikai uz priekšu."

Mani bērni ir ļoti atšķirīgi – viens izteikti nekārtīgs, otrs kārtīgs. Lai gan abi auguši vienā ģimenē.

Dace Čible: "Vairāki bērni vienā ģimenē vienmēr būs ļoti atšķirīgi. Teiksim, mamma un tētis akcentē vienam – mēs ļoti gribētu, lai tu dari to un to (piemēram, sakārto savu istabu). Tas otrs, viņš nav muļķis – viņš visu noklausās. Un, dzirdot, kas vecākiem nepatīk, šis bērns pārmantos to labo, lai varētu spīdēt vecāku acīs. Jo bērni savā starpā cīnās par vietu ģimenē. Par to, kurš būs labākais vecākiem. Tāpēc arī bērni vienā ģimenē ir ļoti atšķirīgi. Pat dvīņi."

Vai vecākiem vajadzētu uzsvērt – mēs gribētu, lai tavā istabā būtu kārtība. Lai katrai lietai būtu sava vieta...

Dace Čible: "Par to vajag runāt obligāti. Ja tā ir ģimenes vērtība, tad bērnos tā jāieliek. Ja aizveram acis un neliekamies ne zinis, tad nevaram prasīt, lai mūsu bērni kļūtu par kārtības mīļiem. Bet te ir vēl kāds aspekts – svarīgi, lai neiznāk tā, ka tas ir viens no galvenajiem sarunu tematiem starp vecākiem un bērnu. Pieņemsim, laikā, kad bērns pārtop par pusaudzi. Viņam nepieciešama sava telpa, sava vieta. Un tad var vienoties – ja tajā visā jūties labi, savā stūrī vai istabā, dzīvo tā, bet pārējās istabās, kas ir koplietošanas telpas, jāievēro šie noteikumi, un tur tev palūgsim uzturēt kārtību un tīrību. Kad ciemos sāk nākt draugi, bet istabā ir pamatīga nekārtība, ciemiņus bērns novirza uz viesistabu. Lūk, tad ir īstais laiks teikt – nē, tev ir sava istaba, lūdzu, ejiet tur. Šādā gadījumā ātri vien parādās motivācija sākt kaut ko kārtot."

Vai neiznāk tā kā lauzt bērnu? Pieņemsim, viņam tas nav svarīgi – īpaši, runājot par bērna teritoriju...

Dace Čible: "Mēs bērnam atļaujam tā dzīvot viņa istabā. Bet par pārējo – tā ir savstarpējā cieņa. Labi, es cienu tevi, ja tev tas netraucē un patīk, savā istabā dari kā gribi. Bet cieni arī mani. Man tas traucē. Un nav jau tā, ka māju tīra tikai viens. Tad vienkārši, cienot savus vecākus, vismaz novāc aiz sevis, palīdzi satīrīt.

Protams, jautājums ir, kā to panākam. Sadarbības formas var būt visdažādākās. Ja paskatās uz sevi pirms dažiem desmitiem gadu – vai paši alkām tīrīt māju? Zinu – es tāda nebiju. Ja vecāki neatmet ar roku un paši dara, tad arī bērns to iemācās. Un to var saistīt ar cilvēka dvēseles attīstības veidu. Jo sakārtota vide – tā ir skaistuma izjūta, no kā var gūt emocionālu baudījumu. Ja mēs, vecāki, sakārtojam istabu un tad apsēžamies iedzert kafiju un gūstam no tā baudu, tad par to varam runāt arī ar bērniem."