Jautājums: Trīsgadīgam bērnam ir caurumi zobos. Esam bijuši pie bērnu zobārstiem, bet vienmēr neveiksmīgi, vai nu neizdara neko, vai arī ar atmērdētu smaganu aizejam mājās, tā arī neko nesalabojot, jo mazais histēriski neļauj labot. Tagad pēdējo reizi bijām uz Stomatoloģijas institūtu, pierakstījāmies uz vispārējo narkozi, bet, kad pateica summu, kas jāmaksā, tad atkal rokas nokārās, jo tādas liekas naudas nav – 200 latu par trīsgadīga bērna piena zobiem. :(
Ko darīt? Kādi vēl ir varianti? Gaidīšu atbildi.
Paldies.
Atbild zobārste Rūta Rastiņa:
Labdien!
Lasīdama jautājumu, gaidīju, ka tas būs garāks. Droši vien norūpējušies vecāki ir par to domājuši, tikai nav pajautājuši: Ko darīt, lai turpmāk mazajam nebojātos zobiņi - ne piena, ne pastāvīgie?
Ko darīt, ja bērns baidās no zobārsta?
Trīsgadīgs bērns nav īsti pārliecināms piedalīties pasākumā, kas viņam nav saprotams, kas baida vai tikai atšķiras no ikdienas notikumiem. Tāds viņam šķiet arī zobārsta apmeklējums.
Ja bērns nekad nav ņemts līdzi uz zobārsta kabinetu (piemēram, kad vecākie bērni vai vecāki iet pie higiēnista vai ārsta), tad mazam cilvēciņam IR PAMATS izteikt vismaz nepatiku. Īpaši, ja viņam mazliet arī "dara pāri".
Pareizākais būtu bijis, ja trīsgadīgo bērniņu pirmajā reizē paņemtu pie zobārsta līdzi tikai kā ciemiņu. Mazais iepazītos ar apstākļiem, iekārtu, redzētu procedūras, kā arī to, ka citi cilvēki nebaidās. Tad arī mazajam rastos drošības sajūta. Ja mazo pacilātu ar krēslu, ļautu paspaidīt kādu pogu, viņa bailes pārvērstos par zinātkāri un tas jau ir solis tuvāk iespējamai SARUNAI ar bērnu.
Ārsti izmanto dažādas metodes, lai varētu sadarboties ar mazo pacientu - ieskatītos bērna mutītē, ieraudzītu zobiņus un novērtētu bojājumus.
ES šeit runāju par LABPRĀTĪGU SĒŠANOS KRĒSLĀ, BRĪVPRĀTĪGU MUTES ATVĒRŠANU un zobiņu parādīšanu ārstam. Tas var notikt gan pirmajā apmeklējumā, gan trešajā, bet var arī nenotikt NEKAD. Ļoti svarīgi nesteidzoties panākt un nesagraut bērna uzticēšanos. Tad arī ārstnieciskās procedūras palēnām kļūst pieņemamas mazajam.
Ja šāda iespēja ir palaista garām un bērns jau neļaujas pierunāties, nestājas nekādās attiecībās ar mediķiem, ja zobiņi jau sāp, jādomā, kā viņam palīdzēt. Galvenokārt, lai mazā sirsniņa netrīcētu bailēs un lai šis pārdzīvojums neatstātu milzu pēdas viņa psihē un atmiņā.
Pirmā iespēja
Ja bērns ir vesels, ārsti lieto PREMEDIKĀCIJU ar nomierinošām zālēm, kuras tiek iedotas bērnam tabletes vai svecītes veidā parasti 30 minūtes pirms procedūras veikšanas. Tad bērnam var veikt procedūras, viņš nav aizmidzis, bet ir miegains un "padevīgs". Pat, ja raud, tas viņa atmiņā nepaliek. Bērniņš sēž klēpī pieaugušajam (mammai, tētim), kurš palīdz nofiksēt bērna rociņas un kājas. Bērniņam starp zobiem ieliek mīkstu gumijas "klucīti'' kas ļauj noturēt vaļā mutīti un piekļūt slimajam zobiņam. Zobārstam un asistentam jāstrādā ļoti veikli, dažreiz tiek pasaukti pat palīgi.
