Analītiskais Šveices žurnāls “Facts” nesen vēstīja par slaveno Šveices alpīnistu 42 gadus veco Erhardu Loretānu, kurš nogalināja savu mazuli aiz neuzmanības. Žurnāls vēsta, ka Loretāns vienmēr ir bijis pašsavaldīšanās paraugs. Viņš iekarojis virsotnes, kur normāls mirstīgais nekad neuzdrošinās kāju spert. Līdz šim slavenākais Šveices alpīnists, kuru pagājušajā gadā nedēļas žurnāls Schweizer Illustrierte ierindoja “100 svarīgāko šveiciešu” sarakstā, ir pasaulē trešais cilvēks, kurš uzkāpis visos 14 astoņtūkstošniekos.
Taču 2001. gada 23. decembrī šis izcilais alpīnists piedzīvoja savu personīgo, vissāpīgāko kritienu: auklējot bērnu savas mājas četrās sienās. Pēc autiņu nomainīšanas tēvs tik stipri sakratījis savu septiņus mēnešus veco dēlu, ka mazulis pēc 22 stundām bērnu slimnīcā nomira. Tagad Loretānam izvirzīta apsūdzība par nogalināšanu aiz neuzmanības. Viņš vēlas, lai pēc iespējas vairāk vecāku kaut ko mācītos no viņa traģiskās pieredzes.
Vai plašāka sabiedrība interesētos par zīdaiņa liktenīgo nāvi aiz tēva neuzmanības, ja slavena alpīnista vietā būtu vienkāršs mehāniķis? Par to vēl var diskutēt. Tomēr atrašanos tuvu bezdibeņa malai, kur tagad iekritis slavenais virsotņu iekarotājs, ir pārdzīvojuši daudzi tēvi un mātes.
Pienācis laiks runāt par savām sliktajām domām
Mājas dzīve pēdējā gadsimta laikā ir ļoti mainījusies. “Mūsdienās pastāv daudz vairāk mazo ģimeņu, bez tantēm un vecvecākiem. Cilvēki dzīvo izolēti, un trūkst pieredzes bērnu audzināšanā,” apgalvo šveiciešu psiholoģe Eva Celtnere, vairāku grāmatu autore. Viņas jaunākajā grāmatā viņa apraksta arī cilvēku slēptās vardarbības tieksmes. “Bērns apgriež mūsu pasauli ar kājām gaisā. Daudziem vecākiem tas ir ārkārtējs pārbaudījums. Pienācis laiks lauzt aizspriedumus un runāt par vardarbību pret bērniem, un vecākiem atklāti jārunā par savām sliktajām domām un jūtām.”
It īpaši jaunie vecāki izjūt vislielāko apjukumu un izmisumu, kad mazais cilvēciņš, kuru viņi laiduši pasaulē, piepeši kļūst nekontrolējams. Un atšķirībā no apkārtējās automatizētās vides, kliedzošajam sainītim nav nevienas podziņas, ar ko noregulēt skaļumu. “Kliedzošs bērns ir salīdzināms ar sirēnu, kuru gribas pēc iespējas ātrāk izslēgt,” saka kāda mazo bērnu audzinātāja.
Kā par nelaimi, uz pēdējās izmisuma robežas esošie pieaugušie pieļauj lielu kļūdu, kratot un purinot mazuli. Jo kratīšanas spēks pret mazuli ir tikpat liels kā trieciens automašīnas vadītājam, iebraucot kokā bez gaisa spilvena aizsardzības. Ja bērna galva netiek atbalstīta, zīdaiņa smadzenes atsitas pret galvaskausu. Trauslie asinsvadi pārplīst, smadzenes saņem pārāk maz skābekļa. Erhards Loretāns, alpīnists ar sevišķi spēcīgiem pirkstiem un rokām, nav vienīgais, kurš neaprēķināja, cik trausls ir bērna ķermenītis. Šādi bērnu mirstības gadījumi ir daudzi, turklāt eksperti norāda, ka ikvienā valstī reālais zīdaiņu mirstības skaits no sakratīšanas ir krietni lielāks nekā to rāda oficiālā statistika. Latvijā šādas statistikas vispār nav.
No juridiskā viedokļa jēdziens “sakratīšanas trauma” Eiropā ir pazīstams tikai aptuveni desmit gadus. Lietas noskaidrošanu apgrūtina tas, ka traumas teorētiski var iegūt arī “kritiena rezultātā”, ko vecāki vienmēr min kā skaidrojumu dažādiem bērna ievainojumiem.
Vecāku loma – gandrīz nepaveicams pienākums?
