Bērnam depresija. Kā rīkoties?  (3)

Kā jūtas depresīvs cilvēks?

Depresīvais jūtas skumju nomākts, viņš vairs nespēj priecāties. Nav spējīgs cerēt. Nespēj noticēt tādai nākotnei, kurā viņam būtu vērts dzīvot. Pasaule, pēc šī cilvēks sajūtām, ir zaudējusi valdzinājumu. Viss kļuvis pelēks.

"Daži slimnieki izjūt sevi kā mirušus un pārakmeņojušos un sūdzas par nejūtību, viņi neprot pat raudāt. Visbiežākais depresijas pavadonis ir bailes no dzīves un tās uzliktajiem pienākumiem. Cilvēks jūtas gurdi, bez spēka un bez enerģijas," skaidro G.Trimda.

Depresijas sindromam raksturīgs pazemināts garastāvoklis, pesimistiska, gausa domāšana, aizkavēta griba un kustības, retāk uzbudinājums, trauksmes sajūta. Šie simptomi ilgst vismaz divas nedēļas.

Depresijai raksturīgas pazīmes ir arī nomākts garastāvoklis, interešu trūkums, nespēja priecāties. Pazemināta enerģija un aktivitāte. Slābums, pazeminātas koncentrēšanās un uzmanības spējas. Pazemināta pašcieņa, vainīguma un nevērtīguma sajūta. Pesimistisks skats uz nākotni, pašnāvības vai sevis traumēšanas domas. Traucēts miegs, pazemināta apetīte, anhedonija – nav emocionālu reakciju uz priecīgu notikumu. Rītos cilvēks mostas divas stundas par agru, vissliktāk jūtas rītos. Ir apetītes trūkums, svara zudums (vismaz 5% pēdējā mēnesī), libido trūkums.

Depresijai – dažādi veidi

Kā skaidro G.Trimda, depresijai ir dažādi veidi: somatizētā depresija, depresija ar skumjām, trauksmainā depresija, depresija ar bažām, disforiskā depresija, anaklītiskā depresija, anhedoniskā depresija, adinamiskā depresija, asarainā depresija, stupīdā depresija, substuporozā depresija.

Izplatība 2% pirmspubertātes bērniem, 5% pusaudžiem, 5%-9% sieviešu, 2%-4% vīriešu, bet depresijas salīdzinoši vieglākā forma - depresīvi uzvedības traucējumi vērojami pat 20%-85% cilvēku.
Kā rodas depresija bērnam un pusaudzim? G.Trimda: "Ja vienam no vecākiem ir depresīvas tendences, saslimšanas risks bērnam ir 27%. Ja abiem vecākiem ir depresīvas tendences, bērniem risks saslimt no 50 – 70% . Turklāt, adoptētiem bērniem, kuru vecāki slimo ar depresiju saslimšanas risks tāds pats."

Vēl nopietni iemesli var būt vecāku zaudējums, nāve, zema pašvērtība, pašcieņa, intrauterīna, perinatāla patoloģija, galvas smadzeņu traumas, neiroinfekcijas, agresijas apspiešana, konflikti skolā un ģimenē.

Depresijas izpausmes bērnam

Depresīvas izpausmes bērmam var parādīties jau pirmajos dzīves mēnešos. Visbiežāk to novēro 6 - 11 mēnešu vecumā, kad kaut kādu iemeslu dēļ bērns vismaz 4 - 6 nedēļas tiek šķirts no mātes un izjūt emocionālu attiecību deficītu. Aktīvais, dzīvespriecīgais mazulis pakāpeniski kļūst bailīgs, nedrošs, zūd interese par rotaļietām. Parādās apetītes zudums, tendence saaukstēties, bronhīti, ekzēmas. Bērna stāvoklis līdzinās letarģiska miega stāvoklim. Simptomi izzūd diezgan ātri, ja māte trīs mēnešu laikā atgreižas pie bērna.

Depresīvs bērns līdz 7 gadu vecumam ir astēnisks, ātri nogurst, jūtas garlaikots. Zūd interese par rotļlietām. Tā kā bērns vēl nav iemācījies izteikt vārdos savas sajūtas, uz depresiju noreaģē ķermenis. Visbiežāk tās ir vēdera sāpes, īpaši, kad jāiet uz bērnudārzu. Var būt arī sirdsklauves, reiboņi, gremošanas trakta traucējumi, grūtības ieelpot, dažāda veida sāpes. Parādās ēstgribas, miega traucējumi. Bērns činkst, parādās dažāda veida bailes, piemēram, ka mamma varētu neatnākt viņam pakaļ uz bērnudārzu.

