Pirmajā dzīves gadā īpaši būtisks bērnam ir mātes tuvums, jo viņš pasauli uztver ar mātes emocijām. Tāpēc mazuli var ļoti uztraukt mātes prombūtne. Viņam šķiet, ka mamma ir pazudusi, ka viņš ir pamests, jo mazais nezina, ka viņa atgriezīsies.

Ja prombūtne ir ilga, tās ir tā saucamās pamešanas bailes, kas var atstāt pēdas tālākajā dzīvē. Bērnam jājūtas pasargātam, mātei jābūt sasniedzamā attālumā, jāreaģē uz bērna vajadzībām, raudām. Ja tā nav, bērns ir spiests pats tikt galā ar apdraudētības izjūtu, un tas rada lielu traumu. Vēlāk dzīvē šādi cilvēki ļoti pieķeras partneriem, draugiem, lai nejustos atstāti, negribēti.

Trīs gadu vecumā, kad attīstās domāšana un bērns sāk izzināt pasauli, viņam var būt bailes no tumsas, no gulēšanas vienatnē. Šajā vecumā mēdz rādīties murgi. Psihologi saista, piemēram, sapņus par vilkiem ar pārāk bargu tēvu, bet raganas attiecina uz attiecībām ar māti. Bērns nevar savas dusmas reālajā dzīvē izpaust, tās parādās murgos. Cīnoties sapņos ar briesmoņiem, viņi cenšas atbrīvoties no bailēm un spriedzes.

Vecumā no trim līdz pieciem gadiem veidojas mīlestības, maiguma, žēlsirdības jūtas. Šajā posmā vecāku mīlestībai ir vislielākā nozīme, tāpēc izteikumi: „Es tevi nemīlu, tu esi slikts, es ar tevi nedraudzēšos," var rosināt bailes un nemieru. Sešos gados bērni var baidīties no briesmīgiem sapņiem un no gulēšanas, jo baidās nomirt miegā. Bieži vien nāve tiek pielīdzināta miegam, jo nav vēl pilnīgas izpratnes.

Bailes pastiprināt var nesaprātīga vecāku rīcība, piemēram, sodi vai draudi sodīt, atstājot tumsā, ieslēdzot vienu istabā. „Ja neklausīsi, atdošu tevi svešai tantei!" saka tēvs, un bērns viņam tic, jo visu pieņem kā realitāti. Vecāki biedē bērnus ar policistiem, ārstiem.

7 - 11 gados vislielākās bailes ir nebūt tam, kuru ciena, kuram uzticas, kuru saprot. Tās ir bailes no skolas un vienaudžiem, bailes būt nesekmīgam, kļūt par apsmiekla objektu. Šajā vecumā bērniem piemīt māņticīgas bailes no vampīriem un tamlīdzīgām būtnēm.

11 - 16 gados pastiprinās bailes, kas saistītas ar sociālajām attiecībām: bailes būt izstumtam, nesaprastam, nebūt tādam kā citi. Pusaudžiem svarīgi būt pašam starp citiem.

Pirmā vecāku reakcija uz bērnu bailēm parasti ir: „Tās ir muļķības! Nebaidies!" Psiholoģe Birģele aicina respektēt un akceptēt to, ka bērnam ir bailes. Ar sodu un nopēlumu te nebūs līdzēts. Lai bailes nekļūtu par neirozi, pirmais, kā jau minēts, ir vecāku klātbūtne, droša vide bērna attīstībai: mamma, kas vienmēr ir blakus, un tētis, kas visus aizstāv un sargā. Ja starp vecākiem ir nesaskaņas, drošās pasaules modelis tiek sagrauts.

Vecākiem jābūt pietiekami tuvu un reizē pietiekami tālu, lai bērns izjūt neatkarību, rīcības brīvību, personisko telpu. Ja tā nav, viņš var atrasties nemitīgās bailēs, ka viņu ierobežos, audzinās, uzbāzīsies. Skolā šādi bērni kļūst vai nu par pāridarītājiem, vai par tiem, kuriem dara pāri.

Ja bailes traucē dzīvot, ieteicams meklēt psihologa vai psihoterapeita palīdzību, iepazīt un noskaidrot baiļu patieso cēloni.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!