Kā gan iespējams, ka normāls cilvēks var piemīlīgam zīdainītim nodarīt kaut ko tik šausmīgu? Vai tad tas neietilpst vecāku pienākumos – tikt galā ar brēcošu mazuli? Tomēr tas, kas vecvecāku paaudzei bija vienkāršākā lieta pasaulē – laist pasaulē bērnus un viņus izaudzināt – mūsdienu cilvēku uztverē kļūst par aizvien neiespējamāku uzdevumu. No vecāku pienākumiem nogurušo cilvēku, kuri meklē ģimenes terapeitu palīdzību, skaits pēdējos gados ir ar tendenci pieaugt (apmēram 5 procenti gadā).
Saprotams, ka maz ir tādu vecāku, kuri tik tiešām grib nodarīt ko ļaunu savam mazulim. Tomēr klusībā daudzi sev atzīstas, ka arī viņus dažkārt pārņēmušas naidpilnas domas. Kāda jauna māmiņa Rita stāsta: “Es braucu tramvajā ar savu divgadīgo dēlu. Piepeši viņš sāka aurot tā, ka visi apkārt stāvošie pievērsa mums uzmanību.” Sadusmota viņa izkāpusi nākamajā pieturā ar mazo spītnieku, kurš nu spiegdams, ķērkdams vārtījās pa zemi. Uz sekundes daļu mātei iešāvās prātā šausminoša doma: “Nu pagaidi, pagrūdīšu tevi zem nākamā tramvaja...”
Rita var cerēt uz klusu sapratni no daudzu savu ‘cīņas biedreņu’ puses: “Es pazīstu dažas māmiņas, kuras man atzinās, ka bijuši brīži, kad gribētos bērnu triekt pret sienu, [lai viņu apklusinātu],” apgalvo psiholoģe Celtnere. To apgalvo arī Bāzeles krīzes centra vadītāja Daniela Luraski: “Visi tēvi, visas mātes savu reizi nonāk situācijā, kad viņi zaudē savaldību.”
Bērnu fiziska ietekmēšana - sabiedrībā joprojām akceptēta
Bērnam laimējas, ja vardarbība paliek tikai vecāku fantāzijā. Nu jau vairāk kā 120 gadi pagājuši kopš pedagoģijas reformatoru idejas ieplūdušas sabiedrības apziņā, taču fiziska spēka pielietošana pret bērniem ģimenes lokā vēl aizvien tiek sabiedrībā akceptēta. “Ģimenes šūniņa” daudziem bērniem ir ārkārtīgi nedroša vieta. Vecāki var pārlikt savas atvases pār celi, novilkt bikses un sadot ar siksnu pa sēžamvietu.
Visbiežāk vecāku dusmu izvirdumu upuri ir mazākie un vājākie. Katrs ceturtais mazulis tiek sists – tā vēsta jaunākā Šveices statistika, kas apkopo datus par vardarbību pret bērniem laikā no 1988. līdz 1992. gadam. Šajā ziņojumā iekļauti arī tādi skumji fakti, ka “bērnu audzināšanu vecumā no 0 līdz 2 gadiem” pavada “reta vai bieža iepļaukāšana (38 000 bērniem), iekaustīšana (21 000 bērniem) un sišana ar priekšmetiem (4 800 bērniem)” – neskaitot “vairākus desmitus tūkstošus seksuālās izmantošanas, uzmanības neveltīšanas un psiholoģiskās vardarbības gadījumu”.
Brīvdienas – visbīstamākās dienas
Visbīstamākās dienas bērniem ir nedēļas nogales un svētku dienas. Tad dažās piespiedu kārtā ‘apvienotajās’ ģimenēs uzliesmo ilgi gruzdošie konflikti. Kāds 1991. gada pētījums liecina, ka vecāki savus bērnus sevišķi biežāk nogādā uz slimnīcu reanimācijas nodaļām svētdienās. Šajā nedēļas dienā notika arī traģiskais alpīnista Loretāna gadījums. Vīrietim, kurš lielāko daļu savas dzīves pavadījis kā vientuļais vilks sniegotos augstumos, ‘drošinātāji pārdega’ dienu pirms Ziemassvētkiem - lielākajiem kristiešu ģimenes svētkiem.
Salīdzinājumā ar satraukumu un steigu, kas pavada debates par bērnu seksuālās izmantošanas gadījumiem, ikdienišķā, “normālā vardarbība” ir palikusi neievērota. Kā apgalvo kāds bērnu aizsardzības apvienības biedrs: “Man radušās aizdomas, ka sabiedrībā vienkāršāk ir runāt par seksuālo vardarbību. Jo tur katrs var teikt, ka viņa sirdsapziņa ir tīra. Taču daudz grūtāk šķiet atzīties, ka nepietiek spēka sevi kontrolēt, lai izaudzinātu bērnu bez sišanas.”