Vienmēr sāpīgas procedūras veic ar anestēziju (izņemot, ja vecāki atsakās). Visas medikamentu devas iepriekš nosaka atkarībā no bērna svara, vecuma, un vajadzības gadījumā saskaņojot ar bērna ārstu (terapeitu) un anesteziologu.
Vecāki paši, gatavojoties vest bērnu pie zobārsta, nekādā gadījumā nedrīkst dot medikamentus bērnam, ja tos nav nozīmējis un parakstījis ārsts!
Otrā iespēja
Tā ir un paliek vispārējā narkoze. To parasti nozīmē bērniem, kuru fiziskās vai psihiskās veselības stāvoklis neļauj veikt manipulācijas parastā veidā, kuru zobu stāvoklis ir kritisks, kurus daudzkārt nav bijis iespējams pierunāt un nomierināt, lai zobārsts varētu strādāt. Narkoze nepieciešama arī tad, ja vecāki to vēlas kādu viņiem zināmu iemeslu dēļ.
Šī, kā jau katra narkoze, ir nopietns pasākums. Bērnu apskata un konsultē pediatrs, anesteziologs. Tikai ar viņu slēdzienu tiek veikta narkoze, ko veic anesteziologs.
Jo vairāk labojamo zobu, jo ilgāk bērns atrodas narkozē. Lai šo laiku samazinātu, daudzkārt izvēlas radikālākas ārstēšanas metodes, salīdzinot ar parasto ārstēšanu bez narkozes (piemērām, zobiņu izrauj nevis plombē).
Ja bērnam ir veselības indikācijas narkozes veikšanai, iespējams, ka izdevumi tiek apmaksāti.
Ja tie ir "tikai cauri zobi", jāteic, tā ir un paliek ģimenes tradīciju (ēšanas, dzeršanas, higiēnas), uzskatu, paradumu un nezināšanas vaina.
Es apzināti saku "ģimenes'', jo trīsgadīgs bērns nekādā gadījumā nav atbildīgs par kariesa rašanos zobiņos. Un ar vārdu "ģimene" es apzīmēju visus ģimenei tuvos pieaugušos, kuri piedalās bērna audzināšanā un pieskatīšanā.
Un te nu esam nokļuvuši pie neuzdotā jautājuma:
Bet pirms tam pieminēšu trešo iespēju, ko ārsts neieteiks nekad un ko pat kauns rakstīt, t.i. nedarīt neko un likt bērniņam pārciest visas zobu sāpes un sagaidīt jaunos - pastāvīgos zobus, kas sāks šķilties tikai ap 6 gadu vecumu. Tā, diemžēl, arī notiek.
Kas ir kariess ?
Kariess ir lokāla slimība zobos, ko izraisa baktērijas. To eksistencei nepieciešami ogļhidrāti (cukurs, saldumi, miltu izstrādājumi, produkti ar augstu cietes saturu, augļi, ogas, sulas), kuri ir baktēriju uzturvielas. Tās, savukārt, baktērijas turpat mutes dobumā pārvērš par skābēm. Skābes šķīdina zobu minerālvielas un ar laiku attīstās kariess.
Šis ir vienkāršots kariesa rašanās mehānisma skaidrojums, ko katrs zina jau no bērnudārza vecuma.
Jo ilgstošāka un biežāka ir skābju iedarbība uz zobu emalju (minerālvielas šķīst - to sauc par DEMINERALIZĀCIJU), jo ātrāk var sagaidīt kariesa parādīšanos. Īpaši, kad demineralizācijas process gūst pārsvaru pār tā saucamo REMINERALIZĀCIJAS procesu - minerālvielu iekļūšanu atpakaļ zobu audos no siekalām. Siekalas zobiem ir tikpat svarīgas kā asinis audiem un orgāniem. Lai siekalu pieplūde zobu audiem būtu maksimāla, zobiem jābūt bez aplikuma - tīriem!
Kā attīstās piena zobu kariess?
