Feminisms – vai man tas ir vajadzīgs?  (3)

Šķiet, šādus uzskatus varētu dēvēt par mūsdienīgiem un progresīviem, varbūt kāds tos vērtētu kā diskutablus vai neviennozīmīgus, taču pa vidu visiem citiem apzīmējumiem tie noteikti ir arī feministiski. Tomēr, pat ja es kopumā piekrītu šo priekšstatu patiesumam, vai esmu feministe?

Pirmā doma, dzirdot vārdu feministe, šķiet, ir pēc izskata neglīta un “vīrišķīgi” ģērbusies, ikdienā īdzīga un neapmierināta, uzskatos kareivīga un nepārliecināma sieviete, kura ienīst visus “stiprā dzimuma” pārstāvjus, un sekss viņai ir pretīgs. Vai es varētu būt tā, kas atbilst šim stereotipam? Pat apzinoties, ka šis raksturojums ir stipri pārspīlēts, vai es gribētu atzīt sevi par “vienu no viņām”?

Feminisms tiek skaidrots kā pārliecība par abu dzimumu sociālu, politisku un ekonomisku vienlīdzību, kā arī šis jēdziens apzīmē kustību par sieviešu tiesībām, kas radusies, pamatojoties uz šo pārliecību. Precīzāk gan būtu teikt, ka feminisms būtībā ir vērsts tieši uz sieviešu interešu aizstāvību, pamatojoties uz ideju, ka sievietes iespējas dažādos aspektos ir mazākas vai apspiestas salīdzinājumā ar vīriešu iespējām.

Šķiet, visbiežāk tiek runāts par dzimuma diskrimināciju tieši sievietes profesionālajā dzīvē. Lai arī cik bēdīgi nebūtu to atzīt, var labi saprast, kāpēc darba devējs nevēlas pieņemt darbā grūtnieci vai trīs bērnu māmiņu, kuras atvasītes bieži slimo. Bosam vienkārši ķēpāšanās ar nepastāvīgiem darbiniekiem sagādā liekas “klapatas”. Bet vai tikai no dabas dotās dāvanas dzemdēt bērnus dēļ darba tirgū, izvērtējot līdzīgu kandidātu piemērotību kādam amatam, priekšroka drīzāk tiks dota vīrietim nevis sievietei? Vai vīrietis, pateicoties sava dzimuma kvalitātēm, ir vēlamāks darbieks? Darba atalgojums, kura apjomu mūsdienās atklāt citiem “nav korekti”, sievietēm par to pašu darbu daudzos gadījumos esot zemāks nekā vīriešiem. “Mans kolēģis, kas sēž man pretim divu metru attālumā un dara pilnīgi tādu pašu darbu kā es, tomēr saņem vairāk! Foršs cilvēks un patīkams arīdzan, bet tomēr gribas pajautāt, ko viņš dara vairāk nekā es?” sūdzas kāda sieviete kādā diskusiju forumā. Vai mums sievietēm ir zemāks profesionālais pašvērtējums, pielaidīgāka attieksme attiecībā uz darba atalgojumu vai mazāk drosmes sacelties, ja ļaujamies šādai nevienlīdzībai?

Šādās situācijās, manuprāt, sieviete tiešām var sākt justies diskriminiēta, jo viņa kā personība tiek vērtēta zemāk salīdzinājumā ar citiem, un pie tā vainojams viņas bioloģiskais dzimums, kuru viņa pati, protams, nav izvēlējusies. Turklāt tas liek sievietei sevi pieskaitīt pie it kā kādas īpašas laužu grupas, gandīz kā pie minoritātes (kaut gan skaitliskā ziņā tam nebūtu nekāda pamata) blakus tādām grupām kā, piemerām, geji, lesbietes vai melnādainie, kuru tiesību aizstāvēšanai starp citu feminisma kustība pēdējos gados pievērš aizvien vairāk uzmanības. Vīrieši tādējādi kļūst par ļauno vairākumu, pret kuru visiem “maziņajiem”ir jācīnās. No otras puses skatoties, vai nav tā, ka šādu “minoritātes” statusu mēs it nemaz nevēlamies un šajā gadījumā mūsu “feministiksā pārliecība” par to, ka esam apspiestas, mūs pat attālina no mūsu patiesajem mērķiem harmoniski iekļauties sabiedrībā, kurā dzīvojam?