Pie tam vardarbīgie vecāki nebūt nepieder tikai pie sabiedrības zemākajiem slāņiem – arī šajā ziņā alpīnista Loretāna privātā katastrofa ir diezgan zīmīga. Modernā pedagoģija izvirza tēzi, ka neatkarīgi no ģimenes sabiedriskā stāvokļa, bērni tiek sisti vairāk, atbilstoši stresam, kas valda ģimenē. Pastāv aizspriedums, ka strādājošie vientuļie vecāki, kurus visbiežāk mēdz uzskatīt par hroniski nogurušiem un stresa pārņemtiem, atļaujas pacelt roku pret bērniem. Tieši otrādi, ir novērots, ka vientuļie ecāki, kuri strādā algotu darbu, nav tik nervozi, jo viņi nepavada ar bērnu 24 stundas dienā.
No bezgalīgas mīlestības līdz agresijai ir viens solis
Neatkarīgi, kurai nometnei eksperti pieder, vienā punktā visi ir apbrīnojami vienprātīgi: vecāki, kuri pret bērniem izturas vardarbīgi, tā dara tādēļ, ka pārcenšas audzināšanā. Kad vecāki pārcenšas, viņi dažkārt noper bērnu aiz mīlestības pret viņu. “Es gribu savam bērnam visu to labāko un vēlos viņu izaudzināt par paraugbērnu” – un tieši tādēļ daudzi vecāki par vēlu aptver, ka rīkojas netaisni. Grūtības savaldīties vienmēr signalizē, ka ir prasīts pārāk daudz un cilvēks ir pārkāpis savas spēju robežas. Pastāv milzīgs risks, ka atkārtotā stresa situācijā bezgalīgā mīlestība pārvērtīsies agresijā.
No vecākiem šodien tiek prasīts, lai viņi būtu daudzpusīgi ģeniāli. Darbs, brīvā laika pavadīšana, attiecības – visam jābūt perfekti nokārtotam. Ja mazais nemiera cēlājs izkrīt no paraugbērna lomas, notiek tādas situācijas kā nesen kādai mātei, kura izmisumā savu pilnā balsī raudošo mazuli vienkārši atstāja guļam kāpņu telpā uz 45 minūtēm, kamēr viņam uzmanību pievērsa kaimiņi.
“Apbrīnojami, cik maz sajēgas vecākiem ir par bērnu audzināšanu,” brīnās Francs Zīglers no Šveices Bērnu tiesību aizsardzības centra. Kā piemēru viņš min kādu gadījumu, kad vecāki sita savu pusotru gadu veco bērnu, pamatojot, ka “viņš bija nepaklausīgs”. Psiholoģe Brigita Fišere Garsija uzskata, ka vainojams ir audzināšanas metožu, struktūru trūkums. “Piecdesmitajos, sešdesmitajos gados valdīja priekšstats, ka bērnam ir četru stundu barošanas cikls. Tagad esam nonākuši pie vienas stundas cikla. To jau nevar izturēt neviena sieviete un arī neviens vīrietis.”
Šajā sakarā maz palīdz tas, ka mūsdienu vecāki ir burtiski piestūķēti ar zināšanām no grūtnieču kursiem un rokasgrāmatām. “Vecāki grūtniecības laikā visai nosacīti spēj iegūt skaidru priekšstatu par notiekošo,” saka Fišere Garsija. “Visbiežāk tas kļūst iespējams tikai, kad viņi ar to saskaras realitātē, tas ir, pēc bērna piedzimšanas.”
Mūsu sabiedrībā “vecāku loma” vēl nav radusi atbalstu. Mēs apgūstam rokdarbus un ēdienu gatavošanas mākslu, bet kā rīkoties, kas esam fiziski un psihiski pārslogoti, audzinot bērnu, to mums nemāca. Negatīvas jūtas, piemēram, dusmas pret bērnu, ko piedzīvo jaunās māmiņas, rada sirdsapziņas pārmetumus, kas savukārt veicina nedrošību – rodas apburtais loks.
Vainas apziņas atzīšana un pārvarēšana varētu atsvabināt vecākus no pašpārmetumu sloga. Arī sakāpinātas prasības pret bērnu un augsti ideāli slēpj briesmas, ka rezultāts būs pretējs gaidītajam. Tā, piemēram, kāda māte kopā ar savu bērnu ceļoja no viena psihologa pie otra, un visi viņai apgalvoja, ka viņa ir “pārāk nervoza”. Tikai kad bērns nonāca specskolā, kļuva skaidrs, ka zēns tik tiešām ir grūti audzināms un māte nav neveiksminiece. Kopš tā laika šī sieviete jūtas kā gluži cits cilvēks un spēj daudz labāk risināt problēmas.
Arī tēviem ir grūtības pieņemt jaunā tēva lomu. Pārsteidzoši daudz sieviešu apgalvo, ka viņas nebūtu situšas bērnam, ja tuvumā būtu bijis vīrietis – zīme, kas liecina par izolētību un apkārtējās sabiedrības neiecietību pret jaunajām māmiņām. Nav tā, ka vīrieši bērnus sit biežāk. Taču viņiem ir vairāk spēka, tādēļ sekas ir smagākas. Kad vīrietis paliek vienatnē ar bērnu, kurš neuzvedas tā, kā tēvs to gribētu, tad vīrietī izlaužas varas apziņas trakums. Līdzīgi notika arī ar Erhardu Loretānu, kurš pieveica astoņtūkstošnieku, nezaudējot paškontroli. Taču tiklīdz alpīnists saskārās ar raudošu zīdaini – vistrauslāko būtni pasaulē – viņš zaudēja paškontroli. Mazās būtnes “uzvara” šādam uzvarētāja tipa vīrietim varētu likties kā neveiksme, pazemojums. Psihologi norāda, ka sievietēm un mātēm ir stingrāk jāierobežo vīrieši, audzinot bērnus.
Taču ko lai iesāk izmisušie vecāki, kad bērns sāk histēriski kliegt, raudāt un ārdīties? Ko darīt, ja adrenalīna līmenis paceļas bīstamos augstumos? Tad patiesībā ir jau par vēlu. Vecākiem jau iepriekš ir jāaudzina bērns ar autoritāti, taču neizmantojot vardarbību kā audzināšanas metodi. Vecākiem, kuriem ir grūtības bērnu audzināšanā, nepieciešama palīdzības “no ārienes”. Gluži tāpat, kā jūs ejat pie ārsta, ja ir vēdersāpes, dažreiz nepieciešama arī ģimenes terapeita palīdzība. Diemžēl mūsu sabiedrībā vēl aizvien nav pieņemts atzīties: “Es netieku galā ar saviem bērniem.”
Vecākiem, kuri vēlas izkļūt no šīm grūtībām, nekas cits neatliks kā pašiem laboties, mācīties un nostiprināt autoritāti. Autoritāte ir spēja veidot izpratni par vērtībām, iedibināt rituālus un novilkt robežas. Ar mājas rituāliem jāsaprot, piemēram, veids, kā mēs ēdam, kā liekam gulēt bērnus, kā ievērojam higiēnu. Bērna dienai ir nepieciešama strukturēta norise, un tas prasa disciplīnu, ne tikai no bērna puses, un neatkarīgi no tā, ka ikdienas steiga ir kļuvusi lielāka.
Sakratīšanas trauma – nāvējošais pātagas cirtiens
Mazuļiem skausta muskulatūra nespēj noturēt galvu, kad ķermenis tiek kratīts. Sakratīšanas trauma rodas, kad sapurinātais bērns nespēj stabilizēt galvu ar savu muskuļu palīdzību. Parasti tas notiek ar zīdaiņiem, kuru galva aizņem 15 procentus no ķermeņa masas, bet skausta muskulatūra vēl ir ļoti vāja.
Angļu jēdziens “Whiplash” – pātagas cirtiens – trāpīgi raksturo sakratīšanas traumas fizioloģisko norisi: pēkšņās, straujās kustības, kas iedarbojas uz galvaskausu, izkustina audu slāņus, pārraujot vēnas starp galvaskausu un smadzenēm. Rezultātā notiek iekšēja asiņošana, smadzeņu šūnas nesaņem pietiekoši daudz skābekļa. Daudzi mazuļi nepārdzīvo šo sakratīšanas traumu un mirst dažu dienu vai nedēļu laikā. Izdzīvojušajiem bieži vien ir paliekošas ievainojumu sekas: aklums, epilepsija, garīga un fiziska invaliditāte.
Afekta stāvoklī nonākušu vecāku rīcība ir bīstama, un ne tikai sakratīšana, bet arī visas citas situācijas, kuras izraisa līdzīgu galvaskausa slodzi. Tādēļ mazuļus jāsargā no spēcīgiem satricinājumiem bērnu ratiņos, automašīnas sēdeklītī un citur.
Lai cik traģiski nebūtu sakratīšanas traumas sekas, ir svarīgi runāt par šīm briesmām. Alpīnists Erhards Loretāns pēc bērna nāves paziņoja, ka viņš neko nav zinājis par šādas traumas iespējamību. Nākotnē tam vairs nevajadzētu notikt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!