Sākumā kariess ir kā pienbalts plankumiņš, kas ātri pārvēršas krītaini baltā. Pēc tam zobu audos rodas defekti (vecāki saka - izkrīt zoba gabaliņi) parādās brūni pigmentēts, mīksts dentīns (audi, kas atrodas zem emaljas). Piena zobiņos kariess attīstās īpaši strauji, vecāki var pat nepamanīt baltos plankumiņus. Viņi parasti ievēro tikai "melnumus" uz zobiņiem. Zobiņi sāk drupt, lūzt, līdz paliek redzamas tikai melni brūnas zobu saknītes. Viss aprakstītais var noritēt pat dažu mēnešu laikā.
Protams, ka katrā no šiem zoba bojāšanās posmiem zobiņi ir dažādā veidā jutīgi un sāpīgi. Ja tādu bojājumu ir daudz, tie ne tikai sāp, bet arī traucē bērnam ēst, līdz ar to - attīstīties. Ja zobiņi tiek izrauti, rodas problēmas ar skaņu veidošanu, pastāvīgo zobu veselību, novietojumu un sakodienu. Un galu galā tas ir neestētiski. Neviens bērns nav pelnījis šādus zobiņus!
KO DARĪT un KO NEDARĪT:
1. TĪRĪT BĒRNA ZOBUS un MĀCĪT TĪRĪT ZOBUS pašam bērnam.
No zīdaiņa vecuma sākt tīrīt pirmos zobiņus - sākumā ar "uzpirkstenim" līdzīgu tīrāmo, ko mamma uzliek uz sava pirksta. Tad ar uzpirkstenīti, kuram jau ir mazas bārkstiņas, tad ar mazu birstīti un ūdeni, pēc tam no trīs gadu vecuma pievienot bērnu zobu pastu (maza zirnīša izmērā) - Lietot TIKAI BĒRNIEM DOMĀTU PASTU, kura satur FLUORU!)
NELIETOT PIEAUGUŠO ZOBU PASTAS, KURAS SATUR PAR DAUDZ FLUORA UN NAV DOMĀTAS BĒRNIEM!
No trīs gadu vecuma jāved bērns pie higiēnista un zobārsta uz pirmo kontroli. Parasti līdz šim vecumam zobiņus kontrolē vecāki un higiēnists. Pēc tam higiēnista apmeklējums ir OBLIGĀTS vismaz ik pa 6 mēnešiem. Arī piena zobiņiem!
Bērniem jāiemāca lietot zobu suku, viņiem pašiem jātīra savi zobiņi, bet vecākiem tie JĀPĀRTĪRA vismaz līdz bērna skolas vecumam. Es uzskatu, ka ilgāk, jo zobu maiņas laikā īpaši laba higiēna ir vēl jo svarīgāka.
Jo tīrāki zobiņi, jo labāk siekalas tos mineralizēs un jo stiprāki tie kļūs pret skābju "uzbrukumiem" turpmāk.
Zobārsta apmeklējumam ar zobu pārbaudi un rentgenu vismaz reizi gadā jākļūst par nemainīgu tradīciju.
2. IEROBEŽOT SALDUMU LIETOŠANU
Laba ir skandināvu iesāktā "saldās svētdienas" metode. Tad bērns labi zina, ka būs viena saldumu diena. BET arī saprot, ka citās nedēļas dienās ēdīs veselīgu uzturu un nenašķosies ar saldumiem.
Šo metodi var piekopt pat pavisam maziem bērniem, tas, starp citu, palīdz arī bērnu vecākiem saglabāt labus zobus un skaistus augumus!
3. NEDOT BĒRNAM SALDUMUS un NAŠĶUS STARP ĒDIENREIZĒM
PAR SULĀM
Jā, sulas nav ūdens!!! TĀS IR SALDAS un jāuzskata par dzērienu tāpat kā ķīselis un limonāde! Tās satur ne tikai vitamīnus un minerālvielas, kas bērnam nepieciešami, bet arī augļu cukurus, cukuru un skābes! Tas bojā zobus!
"Vai tāpēc es savam bērnam nedošu sava dārza ābolu sulu?" - dzirdu sakām mammas un vecmāmiņas. Ak, jā - arī tēvus.
- Došu gan, bet ar mēru un ēdienreizē! Kā "ēdienu" (desertu), apzinoties visus labumus un sliktumus, ko tas var sniegt.
- Nedošu sulas starp ēdienreizēm, neliešu mazā, vieglā pudelītē un nedošu to bērnam kā izvēles dzērienu visas dienas garuma (un, nedod Dievs - visas nakts garumā!!!).
