Lasītājas jautājums: Man ir 27 gadi un meitiņa gads un 3 mēneši. Audzinu viena pati, jo manas attiecības ar bērna tēvu bija balstītas tikai uz seksu - tas bija posms, kad strādāju, rakstīju diplomdarbu un bez tam nesen tikusi vaļā no attiecībām, kuras traucēja man darīt divas pirmās lietas, tāpēc nevēlējos nopietnas attiecības.
Kad paliku stāvoklī, sapratu, ka nevēlos būt saistīta ar bērna tēvu, to viņam pateicu. Viņš nepiekrita, ka pilnīgi atstumju viņu no bērna. Viņš apprecējās, jau pēc meitas piedzimšanas. Sieva uztver ar izteiktu nepatiku, ka viņam ir cits bērns. Viņš pie meitas sāka braukt retāk, bet uz manu ieteikumu vispār nebraukt sākumā atteicās. Tad ģimenē piedzima puika un meita viņu vairs neinteresē. Reizi mēnesī atbrauc, lai iedotu nedaudz naudas.

Es atsāku studēt, tagad jau maģistratūrā, kad meitai palika 4 mēneši un vēl pēc laika sāku strādāt. Vienvārdsakot, esmu stipri aizņemta. Tomēr lielāko spriedzi rada tas, ka man kopš iestājusies grūtniecība (t.i., pēdējā reize bija tad, kad paliku stāvoklī), nav bijis seksuālu attiecību un protams arī romantisku. Es nespēju izrauties no loka - mājas, darbs, studijas - lielākoties emocionālu iemeslu dēļ. Man iedomājoties, ka vajadzēs pateikt, ka man ir bērns, liekas vieglāk riņķot savā lokā vienai. Tikai vakaros ir šausmīgi skumji un pat fiziski grūti izciešams.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit