Pēc tam gan mēs jūtamies neērti un mums ir kauns par savu rīcību. Un viss tikai tādēļ, ka mēs bērnus redzam kā tādus alvas zaldātiņus - aizej tur, atnes to, padot šo. Bet viņi ir dzīvi. Viņiem ir savas dzīves programmas.
Ciemojoties pie savas draudzenes Annas, katru rītu novēroju sekojošu ainu, viņa savu trīsgadīgo meitiņu Lindu ved uz bērnu dārzu, Annai jāsteidzas uz darbu, ko nedrīkst nokavēt. Un katru rītu atkārtojas viens un tas pats - Linda kavējas pie galda: "tas - man, tas lellei Katei, bet tas lācītim". Beidzot ar ēdienu ir tikusi galā, un šoreiz pat ātrāk kā parasti! Rodas cerība pagūt laikā.
Linda ķeras pie zābaciņiem. Kreiso zābaciņu mēģina uzvilkt uz labās kājiņas. Māte cieš, tikai nosaka: "ne uz tās kājas". Cieš, bet jau kļūst aizkaitināta, taču gaisotne jau saspringta. Linda vienalga visu grib izdarīt pati, tai skaitā arī to, ko vēl nemaz nemāk. Tāds nu reiz viņai ir attīstības posms. Taču viņas mamma, pirmkārt, jau par to nav aizdomājusies.
Bērna attīstības posmi nudien nav viņas stiprā puse. Otrkārt, vakar viņa vēlu aizgāja gulēt - lasīja interesantu grāmatu - viņai taču ir jābūt arī savam laikam! Bet no rīta Lindu pamodināja tieši laikā, precīzāk, lai būtu laiks izdarīt visu nepieciešamo. Nē, nepārprotiet mani, Anna ļoti mīl savu meitiņu, bet ne tad, kad ir jāsteidzas un viņa kavē! Tiesa, arī ne tik ļoti, lai nopietni aizdomātos par Lindas vēlmēm. Viņas dzīve tāpat esot pietiekami grūta.
Linda turpina iesākto - velk uz kreisās kājas labās kājas zābaciņu. Nesanāca, nosvieda. Tagad labās kājas zābaciņš un kreisā kāja. Māte jau ir ne pa jokam aizkaitināta: "vai tad tiešām nesaproti, ka nepareizi velc?". Pārliek zābaciņus vietām. Linda jau gatava sākt raudāt: "es pati!". It kā nepietiek ar to, ka zābaciņus nav iespējams uzvilkt, tad vēl mamma traucē! Sēž, domā - apraudāties vai tomēr mēģināt šo briesmīgo zābaciņu vilkt vēlreiz? Linda nolemj mēģināt vēlreiz. Lēnām, apskatot kā līdz šim neredzētu lietu - nevar jau zināt - derēs vai nederēs? Tur zābaciņu rokās un pēta. Aizrit pēdējās minūtes pirms iziešanas no mājām.
Te jau Anna ir nokaitināta, metas virsū Lindai, vienā mirklī uzvelk tai kājās zābaciņus. Linda skaļā balsī raud, Anna kliedz vēl skaļāk: "es taču tevis dēļ darbu nokavēšu!". Mētelītis tiek uzvilkts mugurā zibenīgi, šalle un cepure - padusē. Stiepj Lindu te aiz rokas, te aiz apkakles. Durvis aizcērtas, Anna atjēdzas - atslēgas! Labi, ar to pēc tam tiksim galā, tagad lejā, uz ielas, paveicās, lūk arī autobuss. Bet tas pabrauc garām, neapstājoties, autobuss ir piebāzts.
Anna neapskatās, ka uzreiz aiz šī autobusa nāk nākamais. Viņa pagrūž Lindu pret asfaltu un sāk skaļi raudāt, atjēdzas, saķer Lindu un skrien līdz autobusa durvīm - labi, ka autobusa vadītājs saprotošs gadījās, pagaidīja. Tā nu viņas aizbrauca! Jā, nokaitināja Linda savu mammu, lai gan mamma meitu arī nokaitināja. Izrāva no gultas, neļāva pienācīgi pamosties, steidzina, nemitīgi traucē, un pēc tam vēl kliedz kā nenormāla. Kādēļ nez kliedz? Raksturs tāds, vai? Bet ne tikai tas.
Pirmkārt, bērniem, tāpat kā mums pieaugušajiem, ir sava dzīves programma. Lai cik nesvarīga mums tā arī šķistu salīdzinot ar mūsējo es taču darbu nokavēšu! Bērni vēlas dzīvot tieši pēc savas dzīves programmas, neko nezinot par mūsējo, tāpat kā mēs nezinām par viņējo. Bet tās ir jāņem vērā abām pusēm. Mammai ir jāiet uz darbu, bet Lindai ir nepieciešams visu darīt pašai. Un vēl Lindai, viņas trijos gados, ir svarīgi precīzi izstrādāt nepaklausības programmu, lai kļūtu par patstāvīgu cilvēku.
Ja viņai nebūs sava viedokļa, viņa to nevarēs aizstāvēt. Annai tiešām ir ļoti maz laika. Bet, kad ir darīšana ar trīsgadīgu bērnu, steigties nedrīkst. Ir jābūt laika rezervei.
Otrkārt, mamma domā, ka bērnam jāklausa un jāizdara viss tik ātri, cik viņai tas nepieciešams". Bērnam ir jāklausa, bet ne vienmēr viņš to var un ne vienmēr grib.
Treškārt, svarīgākais ir tas, kā Anna redz notikušo? - "Tā ir mana situācija, nevis mūsu, un tev šeit nekam savam nav jābūt."
Nē, katra situācija, kurā ir iesaistīts bērns - ir kopīga situācija. Vecākiem ir jāņem vērā ne tikai savas dzīves programma, bet arī bērna un, skatot abas kopā, arī ir jāveido notiekošā kopaina. Bērnam ir vajadzīga ne tikai mīlestība, bet arī uzmanība un cieņa pret viņa paša dzīvi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!