Pēc tam gan mēs jūtamies neērti un mums ir kauns par savu rīcību. Un viss tikai tādēļ, ka mēs bērnus redzam kā tādus alvas zaldātiņus - aizej tur, atnes to, padot šo. Bet viņi ir dzīvi. Viņiem ir savas dzīves programmas.
Ciemojoties pie savas draudzenes Annas, katru rītu novēroju sekojošu ainu, viņa savu trīsgadīgo meitiņu Lindu ved uz bērnu dārzu, Annai jāsteidzas uz darbu, ko nedrīkst nokavēt. Un katru rītu atkārtojas viens un tas pats - Linda kavējas pie galda: "tas - man, tas lellei Katei, bet tas lācītim". Beidzot ar ēdienu ir tikusi galā, un šoreiz pat ātrāk kā parasti! Rodas cerība pagūt laikā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit