Rakstā "Interneta atkarības pazīmes" uzskaitījām pazīmes, kas raksturīgas jau klīniskai ainai, kad datoratkarība jau ir izveidojusies, taču būtiski ir saprast, ka datoratkarība nav gripa, kas var uzrasties vienā dienā – vakar vēl vesels, bet šodien no rīta: slims! Psiholoģe Dace Bērziņa, Net-Safe Latvia projekta eksperte, skaidro, ka ir būtiski izprast datoratkarības cēloņus.
Kā galvenos iemeslus bērna datoratkarībai var minēt:
1. Vecāki paši ir datora un interneta atkarības veicinātāji, jo
- vai nu savas ērtības labad priecājas, ka bērns sēž pie datora: nav pašiem nogurušiem ar viņu jārunājas, jānodarbojas,
- vai arī paši ar savu attieksmi veicina, ka bērns ikdienas dzīvē jūtas nesaprasts, nelaimīgs: neviena nav mājās; vecāki tikai sabar un pārmet par nesekmīgām atzīmēm, nevis pajautā, vai varbūt vajadzīga palīdzība? Gan skolā, gan mājās bērns tiek tikai kritizēts, ka neatbilst ideālajam bērnam, ko gribētu vecāki un skolotāji sagaidīt, bet tādējādi bērns pats sāk justies nevērtīgs, niecība, neveiksminieks - un gribas taču aizbēgt no negatīvām emocijām! Tad dators ir ideāls draugs: palīdz aizmirsties, ir interesants, arī var izlādēt ikdienas negatīvās emocijas, un, galu galā: var taču interneta vidē izveidot sev mākslīgu identitāti: veiksmīgo varoni! Un neviens taču neuzzinās, kas patiesībā slēpjas aiz "krutā džeka" vai "ideālās beibes" tēla.
2. Bērns vienkārši iekrīt azartā: jaunas spēles, kurās gribas uzvarēt, jaunas iespējas... Un, ja reālajā dzīvē interesantu vilinājumu pietrūkst, tad meklēt asus pārdzīvojumus interneta vidē kļūst par pieradumu.
Visvienkāršākais kritērijs, lai atšķirtu, "vai mans bērns ir vai nav datoratkarīgs", ir - ja bērns, strādājot ar datoru, domā, ko tik viņš interesantu sadarīs, kad beigs strādāt ar datoru, un patiešām viņa brīvais laiks ir aizpildīts arī ar citiem hobijiem vai patīkamām lietām - tad ar bērnu ir viss kārtībā, un par to, ka viņš pie datora pavada daudz laika, nav pamata uztraukties. Taču, ja bērns, arī nestrādājot pie datora, visu laiku sapņo, ka tikai tad viņš jutīsies labi, kad tiks pie datora - tad var runāt par atkarību.
Šeit paralēles var vilkt ar atkarību no alkohola: neatkarīgs cilvēks var šad un tad iedzert un justies labi, taču tad, kad viņš nedzer, viņš ir aizņemts ar citām lietām dzīvē un par alkoholu nedomā. Savukārt atkarīgais domā par alkoholu pat tad, kad ir skaidrā: viņš it kā ciešas, un visas viņa domas aizņem tikai: cik ilgi man vēl jāciešas? Kad es beidzot dabūšu iedzert?
Līdz ar to ir skaidrs, ka tikai ar aizliegumu lietot datoru un ar laika ierobežojumu, cik ilgi drīkst lietot datoru, interneta un datora atkarības mazināšanai nekas nebūs līdzēts. Tāpat bērna domas aizņems tikai viens: kā lai es tieku pie datora? Vēl vairāk, tā kā internets šiem bērniem zināmā mērā kalpo par pozitīvo emociju avotu, aizliegums var veicināt depresijas attīstību. Laika ierobežojums ir ieteicams tikai citā aspektā: veselības dēļ - acis, mugurkauls, muskuļi, mazkustīgums un tml.
Tomēr reāla palīdzība saistās ar cēloņu novēršanu:
- Esam bērnam blakus gan grūtībās, gan neveiksmēs, nepārmetam viņam, palīdzam tikt ar tām galā, uzmundrinām - lai ar saviem sarūgtinājumiem un drūmajām domām viņš nāk pie mums, nevis iet virtuālajā vidē.
- Aizpildām bērna laiku ar citām interesantām, labām lietām, kurās bērns var gūt pozitīvas emocijas gan no pašām nodarbēm, gan no iespējas būt kopā ar vecākiem vai draugiem. Ja vecāki saka, ka viņu bērns negrib nekad pavadīt laiku kopā ar viņiem - tātad bērns jau ir zaudējis ticību, ka ar vecākiem kopā viņš varētu justies labi. Un tam nav nekāda sakara ar vecāku aizņemtību: bērniem pat vairāk par reālo laiku, ko pavada kopā ar vecākiem, ir vajadzīga apziņa un ticība, ka tad, kad bērnam tas būs vajadzīgs, tad vecāki būs kopā ar viņu - un tie ir varbūt tikai atsevišķi brīži, bet bērnam nozīmīgi brīži!
- Ja bērns ir iekritis jaunās virtuālās pasaules iespēju iepazīšanas azartā, tad nepārmetam viņam to, bet gan ar interesi ļaujam viņam izstāstīt, ko jaunu viņš ir apguvis - bet noteikti noorganizējam arī kādas reālas aktivitātes, kuras bērns varētu tikpat aizraujoši tās iepazīt.
Diemžēl prakse liecina, ka vecāki atjēdzas, sāk uztraukties un meklēt palīdzību tikai tad, kad: "... jau pusgadu bērns neiet uz skolu, sēž tikai pie datora...", "...pēdējā gadā kļuvis nesekmīgs visos mācību priekšmetos, no stundām bēg uz māju, lai tiktu pie datora...." , "kad bija nosēdējis internetā trīs diennaktis un es aizliedzu iet pie datora, izlauza istabas durvis...", ".... jau vairākus mēnešus ar mums nerunā, virsū neskatās, acis tikai datorā..." - ar šiem simptomiem taču atkarības slimība nesākas, tās jau ir ļoti ielaistas, smagas formas.
Svarīgi ir atbildēt uz jautājumu: kāpēc vecāki bijuši tik vienaldzīgi pret savu bērnu, ka neievēroja pirmos mazos simptomus, un uzreiz nesāka domāt, ka kaut kas ģimenes dzīvē jāmaina, bet gan gaidīja, kamēr problēma samilzīs tik ļoti? Vai tiešām cerēja, ka problēma pāries pati no sevis? - Tā nenotiks! Vai gaidīja, ka kāds cits (pedagogs, psihologs) pavicinās brīnumnūjiņu, un bērna internetatkarība būs izdziedināta - arī tā nebūs!
Jebkura atkarība ir neveiksmīgu attiecību slimība, un, tikai uzlabojot attiecības, var mazināt tieksmi pēc atkarības priekšmeta. Līdz ar to, vecākiem pašiem būs vien savas attiecības ar bērnu jāsakārto.
Kā to izdarīt - tur gan var palīdzēt speciālista, psihologa vai psihoterapeita, padoms, bet jārīkojas būs pašiem. Pavisam smagos gadījumos bērnam (un vecākiem arī) var būt papildus nepieciešama narkologa konsultācija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!