Psiholoģe Iveta Gēbele

Jautājums: Labdien! Katru dienu izlasu par kādu jaunu situāciju, kas notiek Latvijas sabiedrībā ar bērniem un cilvēku savstarpējām attiecībām. Līdz šim pati veiksmīgi biju tikusi galā ar savām nesaskaņām un problēmām, bet nu laikam beidzot ir pienācis laiks, kad jālūdz speciālista viedokli.

Mana situācija ir tāda. Pirms septiņiem gadiem iepazinos ar puisi un dzīvoju ar viņu kopā. Pēc četru gadu kopdzīves nolēmām, ka vajag bērniņu. Piedzima bērniņš 2005. gada februārī ar it kā smagu diagnozi, meningīts, un ārstu prognozēm, ka bērns būšot ar atpalicību. Bērna tēvs, uzzinot par bērna diagnozi, mēģināja mani pārliecināt, ka bērnam nevajag uzlikt skābekli, lūdza ārstam taisīt „eitanāziju", jo viņš būs invalīds un mocīs ne tikai vecākus, bet mocīsies arī pats. Viņš bija gatavs atteikties no bērna, bet tā kā biju pārcietusi ļoti smagu ķeizara operāciju, tad biju gatava dzīvot vienalga ar kādu bērnu un darītu visu, lai viņš izaugtu pilnvērtīgs. Jau tad teicu bērna tēvam, ka viņš var iet, ja vēlas, es ar bērnu atnācu un ar bērnu no slimnīcas aiziešu. Ārstu prognozes Paldies Dievam, nav piepildījušās, bērns ir pilnīgi normāls un gudrs.

Visu kopā dzīvošanas laiku ir gājis visādi, esmu novērojusi, ka bērna tēvs bērna klātbūtnē kļūst dusmīgs, viegli aizvainojams, par sīkumiem uzsprāgst, bet kad bērna klāt nav, mīļš, izpalīdzīgs, maigs. Reiz viņam teicu, ka viņš ir greizsirdīgs uz savu bērnu, ko tikai nesen viņš arī pats atzina. Situācija ir tāda, ka kopš aprīļa mēs izšķīrāmies, bet tā kā mana mamma izšķīrās un arī bērna tēva mamma divas reizes izšķīrās, tad mums abiem bija uzskatāms piemērs, kā mēs gribam, lai ir mūsu bērnam.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit