Cukura diabēts bērnam — kopīgi jāpārvar bailes no nezināmā  (1)

Pieaug bērnu saslimstība ar otrā tipa diabētu, kas kādreiz tika uzskatīts tikai par vecu cilvēku slimību. Cēlonis, pēc mediķu domām, ir lieka ķermeņa masa un mazkustīgs dzīvesveids.

Ļoti svarīgi, lai cilvēki, kuri bērnam ir līdzās, - pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogi, skolotājas un izglītības iestāžu medicīnas māsas, treneri un ārpusstundu pulciņu vadītāji - būtu informēti par diabētu un varētu bērnam palīdzēt, kad tas vajadzīgs.

Piedāvā mācīties mājās

Ināra Pužule uzsvēra, ka vēl arvien sabiedrības neinformētība ir galvenais šķērslis, lai bērni veiksmīgi iemācītos sadzīvot ar slimību, lai nejustos atšķirīgi.

Reālā situācija ir tāda, ka, piemēram, Rīgā bērni, kuriem ir šī slimība, nelabprāt tiek uzņemti pirmsskolas izglītības vai mācību iestādēs. Viņiem tiek piedāvāts mācīties mājās. Tas ir vienkāršāk sabiedrībai, taču bērns tiek izolēts, vēl vairāk pasliktinot jau tā neapskaužamo slimnieka ikdienu.

„Regulāri nākas dzirdēt stāstus, ka skolotāji un skolu medicīnas darbinieki atsaka palīdzību ar diabētu slimiem bērniem jeb, kā mēs biedrībā viņus saucam, cukuriņiem. Mēs ejam uz skolām, stāstām par diabētu bērniem un darbiniekiem. Diemžēl lielākā daļa cilvēku to neuztver, kamēr viņus kaut kas neskar personīgi. Šobrīd viss atkarīgs no vecākiem, vai viņi spēj pārliecināt skolotāju, ka diabēts nav traģēdija, ka bērns ir tāds pats kā pārējie. Taču pedagogam jābūt tik atvērtam un ieinteresētam, lai pajautātu, piemēram, pirms fiziskām aktivitātēm, vai bērns ir kaut ko apēdis. Pazīstu bērnudārza vadītāju, kurai meitiņa nesen saslima. Kad jautāju par attieksmes maiņu, viņa teica: „Kamēr nebija saslimis mans bērns, es arī negribētu mūsu bērnudārzā uzņemt ar diabētu sirgstošu bērnu, jo man no viņa būtu bail. Bailes ir nezināšanā. Tagad es zinu, kas tas ir, un man nav nekādu iebildumu pret bērniem ar cukura diabētu." Visām skolu un pirmsskolas izglītības iestāžu māsām ir jāpiedalās mācībās par cukura diabētu, lai varētu iegūt sertifikātu. Pēc tā saņemšanas viņas nedrīkst atteikt palīdzību diabēta bērnam. Es ļoti ceru, ka ar laiku viss mainīsies uz labu," saka Pužule un piebilst, ka mazo pacientu vienaudži bieži vien ir daudz saprātīgāki par pieaugušajiem un gatavi palīdzēt.

Īpaša problēma ir slimnieki nelabvēlīgajās ģimenēs, kur reizēm ir ļoti grūti panākt vecāku izpratni par pareizu uzturu, insulīna devu aprēķināšanu u.c.

Psiholoģiskā palīdzība

Kad vecāki uzzina par slimību, šoks ir viņiem un bērnam arī, jo viņš redz tuvāko cilvēku izmisumu. Mazais saprot, ka noticis kaut kas šausmīgs. „Slimnīcā jābūt pieejamam psihologam, pirms ārsts šo ziņu pasaka vecākiem. Tā ir arī pasaules prakse. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri tic, ka pirmā tipa diabētu var izārstēt. Es arī ilgi maldījos. Labāk, ja uzreiz ir skaidrs, ka tas nav iespējams. Jāpārkārto dzīve tā, lai bērns var sadzīvot ar slimību un justies tāpat kā vienaudži," saka biedrības vadītāja.

Svarīgākais mediķu un vecāku uzdevums - attālināt komplikācijas. Zināšanas ir galvenais. Ināra Pužule uzsver, ka pat pieredzējušas slimnieku mammas bieži vien grēko: „Baidoties no hipoglikēmijas, viņas cukura līmeni notur mazliet augstāku, nekā vajadzīgs. Tas ir bīstami, jo veidojas komplikācijas, piemēram, redzes traucējumi."

Šobrīd nepieciešamās zināšanas tiek apgūtas slimnīcā. Pužule uzskata, ka jāpanāk, lai atkal, tāpat kā agrāk, būtu iespēja mācīties īpašā diabēta skolā. Tāda kādreiz bija sanatorijā Rīgas Jūrmala. Biedrība rīko vasaras nometnes, kurās notiek visdažādākās nodarbības bērniem un vecākiem. Tur viņi iemācās gan aprēķināt produktos ogļhidrātu daudzumu, gan maizes vienības. Injicēt insulīnu mācās, izmantojot kā objektu īpašu lelli.

Pirmā tipa diabēts ir autoimūna slimība, kas pagaidām vēl nav novēršama. Pasaulē tas ir biežākais diabēta veids bērniem, tas skāris vairāk nekā 500 000 cilvēku vecumā līdz 15 gadiem.

Visvairāk šādu slimnieku ir Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā, taču kopumā to skaits strauji (par 3% gadā) pieaug arī citās attīstītajās valstīs, bet saslimstība pirmsskolas vecuma mazuļu vidū palielinās par 5% gadā. Vairāk nekā pusei pacientu 15 gadu laikā attīstās kāda diabēta komplikācija.

Diabēts ir dzīvesveids

Sarunā ar divām cukuriņu māmiņām centāmies noskaidrot lielākās problēmas bērniem un viņu vecākiem, kā tās iespējams risināt.

Uztver kā cilvēku ar īpašām vajadzībām

Zigrīdas meita saslima nesen, viņa ir skolniece. Šis ir gadījums, kad izdevies rast ļoti labu kontaktu ar skolotājiem un citiem mācību iestādes darbiniekiem. Gunitas dēliņam ir pieci gadi un jau divu gadu slimības stāžs. Viņš apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi.

Daudzi vecāki skolās saskaras ar attieksmi, ka bērnu uztver kā invalīdu, kuram vajadzīga aprūpe vai uzturēšanās atbilstošās iestādēs. „Viņi ir tādi paši kā pārējie, tikai viņiem nedaudz jāpalīdz," saka Gunita, bet Zigrīda papildina: „Lielāka problēma ir tad, ja bērns saslimst mājās un pēc tam sāk iet skolā. Manā gadījumā meita jau bija mācījusies, visi viņu pazina pirms slimības, redzēja, kā viņa mainījās."

Attieksme pret bērnu esot atkarīga arī no katra cilvēka. „To var redzēt pat vienā iestādē. Viens darbinieks uztver bērnu normāli, bet otrs, piemēram, atsakās ņemt līdzi uz pasākumu. Es uzstāju, ka bērns nedrīkst būt atstumts no kopīgajām aktivitātēm. Viņam ir jāizmēra cukurs, jāpaēd, un tad viss ir kārtībā," uzsver Gunita. Savā pieredzē, audzinot meitu, ko skārusi šī slimība, dalījās arī Kuldīgas rajona diabēta biedrības vadītāja Iveta Miņina. Viņa tāpat savulaik saskārusies ar neizpratni: „Man bērnudārza vadītāja jautāja, vai bērnam nevajadzētu mājas apmācību. Es atbildēju, ka ne. Kā viņš dzīvos tālāk? Katrā Kuldīgas skolā šobrīd ir viens vai vairāki bērni, kuriem ir diabēts. "  

Neremdējamas slāpes

Abas sievietes atceras milzīgas slāpes - pirmo pazīmi, ka kaut kas nav kārtībā ar veselību. Ar bērna vecumu un augumu nesamērīgs ir arī šķidruma daudzums, ko organisms izvada.