Pēc 7 gadu vecuma depresīvam bērnam var parādīties grūtības mācībās. Bērns izskatās skumjš, nomākts. Sūdzas par tukšuma sajūtu, garlaicību, galvassāpēm. Ir nervozs, viegli aizkaitināms, raudulīgs. Nevēlas sarunāties ar apkārtējiem. Parādās pašapsūdzības, zems pašvērtējums, pašnāvības domas.

Pēc 10 gadu vecuma bērns, kuram ir depresija, noslēdzas sevī. Var būt pazeminātas sekmes skolā, gausa domāšana, grūtības koncentrēties, baiļu sajūta. Var parādīties tā sauktā skolas fobija: bailes iet uz skolu, tikt izsauktam pie tāfeles. Sākas klaiņošana, skolas kavēšana, vēlme lietot alkoholu un narkotiskas vielas. Dominē dažādas attiecību idejas, piemēram, bērnam liekas, ka klasesbiedri ir noskaņoti negatīvi pret viņu, skolotāji viņu uzskata par muļķi un nekam nederīgu. Raksturīgas emocionālās vētras: no rīta vājš, lēnīgs, skumjš, bet pusdienlaikā parādās galvassāpes, miegainība, vakarā - raudulība, aizkaitināmība, fizisks nemiers, dusmas.

Bērnu un pusaudžu depresijas gadījumā nemiers parasti raksturīgs vakarā.

Depresijas ārstēšana bērnam

Pirmkārt, nepieciešams bērnu izolēt no psiholoģiski traumējošās vides. Sniegt bērnam pedagoģisku, sociālu palīdzību. Līdztekus zālēm, kuru lietošanu var noteikt tikai ārsts, depresiju ārstē arī ar psihoterapeitiskām metodēm. Pielieto, piemēram, smilšu terapiju, spēļu terapiju, biheiviorāli kognitīvo psihoterapiju, psihodrāmu, psihodinamisko psihoterapiju, bērnu psihoanalīzi, ģimenes terapiju.

Papildu ārstnieciskie pasākumi, kuri ieteicami ir ārstnieciskā vingrošana, impulsu strāvas terapija, hidroterapija, masāža, lāzerterapija.

Lai veiksmīgi atveseļotos, svarīgi ir depresijas mākto bērnu uzklausīt, sarunāties, mudināt uz darbību, uzmundrināt un atbalstīt. Pirmais solis ceļā uz palīdzību ir - pārrunāt ar pusaudzi savus novērojumus un bažas.

Ieteikumi vecākiem

"Mums pēdējā laikā nav sanācis aprunāties. Tu dažreiz izskaties dusmīga un citreiz pavisam nomākta. Un tu bieži raudi. Kas noticis? Kā es varu tev palīdzēt?"

"Es pēdējā laikā esmu bieži manījusi, ka tu raudi, un tas mani uztrauc. Vai tu vari man pateikt, kas par lietu? Ja tev šķiet, ka tu man to nevari pastāstīt, varbūt mēs varam atrast kādu citu, kas varētu tev palīdzēt? Es gribu, lai tu zini, ka tu neesi viens – neatkarīgi no tā, cik vientuļš tu varbūt jūties. Es esmu šeit, lai tev palīdzētu, un neatkarīgi ne no kā tu vienmēr būsi man nozīmīgs."

Ja saruna notiek un pusaudzis gatavs jums uzticēties, klausieties uzmanīgi, ko viņš saka. Nekas neizdosies, ja jūs viņu pārtrauksiet, vērtēsiet, tiesāsiet. Atturieties no iebildumiem, attaisnošanās, vārdiska uzbrukuma, vērtējumiem.

Necentieties arī uzreiz enerģiski ķerties klāt problēmai un risināt to, kamēr neesat uzklausījusi visu, ko bērns ir vēlējies pateikt un, kamēr neesat uzzinājis, kādu palīdzību bērns sagaida un ir gatavs pieņemt tieši no jums.

Ja bērns jums patiešām ir nozīmīgs un jums rūp, kas ar viņu notiek, tad klausieties! Tā jūs palīdzēsiet bērnam justies sadzirdētam, un viņā radīsies ticība, ka jūs patiešām interesē tas, kā viņš jūtas. Tas savukārt pavērs iespēju tālākām sarunām.

Kad esat bērnu uzklausījusi, mēģiniet palīdzēt, cik tas ir jūsu spēkos. Centieties mazināt tādus stresa izraisītājus bērna ikdienā kā kritika, šķendēšanās, piesiešanās, bērna pataisīšana par grēkāzi.

Vispirms sāciet ar savu uzvedību – savu attieksmi pret bērnu. Ja vajadzīgs, aprunājieties ar kolēģiem, vienaudžiem, iesaistiet arī viņus šajā palīdzības programmā! Esiet atbalstoša, gaidiet un vērojiet, kā notikumi attīstās.

Mazināt iespēju nonākt līdz depresijai

Lai arī ir veikti ļoti daudzi pētījumi par bērnu un pusaudžu depresiju, tomēr līdz galam nav rasta atbilde uz jautājumu, kāpēc vieniem bērniem iestājas depresija, bet citiem līdzīgos apstākļos ne. ''Nozīme ir sociālajiem faktoriem jeb tam, kāda ir apkārtējo cilvēku izturēšanās," uzsver G.Trimda. ''Tai var būt gan graujoša, gan dziedējoša ietekme. It īpaši svarīga ir pieaugušo rīcība, kuri ikdienā ir kopā ar bērnu, un, uz kura izteikumiem balstoties, bērns veido savu pašvērtējumu."

Tāpēc der atcerēties šādas patiesības:

Rūpīgi apsveriet, kādu slēpto informāciju ietver jūsu teiktais. Reizēm mēs pārāk skarbi izsakām savu domu. Citreiz nepadomājam, cik graujoši var iedarboties šķietami nevainīgs vai pat labi domāts izteikums. Piemēram, vārdi "atkal tu neko nesaproti", pat, ja izteikti tikai kā nopūta, bērnam šķiet kā apliecinājums viņa nespējai būt sekmīgam. Vai arī "protams, ka es tevi mīlu" drīzāk liek saprast, ka jūs liekuļojat, nevis paužat savas patiesās izjūtas.

Bērns lieliski uztver jūsu attieksmi. Bērni daudz labāk nekā pieaugušie spēj lasīt ķermeņa valodu – žestus, pozas, intonāciju. Ja jūs kādu uzskatāt par bezcerīgu, viņš arī nebūs citāds saskarsmē ar jums. Jūsu pārliecība un nostāja ir tā, kas nedod viņam iespēju. Kā māca ķīniešu paruna: "Nosauc suni sliktā vārdā, un izaugs tāds, ko nav vērts turēt." Pamēģiniet paskatīties uz bērna iespējām no citas perspektīvas. Vai arī palūdziet, lai kāds kolēģis, kurš ir labvēlīgāk noskaņots pret šo bērnu, palīdz jums ieraudzīt kādu cerību stariņu.

Katrs vārds atstāj pēdas

Lai arī cik ļoti jums dažreiz gribētos izkliegt visu, ko jūs domājat par bērnu, kurš jūs kaitina, atturieties no tā. Katru reizi, kad jums gribas pacelt balsi vai lamāties, atcerieties, kā tā ir bezspēcības pazīme. Jums nav citu ieroču, kā tikt galā ar problēmu, kā vien kliegšana un lamāšanās. Izvēlieties kādu veiksmīgāku veidu, kā darīt zināmas citiem savas izjūtas.

Piemēram, godīgi pasakot, kā jūs jūtaties. Nesakiet "Cik tu tomēr esi nejauks!", bet gan "Es esmu dusmīga, ka tu tā dari!'' Nošķiriet bērna rīcību no bērna personības! Slikts ir nevis viņš pats, bet gan viņa rīcība.

Atcerieties, ka dusmās pateikto jūs vēlāk varbūt nožēlosiet, taču bērna apziņā vai zemapziņā tas paliks uz mūžu. Skarbie un nepārdomātie vērtējumi, kas dzirdēti no pieaugušā mutes, atstāj dziļus un paliekošus kompleksus bērna psihē, liekot ieslīgt pašpārmetumos, kas ir vistiešākais ceļš uz depresiju un somatiskām saslimšanām. Tas var arī likt bērnam meklēt veidus, kā pašapliecināties citādi, bieži izvēloties agresīvas un apkārtējiem ne visai patīkamas darbības.

Pēc iespējas biežāk pasakiet labo un patīkamo, ko jūs pamanāt bērnā un viņa uzvedībā. Diezgan bieži notiek tā, ka mēs pie sevis padomājam – re, cik jauki, cik labi, bet skaļi par to nepasakām. Kā lai bērns uzzina par jūsu patīkamajām pārdomām, ja jūs par to nerunājat?

Lielākā daļa pieaugušo ir pārliecināti, ka viņi nepieļauj šīs šķietami vienkāršās saskarsmes kļūdas. Varbūt jums ir taisnība, ja arī jūs tā domājat. Tomēr, lai pārliecinātos, vai tā patiešām ir, izpētiet to.