Darbs paliek darbs, bet kā ir ar personisko dzīvi? Vai arī romantiskās attiecībās es savu otro pusīti klusībā uzlūkoju ar neuzticību kā jau potenciālo manu tiesību apspiedēju? Diezin vai, jo sievietes un vīrieša romantiskās attiecības vismaz teorētiski nav balstītas uz konkurenci, tās nav arī “priekšnieka-padotā” attiecības, kā tas ir darba vietā. Laikam jau šajā gadījumā vienlīdzība ir pati svarīgākā, bet dzimums, ja tā varētu izteikties, - tas labākais, kas ir! Radikālākās no feministēm brīnās, kāpēc sievietes moka savas kājas, valkājot augstpapēžu kurpes, labprātīgi “koriģē” jeb izrausta sev uzacis un veic citas tamlīdzīgas “eksekūcijas” sava skaistuma un seksuālās pievilcības vārdā. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka sieviete attiecībās ar vīrieti vēlas izpaust savu sievišķību - būt skaista un seksīga, jo tas viņai liek justies labi! Arī vīrietis romantiskās attiecībās vēlas būt vīrišķīgs (lasi – justies stiprs un spējīgs), viņš vēlas atvērt durvis un palaist sievieti pa priekšu, izmaksāt sievietei bārā kokteili un aizvest viņu uz mājām ar savu mašīnu...

Protams, sabiedrības prasības attiecībā uz sievietes ārējo izskatu visos laikos ir bijušas augstas un grūti izpildāmas, kas rada dabisku vēlmi pretoties tām. Amerikā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados feministes esot dedzinājušas savus krūšturus, tā protestējot pret sievietei uzspiesto “seksa objekta” tēlu sabiedrībā, nenovērtējot sievietes iekšējās kvalitātes. Šodien sievietei varbūt ir pat vēl grūtāk, jo pat ar visiem Bārbijas “ieročiem” vien var nepietikt. Mūsdienu “supersieviete” ir ne tikai skaista un iekārojama, bet arī gudra, talantīga, aktīva, neatkarīga utt., turklāt viņa VIENMĒR ir gatava seksam! Uh... nav viegli būt supermeitenei, vai ne?

Tomēr vai tikai vīriešu “rase” ir atbildīga par šāda nesasniedzmama supersievietes tēla rašanos sabiedrībā? Es domāju, ka pie visa vainīgas ir Dženifera Lopesa, Nikola Kidmena, Britnija Spīrsa ... (Joks, protams!) Domājams, ka dažādi sievietes un vīrieša tēli rodas un dinamiski mainās sabiedrībā visu tās locekļu ietekmē. Un vēl, vai es patiešām gribu būt supersieviete, un, ja es gribu tad, kas man liedz par tādu kļūt? Vai, kā tas ir arī citās dzīves sfērās, sūdzēšanās par to, ka izvirzītās prasības ir pārāk augstas, lai tās sasniegtu, nav tikai slēpta aizbildināšanās par savu slinkumu, kūtrumu vai, iespējams, neveiksmi? Šķiet, šeit atkal parādās jautājums par sievietes pašvērtējumu, pašcieņu? Ja jau tie ir mūsu pašu ideāli, tad kāpēc mēs nedarām visu, lai tiem tuvinātos? Bet ja tie nav mūsu pašu sapņi, tad kāpēc neatstāt, lai tos izsapņo kāds cits?

Psihologi analizējot “feministisku raksturu”, runā par tādām personības īpašībām kā apspiestības sajūta, tieksme pēc varas, zems pašvērtējums. Vai mūsdienu sieviete tā jūtas? Vai mūsdienu sieviete jūtas slikti? Ja 20. gados feministes Amerikā cīnījās par tādām sievietes pamattiesībām kā piedalīties vēlēšanās, tad šodien feminisma kustībai acīmredzot vajadzētu nodarboties ar sieviešu pašvērtējuma celšanu, veicināt harmonskas attiecības starp abiem dzimumiem, zināšanas par abu dzimumu atšķirībām izmantojot nevis kā nepārvaramu šķērsli, bet veiksmes atslēgu ceļā uz sapratni.

Man patīk, ka mans vīrs zina, cik maksā skropstu tuša un acu zīmulis, un kam tās “štelles” domātas! Manam vīram, savukārt, patīk, ja es “atļauju” viņam pelnīt vairāk par mani, kaut arī “tas nav gavenais”! Es vēlos, lai manus centienus kļūt par atomfiziķi nenoniecina un mākslīgi nebremzē, un es apbrīnoju savu vīru par to, ka viņam nekas nav pretim nomazgāt traukus un apmainīt meitai autiņbiksītes.

Vai pēc visa apspriestā es varētu saukt sevi par feministi? Ja mans vīrs mani sistu vai boss uzmāktos, tad varbūt...

Raksta autore Irēna Linde ir sociālo zinātņu bakalaurs psiholoģijā. Pašreiz viņa audzina 10 mēnešus veco meitiņu.