Jautājums: Vēršos pie Jums pēc padoma šādā situācijā. Man ir četrus gadus veca meita, un kopš kādu divu gadu vecuma ir parādījušās grūtības ar viņu normāli sadzīvot. Viņas uzvedība bieži ir kaitinoša, izaicinoša. Sevišķi tā kaitina manu vīru, kā rezultātā veidojas izteikti sliktas attiecības meitai ar tēvu.
Meitai ir tieksme nemitīgi runāt, pārtraukt citus, darīt visu pa savam, ir izteikti nesavaldīga, bet ja jādara kaut kas, kas nešķiet pietiekami interesants (jākārto savas mantas, jāmazgājas, jāģērbjas, u.c.), tad "stiepj gumiju" - izdomā visādus ieganstus to nedarīt, pievērš uzmanību jebkam citam (piemēram, TV), vai darbojas izteikti lēni. Vīrs uzskata, ka viņa to dara speciāli, lai mūs kaitinātu, bet es jūtu, ka šajā rīcībā nav ļauna nodoma - viņa vienkārši tāda ir, un ar pacietību un izdomu var ar viņu tīri labi tikt galā (piemēram - iespēju robežās izvairīties no uzmanību novērsošiem faktoriem, pievērst bērnam vairāk pozitīvas uzmanības, ļaut pašai izdarīt izvēli, skaidri definēt noteikumus un adekvātas sekas par to neievērošanu, rūpēties par to, lai noteikumu neievērošanas gadījumā sekas iestātos, u.c.).
Tomēr brīžiem man šķiet, ka cīnos ar vējdzirnavām un attiecības ģimenē kļūst aizvien sliktākas. Meita dara pa savam, vīrs dusmojas, es cenšos samierināt, bet beigu beigās vēl izsaucu uguni uz sevi. Nesen izlasīju par uzmanības deficīta sindromu (UDS), un atskārtu, ka daudzi no simptomiem piemīt manai meitai. Vienīgi apšaubu, ka meitai būtu traucēta dzirdes atmiņa, jo viņa izteikti viegli iegaumē dzejoļus un citus tekstus, kaut gan vecāku rīkojumus dzird un iegaumē daudz sliktāk.
Saprotu, ka vispareizāk būtu vērsties pie speciālista pēc diagnozes, bet pilnīgi noteikti negribu sākt bērnu "piepumpēt" ar medikamentiem, tādēļ, pirmkārt, lūdzu ieteikt speciālistu, kas dod priekšroku citām metodēm, kā arī, otrkārt, kā iesaistīt vīru problēmas risināšanā, ņemot vērā, ka šobrīd viņš ieņēmis apvainošanās pozīciju, jo jūt, ka zaudē savu vecāka varu un nespēj situāciju ietekmēt.
Bērna mamma.
Konsultē psiholoģe Iveta Gēbele, radošā psiholoģijas centra „Ģimenei" vadītāja (pieteikšanās konsultācijām Rīgā un Liepājā notiek pa e-pastu iveta.gebele@gmail.com vai telefonu 29757231):
Sveika, bērna māmiņa!
Lasot vēstuli, man sākumā šķita, ka runa būs par padsmitgadnieci jaunkundzi, kas „dara kaut ko speciāli, lai vecākus kaitinātu", bet tālāk lasot sapratu, ka šis stāsts ir par četrgadnieku, kurš mācās no pasaules, no apkārtējiem, kā jāuzvedas, kā jārīkojas, kā sadzīvot ar pasauli viņai visapkārt. Mamma pati jau vēstulē atbildējusi uz daudziem saviem jautājumiem, un ir redzams, ka šai mammai „māte daba" ir devusi visu, lai mamma būtu vislabākā savam bērnam. Un meklēt speciālistus, kas pateiks bērnam diagnozi, ir pilnīgi lieki. Bērns ir vesels un dzīvīgs.
Man šķiet, ka lielākā problēma ir nevis bērnā, bet gan jūsu savstarpējās attiecībās. Rodas jautājums, kas noticis ģimenes dzīvē, meitiņas divu gadu vecumā? Bērni ir pieaugušo dzīves spogulis, kas reizēm pat pastiprināti atspoguļo to, kas notiek attiecībās. Bērns tik ļoti mīl savus vecākus, ir lojāls vecākiem un ar savu uzvedību bieži „izsauc uguni uz sevi", lai to novērstu no kaut kā cita.
Bet vēl var būt, ka šajā jaunajā ģimenē ar bērna piedzimšanu ir sašķobījušās partnerattiecības, varbūt māmiņa, veltot vairāk uzmanības bērnam, savstarpējās attiecības piemirsusi? Vīrietis tad jūtas nevērtīgs, viņam šķiet, ka jācīnās un jākonkurē ar bērnu par savu sievieti. Vīrieša dusmas ir patiesībā uz sievu un uz situāciju, bet ārēji ir vērstas uz bērnu, jo viņš var vismazāk pretoties.
Bērnu audzināšana ir ļoti liels un sarežģīts darbs, un ir neizsakāmi grūti būt kā starpniekam starp tēvu un bērnu, māmiņa mīl gan meitiņu, gan vīru un grib būt laba abiem. Ir ļoti grūti, ja tēva iesaistīšanās bērna audzināšanā ir vien norāšana un sodīšana. Bērnam ir nepieciešama atbalstoša vide, kur viņš var labi attīstīties, augt, apgūt iemaņas un prasmes, kas būs nepieciešamas dzīvē, jo bērns vēl nekad nav bijis pieaudzis cilvēks un nezina, kā pareizi uzvesties, kad runāt, kad nē, spriešanas spējas kā pieaugušajam viņam vēl tikai veidojas, viņš visu to tikai mācās. Un iemācīties viņš var vislabāk atbalstošā un drošā vidē, bez kritikas.
Reizēm vecākiem pietrūkst laika, gribēšanas, enerģijas, lai veltītu laiku bērnu audzināšanai, tāpēc es iesaku apmeklēt speciālistu, kas strādā ar Marte Meo metodi. Tā ir metode, ar kuras palīdzību vecākiem var labi palīdzēt attīstīt vecāku un bērnu savstarpējo komunikāciju, konsultācijās vecāki varēs labāk saprast, ko konkrēti viņi var darīt bērna attīstības labad. Vecāki iegūs precīzu, konkrētu informāciju, ko darīt, lai labāk palīdzētu bērna attīstībai un ko viņi jau dara labi. Marte Meo nozīmē „pašu spēkiem", tā ir metode, ar kuras palīdzību vecāki iemācās pašu spēkiem tikt galā ar visdažādākajām audzināšanas problēmsituācijām un neskaidrībām.
Šajā gadījumā speciālists varēs palīdzēt ieraudzīt patiesos iemeslus un varēsiet veidot savu ģimeni tā, lai visi tur justos labi, novērtēti un mīlēti. Arī, ja bērnam ir jūsu minētais UDS, tad speciālists redzēs un pateiks, ko darīt tālāk.
Novēlot veiksmi un pacietību grūtajā, bet skaistajā darbā,
Iveta Gēbele.
Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt teksta garumu un pareizrakstību, kā arī saglabāt vēstules autora anonimitāti. Šiem ieteikumiem ir tikai izglītojošs nolūks, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!