Jautājums: Gribēju vaicāt, kā mēs ģimenē varam palīdzēt manai 13 g.v. meitai? Lai ko viņa darītu, viņa it kā iestrēgst šai procesā un vienmēr ar kaut ko ir neapmierināta. Ja kaut ko grib, tad ilgstoši nespēj pieņemt savas gribulēšanas atteikumu. Ja spēlējas ar bērniem, tad nespēj novilkt robežu, kad tā vēl ir tikai rotaļa un kurā mirklī viņa to pārvērš par karu. Nav robežu starp joku, fizisku aizskaršanu vai personīgo mantu aiztikšanu.

Simtiem reižu pārrunājam, un liekas, ka nu būs ko sapratusi, bet dzīvē reālās darbībās tik un tā apstājas pie tā paša, ka veidojas konflikti vienmēr un visur.

Iepriekš pateicos par atbildi!

Konsultē psiholoģe Iveta Gēbele, radošā psiholoģijas centra "Ģimenei" vadītāja (pieteikšanās konsultācijām Rīgā un Liepājā notiek pa e-pastu iveta.gebele@gmail.com vai telefonu 29757231):

Sveiki!

13 gadi ir sarežģīts vecums pašam bērnam, un to arī jūt visa ģimene. Katram bērnam šis pārejas vecums pārdzīvojas individuāli un katra ģimene to sajūt atšķirīgi. Vēstulē ir maz informācijas, kas tieši notiek ar jūsu trīspadsmitgadīgo meitu, tas ko rakstāt, izskatās pēc garastāvokļa svārstībām.

Pamēģināšu īsumā atspoguļot vispārējās lietas, kas raksturīgas šajā vecumā. Pusaudžu vecums ir pārejas posms no bērnības uz pieaugušo dzīvi. Pieaugušie bieži pusaudžu uzvedību uztver kā draudus sev, jo viņi jūtas bezspēcīgi, saskaroties ar šādu uzvedību.

Pusaudžu gados raksturīgi:

  • seksuālo un agresīvo instinktu pastiprināšanās;
  • regresija agrīno psihoemocionālās attīstības stadiju virzienā;
  • agrāk neatrisināto konfliktu atgriešanās;
  • narcisisma un visvarenības fantāziju pieaugums;
  • savas personības un ES tēla robežu izplūšana;
  • identitātes meklējumi;
  • pārdzīvojumi, kas saistīti ar bērnības priekšstatu par sevi un atkarību no vecākiem sagrūšanu.

Vienkāršā valodā izsakoties, iekšējie procesi, kas plosās pusaudzī, ir viņam neizprotama ķīmija, kas rada gan garastāvokļa svārstības, gan tieksmi konfliktēt, gan meklēt ekstrēmas izpausmes. Iekšējais līdzinās ārējam. Iekšējais nemiers rada ārējo nemieru. Tas viss iepriekšminētais rada jaunajā personībā milzīgu psihisku spriedzi, gan pašam pusaudzim, gan līdzcilvēkiem, vecākiem, skolotājiem.

Ir tāds paradokss, ka nobriestošais ķermenis un pieaugušo pasaule vienlaicīgi pievelk un biedē, viņam ir ļoti nepieciešams vecāku atbalsts, lai visu to saturētu kaut kādos rāmjos. Šodienas pusaudžiem ir grūti arī tādēļ, ka pasaule viņiem apkārt mainās ļoti ātri un ir nestabila, neziņas pilna. Tātad apkārtējā nestabilā pasaule rezonē ar pusaudža nestabilo pasauli un rada pietiekoši lielu kopējo nestabilitāti un spriedzi. Katras pārmaiņas rada trauksmi (stresu). Kad šo trauksmi vairs nevar saturēt (pārvarēt), tad var rasties psihiski traucējumi.

Ko darīt, kā atbalstīt pusaudzi?

Vispirms ir jāpieņem, ka pusaudža spurainums nav apzināta kaprīze, kas vērsta pret vecākiem, bet vienkārši ir normāla attīstības ķīmija. Ir svarīgi radīt drošu un stabilu vidi, kurā pusaudzis var attīstīties, kļūdīties un kļūdas labot. Ir ļoti svarīgi ar pusaudzi runāt, bet svarīgākais sarunā ir saturs, nevis forma. Saruna nav cīņa par varu.

Svarīgi atstāt bērnam savu teritoriju, neizvirzot pārmēru stingras prasības un robežas, bet tai pašā laikā jābūt skaidri definētām robežām un noteikumiem. Bērnam jābūt tiesībām izteikties un pamatot savas vajadzības. Bet tam vajadzīgs laiks, kas tiek veltīts vienīgi viņam. Bērnam jājūt, ka vecāki grib viņu uzklausīt. Ja ir sadzirdēts, tad nav arī jākliedz. Ja nav jāpretojas, tad arī nav jākliedz. Svarīgi ir arī pazīt sava bērna draugus. Ja bērni būs pārliecināti, ka vecāki viņiem uzticas, tad ir lielāka varbūtība, ka tie pieņems saprātīgus lēmumus.

Neuzskatiet bērnu par savu privātīpašumu. Pirmā aiziešana no vecākiem ir tad, kad bērns iemācās staigāt. Otrā aiziešana ir pusaudža vecumā, kad bērnam svarīgāka kļūst vienaudžu sabiedrība un viedoklis. Viņam ir nepieciešams šis kļūdu un meklējumu ceļš.
Lamatās iekrīt vecāki, ja viņi atgādina pusaudžiem viņu pagātnes kļūdas. Šajā vecumā to uztver īpaši sāpīgi. Ja notikums ir izrunāts un atrisināts, tad tas ir jāaizmirst. Nemitīga pagātnes "grēku" piesaukšana traucē iet uz priekšu un attīstīties. Saskatiet bērnā labo, celiet viņa pašapziņu. Ir svarīgi ieraudzīt un apstiprināt pusaudža izaugsmes katru niansi, nepārcenšoties pārlielot, bet apstiprināt viņa izaugsmi, liekot akcentu uz to, kas viņam ir labi izdevies.

Nezinu, vai kaut kā palīdzēju vēstules autorei, bet iesaku, ja ir grūtības ar pusaudzi un paši saviem spēkiem neticat, vai ir jautājumi tieši par jūsu pusaudzi, izmantojiet iespēju apmeklēt psihologu, varbūt pietiks pat ar pāris konsultācijām jums abām un attiecības stabilizēsies. Acīmredzot meitenei ir ļoti grūti tikt ar šo attīstības ķīmiju galā, viņai vajadzīgs atbalsts un ne visas lietas var uzticēt mammai vai tētim, labi, ja ir vēl kāda uzticības persona.

Ar cieņu un novēlot pacietību, izturību un mīlestību māmiņas darbā,

Iveta Gēbele.

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt teksta garumu un pareizrakstību, kā arī saglabāt vēstules autora anonimitāti. Šiem ieteikumiem ir tikai izglītojošs nolūks, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!