- Un sulu rindā ieskaitīšu arī visus saldinātos dzērienus kā tējas, "zaptsūdeņus", limonādes u.tml.
NAKTS BAROŠANA un DZERŠANA
1) ... un tagad par nakts barošanu. Ar krūti ilgi barotiem bērniem kariess rodas uz zobiņiem tikai no mātes piena, ko bērns saņem cik un kad grib pa naktīm + dienām. Piens satur piena cukuru un arī spēj izraisīt kariesu.
2) Nakts dzērieni - tie noteikti nedrīkst būt saldināti! Ne sulas, ne tējas ar cukuru NAV DODAMAS NAKTĪ KĀ DZĒRIENS BĒRNAM.
Ja sāk tos dot, kamēr zobiņi nav šķīlušies, bērns nepiekritis mazāk saldam dzērienam, kad zobi jau būs mutē.
3) Saldums uz māneklīša! Šī nu ir vecvecvecmāmiņu metode, kuru, cerams, neviena mamma vairs nepielieto. Drošības dēļ pateikšu gan, ka MĀNEKLĪŠA SALDINĀŠANA (piem., ar medu) IR ĻOTI LIELS GRĒKS attiecībā pret bērna zobiņiem.
Tieši saldumi naktīs un saldi dzērieni pudelītēs visu diennakti ir tie, kuri rada ļoti strauji attīstošos kariesu (visbiežāk - priekšējos) piena zobiņos un ātri vien zobiņu vietā paliek tikai saknītes.
CEPUMI, KONFEKTES
Ja tie ir mutē starp ēdienreizēm (ēdienreizes ir ne vairāk kā 4-5x dienā), tie bojā zobus, jo satur ogļhidrātus, nogulsnējas uz zobiem kā aplikums un vēl ilgāk kalpo par augsni baktērijām.
KO DARĪT TAGAD
TAGAD jūsu mazajam bērniņam ir jācieš, jo kaut kas nav noticis īsti pareizi sakarā ar viņa ēdināšanu, dzirdināšanu, zobiņu tīrīšanu līdz šim. Jūs paši palasot sapratīsiet, kāpēc tieši jūsu mazajam ir bojāti zobiņi.
Bieži tie ir ne tikai vecāki un vecvecāki, bet arī auklītes, kuram vieglāk būt pa draugam ar bērnu, iedodot viņam patīkamu garšīgu našķi. Meklējiet, kurš ir bijis pie "vainas'' un mainiet visu uz labo pusi!
TAGAD jūsu bērniņam jāatrod un jāiepazīstas ar SAVU ZOBĀRSTU, kas palīdzēs viņam tikt galā ar esošajiem caurumiņiem un gādās kopā ar vecākiem par nākošo bērna zobu veselību.
Piena zobiņus ārsts nostiprinās ar fluoru saturošiem līdzekļiem, pārklās ar speciālām ''šķidrām plombām", kas neļauj tālāk bojāties zobiem.
VAR un vajag nostiprināt un saglabāt pat kariozas zobu saknītes, lai nodrošinātu bērna pastāvīgo zobu pareizu šķilšanos un stāvokli zobu rindā. Uz ļoti bojātiem piena zobiņiem likt kronīšus, kas saglabā zobu funkciju līdz zobu maiņai. Trīsgadīgam bērniņam vēl ilgi jāgaida līdz sāksies piena zobu maina, līdz ar to katra esošā zoba ārstēšana vai neārstēšana ļoti jāapsver.
Vienmēr lētāka ir profilakse nekā ārstēšana. Ja tagad sāksiet visu darīt pareizi, jums ir diezgan liela iespēja sagaidīt (lai gan statistiski mazāka nekā tiem, kam piena zobi bijuši veseli) un saglabāt veselus pastāvīgos zobus jūsu bērnam.
Ko es arī jums un jūsu bērniņam no sirds novēlu!
Ar cieņu,
Dr. Rūta Rastiņa.
Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu ārsta e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt teksta garumu un pareizrakstību, kā arī saglabā vēstules autora anonimitāti. Šiem ieteikumiem ir tikai izglītojošs nolūks, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!