Šīs slāpes nevar salīdzināt ar parastu vēlmi padzerties. „Dēls ārdījās, kad neļāvu viņam tik daudz dzert, lavījās uz vannas istabu un slepus dzēra ūdeni no krāna," atceras Gunita. Līdztekus slāpēm Zigrīda novērojusi arī citas pazīmes, kas nav tik izteiktas, tomēr būtiskas - atkopšanās pēc vīrusu infekcijas bijusi daudz ilgāka nekā parasti, nepārtraukti mācis nogurums un miegainība.

Kad atklāta slimība, Zigrīda ar meitu kādu laiku uzturējās slimnīcā Rīgā, lai, kā viņa saka, „mācītos dzīvot jaunu dzīvi". Sākumā meitai palīdzēja vecākā māsa, kura gāja līdzi uz ēdnīcu, mērīja cukura līmeni asinīs, pārbaudīja, kas un cik daudz tiek apēsts, palīdzēja injicēt insulīnu. „Mums skola ir milzīgs atbalsts. Tagad iespricēt palīdz skolotāja, jo meita vēl nav pārvarējusi barjeru nodarīt sev pāri. Pati visu sagatavo, bet vajag kādu, kurš pabīda viņas roku pie injekcijas vietas."

Iveta Miņina: „Man jau sākumā ļoti paveicās ar skolotāju, kura nebaidījās no mana bērna. Kad viņa brauca ekskursijā, pat es biju nedroša, bet skolotāja ņēma meitu visur līdzi. Teikšu atklāti - meklējot skolu, pirmais kritērijs bija medmāsas profesionalitāte."

Grūti sev iedurt

Maziem bērniem ir ļoti grūti samierināties ar to, ka vairākas reizes dienā jādur pirkstā cukura līmeņa kontrolei, ka vienreiz insulīns jāinjicē kājā un vairākas reizes vēdera krokā. Vecākiem savukārt ir ļoti sarežģīti izbraukāt uz katru injekciju.

Bērni parasti paši ir ļoti zinoši un uzmanīgi pret sevi. Tas ir saprotams, jo viņi piedzīvojuši ļoti sliktu pašsajūtu un dara visu, lai tas neatkārtotos. „Meita ļoti labi var izrēķināt maizes vienības ēdienā, jūt, kad cukura līmenis ir par zemu, pārdzīvo, ja tas ir augsts," saka Zigrīda. Gunita turpina: „Mazs bērns parasti pakļaujas un dara visu, kas vajadzīgs. Sākumā braucu uz bērnudārzu spricēt no rīta un pusdienas laikā. Diemžēl iestādes medicīnas māsa pagaidām nav saņēmusies izdarīt puikam injekciju, jo ļoti baidās no šīs slimības." 

Iveta Miņina uzsver, ka vissvarīgākais ir laikus pamanīt hipoglikēmiju jeb zemo cukuru. Ja zināms, kā rīkoties, tad nekādiem sarežģījumiem nevajadzētu būt. Viņai piekrīt Zigrīda: „Mums arī bija gadījums, ka meita pēc insulīna injekcijas neaizgāja uzreiz paēst, un sākās trīce. Pēc tam mēs mierīgi izrunājām, ka uzreiz ir jāpadzeras sula vai jāapēd kaut kas salds. Meitai ir kontakts ar pavāriem, viņa uzreiz pēc injekcijas dodas uz virtuvi, kur darbinieki sagatavo vajadzīgo porciju."

Mammas ir vienisprātis - jo drošāks un komunikablāks bērns, jo labāk tiek galā ar slimības radītajām neērtībām. Arī kārumus var ēst, cik gribas, tikai tie jākompensē ar atbilstošu devu insulīna. Zigrīda piebilst, ka aizliegt kaut ko ir nepareizi, jo tad kāre būs vēl lielāka un bērns našķēsies slepus: „Našķu mums tagad ir vairāk nekā pirms slimības, jo vienmēr pie rokas jābūt šokolādei."