Es tomēr uzskatu, ka šādai steigai ar bērna piebarošanu īsti nav pamata, turklāt, kā vienmēr, jāatceras, ka patiesībā bērns ir tas, kam šī izvēle būtu jāizdara. Mazulis jau kopš dzimšanas izlemj, cik daudz, kad un ko viņš ēdīs, nevis mēs to izlemjam!
Papildu ēdiens jāuzņem sēdus
Daudzi bērni nevēlas tik agri sākt lietot šo papildu ēdienu, un tad arī nevajadzētu spiest viņiem to darīt. Būtiski ir saprast, ka piebarošanas sākšana nenozīmē uzreiz atteikties no zīdīšanas! Viss notiek pakāpeniski, ar dažām tējkarotītēm sākumā, tikai vēlāk aizstājot vienu veselu ēdienreizi. Es savā darbā bieži sastopos ar dažādām situācijām, kas saistītas ar piebarošanas sākšanu, un reizēm man tā ir ļoti sāpīga, jo redzu tik daudz nepareizību. Šoreiz veicu izpētes darbus internetā, kas daudz runā par piebarošanas tematiku, un pārliecinājos, ka manā viedoklī ir liela daļa taisnības.
Interesanta lieta, par ko padomāt - kad bērns sāk vertikalizēties (sēdēt u. tml.), arī viņa iekšējie orgāni ēdienreizes laikā nonāk nedaudz citādā pozā. Ja līdz šim mirklim mazulim bija lietderīgi barību uzņemt guļus, sākot sēdēt, poza mainās, un bērns ir gatavs uzņemt arī cita veida barību. Mēs taču zinām, cik grūti ir ēst pusguļus, kur nu vēl guļus stāvoklī!
Ēšana arī bērnam ir sabiedrisks pasākums
Atradu kādu Anglijā veiktu pētījumu, kurā bērnu, kas iemācījies sēdēt un pirmo reizi tiek piebarots, apsēdina pie kopējā pusdienu galda ar visiem pārējiem ģimenes locekļiem un atļauj viņam no dārzeņu bļodas izvēlēties to, ko viņš vēlētos apēst. Mazulis pats ar rokām šo dārzeni paņem, bāž mutē un ēd. Bērns redz, ka pārējie ģimenes locekļi pie galda dara to pašu, tikai ar dakšiņām, un viņam ir interesanti, tomēr viņš apēd tieši tik daudz, cik pašam gribas un ir vajadzīgs. Domāju, ka šis ir ļoti labs veids, kā panākt, lai ēdienreizes neizvērstos par cīņu starp pieaugušo un bērnu. Jārespektē, ka arī šajā ziņā bērns pats var izlemt, kas viņam garšo un kas ne. Turklāt jāatceras, ka ēšana parasti ir sabiedrisks pasākums, arī mums taču patīk kopā paēst, nevis vienam pašam pusguļus pozā ņammāt sablenderētu ēdienu. Nesteidzieties un neizdomājiet dažādas rotaļas ēšanas laikā, lai tikai piespiestu bērnu ēst, citādi drīz kļūsiet par sava bērna izklaidētāju ēdienreižu laikā! Un drīz vairs nezināsiet, ko vēl pasākt, lai bērns ēstu.
Kādas ir pazīmes tam, ka bērns vēlas vēl ko citu, izņemot mātes pienu? Pirmkārt, bērns jau pats sēž - nevis nostutētā veidā, bet pats. Parasti bērns pats to dara ap astoto devīto mēnesi. Otrkārt, mazuļa mēles izstumšanas reflekss ir vai nu daļēji, vai pilnībā izzudis. Ir taču grūti barot bērnu, ja viņš visu laiku ar mēli ēdienu izstumj. Pēdējā pazīme ir bērna lielā apetīte, kad viņš vēlas ēst daudz biežāk un rodas sajūta, ka ar mātes pienu viņam īsti vairs nepietiek. Tas pats attiecas arī uz bērniem, kas saņem mākslīgos maisījumus. Pazīme noteikti nav tas, ka bērns skatās uz to, kā jūs ēdat. To viņš dara tikai tāpēc, ka viņam ir interesanti. Bērns taču skatās arī, kā pieaugušie dzer, pīpē, runā pa telefonu, ēd konfektes, bet pārsvarā taču jūs to visu nedodat piecus mēnešus vecam mazulim?
Arī deviņos mēnešos pietiek vien ar mātes pienu...
Vecāku uztraukums bieži rodas par to, ka mātes piens, mazulim augot, vairs nespēj sniegt tam visu vajadzīgo pilnvērtīgai attīstībai. Tas ir iemesls, kādēļ šķiet, ka mazulis ir jāpiebaro un nepieciešams vēl kāds ēdiens. Tomēr kāds ārsts no Spānijas, kas ļoti daudz pētījis piebarošanas jautājumu, noskaidrojis, cik daudz mātes piena būtu jāapēd deviņus mēnešus vecam mazulim, lai segtu enerģētiskās vajadzības, saņemtu pietiekami daudz vitamīnu un citas vajadzīgās vielas. Pētījums atklāja, ka patiesībā šāda vecuma bērns pat mātes pienu uzņem vēl vairāk, nekā nepieciešams! Tas nozīmē, ka patiesībā bērns saņem visu attīstībai vajadzīgo arī ar mātes pienu un vecākiem nav iemesla satraukties, ja piebarošana ar sablenderētu ēdienu mazuli īsti nesajūsmina.
Šis pats ārsts pētījis arī piebarošanas jautājumu vēstures kontekstā, atklājot, ka līdz pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem daudzās grāmatās tika ieteikts bērnu zīdīt līdz gada vecumam. Kopš šā mirkļa ieteicamais laiks kļuva arvien mazāks un mazāks, savukārt informācijas, kā arvien ātrāk bērnu pārliecināt, ka viņam daudz ātrāk jāsāk ēst arī cita barība - turklāt sablenderēta -, kļuva arvien vairāk.
Sev esmu atradusi atbildi iespējamam iemeslam, kādēļ tas tā noticis, tomēr vēlos to atstāt atklātu diskusijai - kāpēc tad īsti pašlaik esam nonākuši līdz uzskatam, ka bērnu obligāti jāsāk piebarot ar blenderētu ēdienu, turklāt septiņos vai pat piecos mēnešos?
Par raksta autori: Klaudija Hēla ir veselības klīnikas Premium Medical (www.premiummedical.lv)fizioterapeite.