Tā nav jauna tendence mūsu sabiedrībā, tomēr nenoliedzami pašreizējā situācija to ietekmē. Rezultātā pusaudžiem rodas sajūta, ka viss ir atļauts. Lielākoties vecāki par šiem jautājumiem nerunā, jo nepieļauj domu, ka viņu bērns varētu būt iesaistīts nelikumīgās darbībās. Taču neatkarīgi no tā, bērni ir jāizglīto un ar viņiem ir jārunā, kā arī vecākiem vēlams izanalizēt savu rīcību, kas tiešā veidā ietekmē arī tik grūti izprotamo pusaudzi.
Saskaņā ar G4S novērojumiem Latvijā, pusaudžu īpatsvars ir vidēji 10-15% no kopējā aizturēto skaita. Lai arī tas nav "ārkārtējs" rādītājs šajā segmentā, līdzvērtīga tendence ir Eiropā (Francija, Spānija u.c.), tā ir aktuāla problēma, kuras risināšanā vērts iesaistīties ikvienam sabiedrības loceklim.
Galvenokārt būtu izvērtējami cēloņi, kādēļ pusaudzis ir izšķīries par šādu soli - pārkāpt likumu. Lūk, visbiežāk sastopamie iemesli jeb cēloņi, kas pusaudzi pamudinājuši zagt:
- Ļoti bieži tā ir pieaugušo nemācēšana vai nevēlēšanās izskaidrot bērniem radušos ekonomisko situāciju (un tās ietekmi uz ģimenes finansiālo situāciju), kad vairs nevar atļauties iegādāties to, kas bija ērti pieejams iepriekš. Pusaudzis radušos situāciju pieņem kā "netaisnību" un kāroto cenšas iegūt nelikumīgā veidā.
- Būtiski faktori ir pieaugušo neuzmanība vai vienaldzība pret bērniem. Šāda situācija veidojas, piemēram, vecākiem strādājot vairākos darbos, lai būtu pieejami līdzekļi ikdienas izdevumu segšanai. Diemžēl šādos brīžos, pašiem nemanot, var mainīties prioritātes un vērtību skala, un ģimene, tostarp bērni un viņu ikdiena, var tikt uztvertas kā pašsaprotamas lietas. Rezultātā bērns paliek bez nepieciešamās intereses un uzmanības, - vien "pats ar sevi". Tam seko likumsakarīga draugu un autoritāšu maiņa ("ielu draugi" kļūst par uzticības personām un sabiedrotajiem), un rezultātā pēc paša vēlēšanās vai nelabvēlīgās kompānijas ietekmē, bērns sāk melot un pastrādāt likumpārkāpumus (zādzības, huligānisms u.c.).
- Nereti tā ir psiholoģiska vai fiziska agresija, kad pret bērniem tiek izgāzta neapmierinātība un dusmas - piemēram, brīdī, kad bērns lūdz naudu, dāvanu u.tml. Bērns jūtas pazemots un sāpināts, un rezultātā sekas šādai pieaugušo rīcībai var būt neprognozējamas: bērns var ne tikai aiziet no mājām, bet arī pievērsties sociāli nelabvēlīgām darbībām, kas ne vienmēr ir atgriezeniskas (klaiņošana, smēķēšana, alkohola lietošana, narkotisko vielu atkarība, ubagošana un likumpārkāpumu veikšana).
- Arī nesodāmība un neierobežoto tiesību apziņa (pārspīlēta demokrātijas uztvere) ir viens no iemesliem pretlikumīgai pusaudžu rīcībai. Pusaudži zina savas tiesības, taču par pienākumiem un atbildību bieži vien aizmirst. Arī publiskajā telpā lielākoties tiek runāts par tiesībām, kas, protams, vērtējams pozitīvi. Taču pusaudža vecumā būtu laiks domāt un runāt arī par pienākumiem, tādiem, kā sabiedriskās kārtības noteikumu ievērošana sabiedriskās un publiskās vietās, kā arī cieņpilna izturēšanās pret līdzcilvēkiem, neatkarīgi no viņu vecuma. Pusaudzis, kurš ir pārkāpis likumu, nebūt nav varonis, kā reizēm redzams Holivudas filmās. Katrs pretlikumīgs solis var būtiski ietekmēt tā turpmāko izaugsmi un apdraudēt nākotnes nodomus. Protams, vislielākā atbildība par bērnu un izpratni par vērtībām gulstas uz vecāku pleciem, taču tā pamatā var būt gan nepietiekama izglītības iestāžu ietekme uz sociālās uzvedības normu ieaudzināšanu, gan Valsts vienaldzība un neiejaukšanās apstākļos, kādos dzīvo atsevišķas ģimenes un bērni.
Izvērtējot šos iemeslus, redzams, cik liela loma pusaudža vecumā ir attiecībām ar pieaugušajiem, ar vecākiem. Protams, katrs gadījums un situācija ir jāvērtē individuāli, taču kopumā ikvienam pieaugušajam ir būtiski izprast, ka par savām mazajām atvasēm ir jārūpējas - lai tās pasargātu no likumpārkāpējiem, un lai tās nekļūtu par likumpārkāpējiem, jo cilvēki par zagļiem nepiedzimst.
Fakta konstatēšana, ka bērns ir pastrādājis likumpārkāpumu, ikvienam vecākam ir liels pārbaudījums. Uzzinot, ka bērns ir pastrādājis likumpārkāpumu, vecāki nereti ir šokā un nezina, kā rīkoties, jo tas ir noticis tik negaidīti - "ar manu bērnu!". Sliktākajā gadījumā situācija tiek risināta ar bērna sišanu, lamāšanu, agresīvu sodīšanu - diemžēl tas ir nevis risinājums, bet problēmas stiprināšana. Šādos gadījumos ir ļoti būtiski pēc iespējas pārrunāt situāciju, izprast cēloņus, kā bērns jūtas, un censties noskaidrot patieso iemeslu šādai rīcībai.
Jebkurā gadījumā, nekādā ziņā nevajadzētu vainot sevi vai atrast kādu citu vainīgo. Jā, kaut kas ir palaists garām nepamanīts. Taču vienmēr ir jāmēģina darīt šķietami "neiespējamais, lai sasniegtu visu iespējamo".
Ja vēlies jautāt par citām tēmām saistībā ar bērnu drošību vai uzdot kādus jautājumus drošības ekspertiem, droši raksti uz e-pastu sieviete@delfi.lv un atbilde tiks publicēta sadaļā Ekspertu padomi!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!