Nenovērtējams ir katrs gadījums, kad tiek pārbaudīts katra spēks un godīgums. Ja pat vergs Frederiks Duglass, kuram kādreiz nepiederēja pat paša ķermenis, laika gaitā kļuva par oratoru, izdevēju un valstsvīru, ko gan var sasniegt cilvēks mūsdienās, kura rīcībā esošās iespējas ir daudz ievērojamākas salīdzinājumā ar Duglasu?
Tas, kurš allaž sūdzas, ka pietrūkst laika vai iespēju, ir gluži vienkārši dīkdienis, nevis čakls darītājs. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri sīkumos, ko vieni vienaldzīgi aizsviež projām, saredz daudz vairāk izdevību nekā citi visā savā mūžā. Viņi ir līdzīgi bitēm, kas izsūc medu no ikkatra zieda. Ikviens cilvēks, ko viņi satiek, jebkurš notikums, kas atgadās dienas gaitā, kaut kādā mērā sniedz derīgas zināšanas vai papildina viņu personības spēku.
„Nav neviena, kuru Veiksme nebūtu apciemojusi vismaz reizi mūžā," teicis kāds gudrs autors, „taču konstatēdama, ka cilvēks vēl nav gatavs to pieņemt, viņa pa durvīm iegājusi, pa logu aizmūk prom".
Džons D. Rokfellers savas iespējas saskatīja naftā. Viņš ievēroja, ka valstī dzīvo ļoti daudz cilvēku, kuru mājās ir ļoti trūcīgs apgaismojums. Naftas bija pārpārēm, bet tās rafinēšanas process bija tik rupjš, ka galaprodukts zaudēja kvalitāti un vairs nebija pilnīgi drošs lietošanai. Un te nu Rokfelleram pavērās iespēja. Ņemot par partneri apsargu darbgaldu cehā, kur abi kādreiz bija strādājuši, 1870. gadā viņš uzsāka „pa lēto" pārdot naftu viena barela tilpumā, izmantojot rafinēšanas procesu, ko bija atklājis viņa partneris. Divdesmitajos gados maztilpuma rafinēšanas process, kas izmaksāja nepilnu tūkstoti dolāru par uzstādīšanu un aparatūru, izauga par kompāniju Standart Oil, kuras peļņa bija deviņdesmit miljoni dolāru. Misters Rokfellers laika gaitā kļuva par vienu no modernās pasaules bagātākajiem cilvēkiem.
Vērīgas acis it visur pamanīs iespējas - savās mājās, savā pagalmā, savā pilsētā; dzirdīgas ausis nekad nepalaidīs garām cietēju palīgā saucienus; atvērtas sirdis nekad neiekāros vērtīgas lietas, ko varētu dāvināt citiem, un dāsnām rokām nekad nepietrūks cildena darba.
No kokiem ir krituši neskaitāmi āboli, bieži trāpot uz galvas neuzmanīgiem cilvēkiem, it kā mudinādami tos sākt domāt, bet tikai Ņūtonam pirmajam ienāca prātā, ka krist uz zemes tiem liek tas pats likums, kas nosaka planētu kustību savās orbītās un neļauj inercei visus kosmosa atomus aizsviest atpakaļ haosā.
Zibens ir apžilbinājis cilvēkiem acis, un pērkons apdullinājis ausis kopš Ādama laikiem, veltīgi pūlēdamies piesaistīt viņu uzmanību visu caurstrāvojošajam un neaptveramajam elektrības spēkam, taču Debesu artilērijas izlādēšanās tika uztverta tikai ar šausmu pilnām acīm un ausīm, līdz Frenklins vienkāršā eksperimentā pierādīja, ka zibens nav nekas vairāk kā vien apliecinājums neiznīcināma, tomēr kontrolējama spēka eksistencei, kas caurstrāvo gaisu un ūdeni.
Neticiet, ka mērķtiecība ir iedzimta un nemainīga īpašība, kas jums jau piemīt; tā nav ģenētiski nosacīta īpatnība, ko ietekmēt nav mūsu spēkos, kā, piemēram, acu krāsa vai auguma garums. Mērķtiecību nepieciešams pastāvīgi atjaunot un pilnveidot, gluži tāpat kā mūziķa vai mākslinieka talantu, pretējā gadījumā tā atrofēsies.
Ja cilvēks necenšas realizēt savus mērķus, tie zaudē savu aktualitāti un noteiktību. Ja netiek izmantotas spējas, tās notrulinās un drīz vien zūd pavisam. Kā gan var gaidīt , ka cauri bezdarbībā, kūtrumā un vienaldzībā pavadītiem gadiem mērķtiecība saglabās možumu un sparu? Ja pastāvīgi ļausim izdevībai paslīdēt garām, necenšoties to satvert, mūsu tieksme uz priekšu kļūst aizvien vārgāka un nevarīgāka.
Visvairāk man ir vajadzīgs kāds, kas liktu man darīt to, kas padodas, sacījis Emersons. Darīt to, ko es protu, tāds ir mans uzdevums; ne to, ko spēja izdarīt Napoleons vai Linkolns, bet to, ko varu es! Tieši tur slēpjas visa lietas būtība - vai mēs atraisām sevī visu labāko vai arī sliktās īpašības, vai izmantojam desmit, piecpadsmit, divdesmit piecus vai deviņdesmit procentus no savām spējām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!