Pusmūža krīze. Ko nu?  (5)

Katrā dzīves posmā cilvēkam jāveic noteikti uzdevumi. Divu gadu vecumā viņš sāk runāt, trīs gados kļūst patstāvīgāks, saka: "Es pats!" Līdzīgi ir sešu, septiņu gadu vecumā, kad sākas skolas gaitas, kad bērns iemācās socializēties, dzīvot grupā. Visbiežāk tiek runāts par pusaudžu vecuma krīzi. Nākamais sarežģītais brīdis ir pēc 20 gadiem, kad jāatrod sava vieta dzīvē, un pēc 40 gadu vecuma. Tās visas ir attīstības krīzes. Šo terminu ieviesis zviedru psihologs Eriksons.

"Nevar teikt, ka katram cilvēkam noteiktā vecumā būs krīze. Piemēram, pēc 30 gadiem daudzām sievietēm, kuras laiku veltījušas bērnu audzināšanai, rodas vēlme mainīt dzīvi, veidot karjeru, mācīties," saka psiholoģe.

No tās neizbēgt

Mūža vidus krīze parasti skar visus. Inese Birģele: "Ir ļoti svarīgi, lai tajā cilvēks spētu saskatīt jaunus mērķus un iespējas. Reizēm pašam tas ir grūti. Tad var palīdzēt speciālisti, sevišķi, ja krīze radījusi negatīvas, destruktīvas izpausmes – alkoholismu, depresiju u.c. Labi, ja līdzās ir draugi vai tuvinieki, jo no malas jaunās iespējas var labāk redzēt. Nav jābūt psihologam vai psihoterapeitam, lai cilvēkam parādītu viņa iespējas un labās īpašības."

Katram šī krīze var atnākt citā laikā, vienam nedaudz virs 40 gadiem, citam – ap 50.

Vislielākā vērtība

Četrdesmitgadnieku krīzes cēlonis – apjausma, ka dzīve nav bezgalīga. Tā ir viena no ilūzijām, ko nākas zaudēt. Cilvēks saprot, ka vislielākā vērtība ir laiks.

"Ir grūti samierināties, ka nav vairs daudz laika, ka visu nevarēs paspēt. Cilvēki nesaprot, kāpēc stundas, dienas un mēneši skrien daudz ātrāk. Viņi jūt, ka tajās pašās 24 stundās vairs nav iespējams tik daudz izdarīt kā agrāk. Tas ir milzīgs pagrieziena punkts dzīvē, cilvēks sāk koncentrēties uz iekšējo pasauli, sevi, nevis ārējām lietām. Mēs saprotam, ka ar gadiem fiziskais ķermenis sāk mainīties. Tas vairs nav ne tik vingrs, ne skaists. Toties garīgo pasauli varam attīstīt un pilnveidot tikpat veiksmīgi kā iepriekš. Ja mēs nepievēršamies iekšējai pasaulei, arī psihiskā attīstība var iet uz leju tāpat kā fiziskais ķermenis. Vēl tiek zaudētas ilūzijas, ka pasaule ir taisnīga un ka dzīve ir vienkārša, jo mierīga, bezkonfliktu eksistence nav iespējama."

Māka pieņemt dabiskas lietas

"Konflikti rodas, ja cilvēks nespēj pieņemt, ka ķermenis mainās, ka cilvēks vairs nevar izdarīt kaut ko tik veikli kā līdz šim, ka citi to var paveikt labāk. Tas nozīmē nepieņemt dabiskas lietas, kas pasaulē pastāv neatkarīgi no mūsu gribas – kā lietu un sauli, dienas un nakts maiņu," skaidro Inese Birģele. Iekšējam konfliktam vajadzīgs risinājums. Tas tiek panākts, ceļot pašvērtību. Daži to dara ar lietām – ļoti dārgu mašīnu, ceļojumu – , citi atstāj ģimeni, atrod jaunāku partneri. Tas nozīmē, ka cilvēks meklē komforta avotu ārpusē. Taču konflikta cēlonis ir pašā. "Nekas nemainīsies, ja tiks nomainītas tikai dekorācijas," saka psiholoģe.

Sievietēm krīze var būt saistīta ar to, ka pieaugušie bērni dodas projām no ģimenes. Inese Birģele saka: "Katram jādzīvo sava dzīve, bet bieži vien mātes turpina dzīvot bērnu, pēc tam mazbērnu dzīvi. Ja nekoncentrējas uz savu iekšējo pasauli, draud briesmas pārvērsties vecā, nīgrā, nelaimīgā cilvēkā, kurš ir apvainojies uz visu pasauli un pārmet apkārtējiem par savu neizdevušos dzīvi. Ar šādu cilvēku nav patīkami kontaktēties. Bet ir veci ļaudis ar ļoti gaišu attieksmi pret dzīvi.

Katram jāatrod savs ceļš, kā garīgi attīstīties. Tam jābūt kā dziļam jautājumam sevī – ko es varu darīt savas garīgās izaugsmes labā. Atbilde nenāk viegli. Taču, ja nav šī diskomforta un neapmierinātības, nav iespējams saprast, kas vajadzīgs izaugsmei."

Bieži cilvēki atstāj īsto dzīvi nākotnei. Viņi saka: "Es vēl izdarīšu to un to, bet tad gan baudīšu darba augļus, sākšu mīlēt sevi un dzīvot pa īstam." Visbiežāk šis brīdis tā arī nepienāk, ja īstā dzīve arvien tiek atlikta.