Pusaudža vecums ir īpaši sarežģīts posms cilvēka dzīvē. Kā vecākiem rīkoties, lai nezaudētu saikni ar bērnu, kurš tikko bija mazs un mīļš, bet nu ir spurains, iecirtīgs un reizēm nesaprotams? Psiholoģe psihoterapeite Inese Birģele uzsver, ka visi pusaudži jūtas nedroši, lai gan ārēji viņi cenšas citus pārliecināt par pretējo.
"Viņi nepārtraukti apšauba savu pašvērtējumu. Ļoti būtiski ir jautājumi – vai es esmu pietiekami pievilcīgs, vai citiem ar mani ir interesanti un jautri. Līdz 12 gadu vecumam svarīgākie cilvēki bērnam ir pieaugušie – vecāki, skolotāji, pēc tam vienīgais vērā ņemamais kļūst vienaudžu vērtējums. Būtiskākais ir gūt atzinību no draugiem," uzsver psiholoģe. Tāpēc vecāki reizēm var stāstīt un stāstīt, bet tas netiek ņemts vērā, savukārt vienaudžu teiktais tiek uztverts kā aksioma.

Bērna attīstība notiek secīgi. Jo mierīgāk un laimīgāk pagājusi bērnība, jo vieglāki parasti ir padsmitnieka gadi. "Viss, ko mēs investējam bērnos līdz skolas vecumam – klātbūtne, kontakti, kopā būšana –, pēc tam nāk atpakaļ pusaudža gados. Daudzi vecāki atzīst, ka padsmitnieka krīzi bērnos nav jutuši. Protams, viss atkarīgs arī no rakstura un temperamenta," skaidro Birģele.

Atcerēties sevi

"Katrs ir šo posmu izdzīvojis. Tāpēc vērts atcerēties, kādi bijām paši ar savām šaubām, nemieru. Vecākiem dažreiz šķiet, ka bērns uztraucas par niekiem. Taču jāņem vērā pusaudžu nestabilā psihe un emocionālais stāvoklis. Reizēm visnenozīmīgākais sīkums var šķist kā pasaules gals," saka psiholoģe.

Neatbildēts zvans, nejauša frāze, kuras nozīme tiek sakāpināta tiktāl, ka izvēršas par traģēdiju. Vecāki nedrīkst teikt: tie ir nieki, tu uztraucies par neko. Būtiski, ka bērns ar vecākiem runā. Vēl svarīgi zināt, vai pusaudzis saprot savu emocionālo nenoturību. Varbūt vecākiem vērts pastāstīt līdzīgus gadījumus no saviem gadiem, izskaidrot, kā jutušies viņi.

Pusaudzim nepieciešama apziņa – vecāki saprot un neuzskata viņa problēmas par muļķībām, nenoliedz un neapstrīd tās. Var teikt: "Tagad tu esi ļoti satraukts, un es saprotu, kāpēc. Varbūt vērts vienkārši nogaidīt. Mums visiem kopīgi ar to jātiek galā." Tas rada izjūtu, ka bērns tiek saprasts, uzklausīts. Ir svarīga vecāku emocionālā klātbūtne, ko grauj nelabvēlīgas vecāku attiecības, viņu aizņemtība, kad nav laika bērnus uzklausīt un ar viņiem aprunāties.

Aizliegt ir visvieglāk

Pusaudzis vienlaikus tiecas atbrīvoties no vecāku aizgādnības un kontroles, bet vienlaikus to neapzināti gaida. Tā viņam rada drošības izjūtu.

"Katra māte vislabāk zina, ko var gaidīt no bērna. Ir ļoti atbildīgi jaunieši, kuri neatļaujas neko tādu, lai zaudētu vecāku uzticību. Pusaudža vecumā pasaule tiek izzināta ar mēģinājumu metodi. Viņi daudz ko pamēģina. Ir ļoti saprotami, ka bērni vēlas atdalīties no vecākiem, kļūt patstāvīgi. Tāds brīdis pienāk katram," saka Birģele, taču uzsver, ka kontrole ir vajadzīga.

Saikne ar vecākiem dod drošības izjūtu. Ja jaunietim ir bijusi mierīga bērnība, saprotoši vecāki, viņš daudz drošāk uztver visus izaicinājumus, jo ir stipra aizmugure – ģimene.

Jaunietis zina: ja kaut kas neizdosies, vecāki palīdzēs. Ja šīs aizmugures nav, viņš apjūk, nobīstas, nezina, ko darīt. Tieši šādā stāvoklī pusaudži sāk lietot narkotikas vai iesaistās antisociālā darbībā.

Būtiski ir intuitīvi just, cik lielu brīvību pusaudzim ļaut. Ja noteikumi vai vienošanās vairākkārt pārkāpta, vajadzīga lielāka kontrole. Aizliegt un izrādīt varu ir visvieglāk. Katram aizliegumam jābūt izskaidrotam, kāpēc kaut kas netiek ļauts. Vardarbība un pārāk liels autoritārisms no vecāku puses ir bezspēcības izpausme, kas traucē saskarsmi un uzceļ barjeras starp bērnu un vecākiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit