Carla Peroni
Foto: stock.xchng
Daudziem bērniem ir problēmas ar vakara gulētiešanas laiku. Viņi "stiepj" laiku garumā un meklē visādus iemeslus, kāpēc neiet gulēt: "gribu ēst", "man gribas padzerties", "gribu vel vienu multeni paskatīties", "man vēl vajag pie datora pasēdēt". Taču mēs zinām, cik svarīgs bērnam ir miegs, tāpēc uztveram šīs atrunas kā bērnu niķus, un bieži stingrā balsī nosakām: "Pietiek, ir vēls un jau sen bija jāiet gulēt."

Sliktākā gadījumā, ja mazais sāk raudāt un mēs paliekam nervozi, tad mēs pielietojam iebiedēšanas metodi: "Ja tu neiesi gulēt, es izslēgšu gaismu un aiztaisīšu durvis ciet," un liekam bērnam iet gulēt piespiedu kārtā.

Arī ar tīņiem ir tieši tas pats. Es reiz lasīju kādu pētījumu, kurā bija salīdzināti divus gadus un divpadsmit gadus veci bērni (tīņu vecums). Attieksmē un vajadzībās ir vienkārši neaptveramas līdzības, bet par to kādā citā reizē noteikti izrunāsim.

Vai zināt, ka bērna gulētiešanas laiks ir viens no burvīgākajiem brīžiem, kad jums un jūsu bērnam paveras iespēja uzzināt vienam par otru ko jaunu. Tas ir mirklis, kas bērnam paliks atmiņā uz visu dzīvi, un jūsu piedāvāto iemigšanas un attiecību modeli viņš izmantos arī savā nākamajā ģimenē. Tas ir vecāku un bērnu tuvības laiks.

Pirms ejat gulēt, noklājiet blakus gultiņai segu - tas simbolizēs atbrīvotības perimetru. Sataisiet siltu tēju - tā nomierinās un atbrīvos jūs abus. Apsēdieties pie gultiņas uz segas un pajautājiet bērnam: "Par ko tu domā?" un jūs redzēsiet, ka īstenībā jūsu bērna prāts ir aizdomājies par daudzām un dažādām lietām, pat tādām lietām, kuras jums liekas, ka bērns nekad neaizdomāsies, nedomās. Tas viņu var pat ļoti satraukt. Ļaujiet bērnam pastāstīt visu, kas sirsniņā sakrājies dienas laikā. Tās var būt arī priecīgas emocijas, kas radījušas bērnā satraukumu. Bērnam, tāpat kā pieaugušajam, ir grūti iemigt, ja diena ir bijusi notikumiem bagāta. Tas vairo negribēšanu iet gulēt. Tās ir apslēptas bailes palikt vienam ar saviem pārdzīvojumiem un pārdomām, domām, sajūtām, emocijām.

Tā kā bērnu pasaulē vēl ir daudz neizzinātu lietu, bērnam dienas gaitā ir sakrājies daudz dažādu jautājumu par visdažādākajām tēmām. Nebaidieties bērnam uzdot jautājumus, nebaidieties pateikt bērnam, ko jūs domājat par visām šīm lietām, tēmām un jūtām. Bērnam tas ir ļoti vajadzīgs.

Pie manis reiz bija atnākusi sešpadsmitgadīgas meitenes mamma. Viņa ļoti pārdzīvoja, ka nespēj ar savu meitu izrunāties. Parasta saruna vienmēr beidzas ar kādu strīdu. Bija ļoti daudz nesaprašanās un līdz galam neizrunātu lietu. Pajautāju viņai: "Kā jūs pavadiet vakarus? Kā jūs ejat gulēt?" Māte atbildēja: "Nu, kā! Atnāku mājās, sataisu vakariņas, paēdu, skatos TV, meita savā istabā. Dažreiz mēģinu ar viņu parunāties, bet nesanāk. Vakars beidzas ar to, ka meitai kaut kas nepatīk, ko esmu viņai pateikusi, viņa dusmīgi aizcērt durvis, bet es eju gulēt ar asarām acīs."

Noklausījos un ieteicu viņai vakara sarunas pie tējas. Tas ir, uztaisīt tēju, izslēgt gaismu meitas istabā, jo, kā teica Tomass Likona: "Kad gaisma nodziest, arī barjerai ir tieksme pazust. Ir vieglāk runāt sirds valodu." Tad apgulieties blakus meitai, pasakiet, ka ļoti mīlat viņu un pajautājiet vai viņa mīl jūs (nebaidieties saviem bērniem teikt, ka jūs viņus mīlat, lai arī cik gadu viņiem būtu). Pēc tam pajautājiet: "Par ko tu domā?" un ļaujat viņai izteikties, izrunāties, atbrīvoties no dienas stresa. Nepārtrauciet viņu, neļaujiet savām emocijām iet pa priekšu.

Ja bērns uz jūsu pirmo jautājumu atbild no aizsardzības pozīcijām: "Neko!", sāciet ar sevi. Rādiet bērnam piemēru un sāciet ar savām domām. Tām nevajadzētu noteikti būt par to, ko jūs domājat par viņu un viņas attieksmi, vienkārši padalieties ar savu dzīves pieredzi, bet ne uzmācoši. Nedrīkst bērnam pateikt, ka tas, ko jūs savā dzīvē esiet piedzīvojusi, tas, ko jūs uzskatiet par pareizu, ir tik tiešām vienīgais un pareizais. Tā nav. Tā noteikti nav. Pareizs tas būs tikai jums. Citiem tas var nederēt. Sāciet pavisam ar ko neitrālu. Sāciet ar kādu pārdomu par jūsu dienas notikumu - darbu, gājienu līdz veikalam, varbūt kādu smieklīgu atgadījumu, kas ar jums ir noticis. Nebēdājieties, ja pirmajā vakarā sarunas tomēr neraisīsies. Bērnā var nostrādāt neuzticības moments: "Tā... kaut kas jauns, kas būs tālāk?"

Nākamajā vakarā atnesiet meitai tēju, izslēdziet gaismu, "ierāpieties" viņas gultā, apsēdieties un atkal pajautājiet: "Par ko tu domā?" Jūs redzēsiet, ka ar katru reizi jūsu sarunas būs interesantākas un atraisītākas. Jūs spēsiet labāk viena otru izprast. Jūs abas kļūsiet pavisam savādākas.

Kad vakara saruna būs beigusies, jūsu bērnam un arī jums būs vieglāk iemigt. Atstājiet to kā vakara rituālu, jo kas var būt sirsnīgāks par kopā pavadītu laiku. Gulētiešanas laiks ir viens no sirsnīgākiem rituāliem ģimenē. Šajā laikā var "runāt sirds valodu". 

Raksta autore Lilita Burova ir sertificēta psiholoģe, personības pilnveides treniņsemināru vadītāja, Vitalitātes centra vadītāja. Mājaslapa www.vitalitate.lv, e-pasts: lilita@vitalitate.lv.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!