Jautājums: Vēršos pie Jums pēc padoma šādā situācijā. Man ir četrus gadus veca meita, un kopš kādu divu gadu vecuma ir parādījušās grūtības ar viņu normāli sadzīvot. Viņas uzvedība bieži ir kaitinoša, izaicinoša. Sevišķi tā kaitina manu vīru, kā rezultātā veidojas izteikti sliktas attiecības meitai ar tēvu.
Meitai ir tieksme nemitīgi runāt, pārtraukt citus, darīt visu pa savam, ir izteikti nesavaldīga, bet ja jādara kaut kas, kas nešķiet pietiekami interesants (jākārto savas mantas, jāmazgājas, jāģērbjas, u.c.), tad "stiepj gumiju" - izdomā visādus ieganstus to nedarīt, pievērš uzmanību jebkam citam (piemēram, TV), vai darbojas izteikti lēni. Vīrs uzskata, ka viņa to dara speciāli, lai mūs kaitinātu, bet es jūtu, ka šajā rīcībā nav ļauna nodoma - viņa vienkārši tāda ir, un ar pacietību un izdomu var ar viņu tīri labi tikt galā (piemēram - iespēju robežās izvairīties no uzmanību novērsošiem faktoriem, pievērst bērnam vairāk pozitīvas uzmanības, ļaut pašai izdarīt izvēli, skaidri definēt noteikumus un adekvātas sekas par to neievērošanu, rūpēties par to, lai noteikumu neievērošanas gadījumā sekas iestātos, u.c.).
Tomēr brīžiem man šķiet, ka cīnos ar vējdzirnavām un attiecības ģimenē kļūst aizvien sliktākas. Meita dara pa savam, vīrs dusmojas, es cenšos samierināt, bet beigu beigās vēl izsaucu uguni uz sevi. Nesen izlasīju par uzmanības deficīta sindromu (UDS), un atskārtu, ka daudzi no simptomiem piemīt manai meitai. Vienīgi apšaubu, ka meitai būtu traucēta dzirdes atmiņa, jo viņa izteikti viegli iegaumē dzejoļus un citus tekstus, kaut gan vecāku rīkojumus dzird un iegaumē daudz sliktāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!