Vecāku dusmas

Bērni ir patiesāki
Vecāku nesaskaņās bērni bieži ir kā starp diviem dzirnakmeņiem. Problēmas sākas, ja mēs neprotam nonākt pie kompromisa. Ja bērns redz, ka vecāki strīdas, bet spēj dialoga ceļā rast arī konstruktīvu risinājumu, tā ir laba skola un pieredze turpmākajai dzīvei.

Kāpēc izgāžam dusmas uz bērniem? Iespējams tāpēc, ka viņi (atšķirībā no mums!) nemelo. Tāpēc, ka viņi redz daudz dziļāk un patiesāk, nekā mums reizēm gribētos. Viņi redz patiesību, kuru mēs, pieaugušie, vislabprātāk noslēptu un izliktos, ka tās nav. Bērniem abi vecāki ir vienlīdz svarīgi un mīļi. Viņus neinteresē abu savstarpējās spēlītes par to, kurš ir sliktāks vai labāks. Ir daudzas teorijas par to, ka uz bērniem dusmoties ir vieglāk, ka tās ir dusmas, ko neizrādām patiesajam dusmu izraisītājam. Šeit ir nianse - spēlītes spēlē abi pieaugušie. Tas ir kontrakts, kas bieži tiek noslēgts zemapziņas līmenī: tu dari tā, un es tad darīšu tā. Spēles noteikumi ir zināmi abiem. Bet bērns tos nezina, toties viņš redz patiesību.

Mēs bieži nerunājam par patiesajiem strīda iemesliem, bet bērni uzdod ļoti tiešus jautājumus, piemēram: "Nu, kāpēc jūs strīdaties?" Tas ir labs jautājums, uz kuru ne vienmēr ir viegli atbildēt, ja tas jādara godīgi. Un tas tracina, jo patiesību apzināties mums negribas. Ja mēs aizdomātos par patiesajiem strīdu iemesliem, nāktos atzīt, ka savā patiesībā tikai gribam būt novērtēti un mīlēti tādi, kādi esam. Bet, tā kā mūsu patiesā būtība ir apaudzēta ar ego prasībām, sociālajām normām par to, kā būtu jābūt, nevis kā ir labi katram indivīdam, tad vienkāršāk ir pārmest otram naudas trūkumu, nevērību, neiznestas miskastes, nomestas zeķes, aizmirstu dzimšanas dienu, skaļu zupas strēbšanu utt.

Mīlēt bez nosacījumiem
Bērns mīl vecākus bez nosacījumiem - vienkārši par to, ka viņi ir. Līdz ar to viņam ir sāpīgi redzēt divus tuvākos cilvēkus strīdamies par faktiski nebūtiskām lietām. Mēs, pieaugušie, dziļi savā būtībā atceramies, ka esam šeit nākuši, lai mīlētu, lai dalītos mīlestībā ar līdzcilvēkiem. Ja mēs to arī apzinātos, nāktos atzīt, ka strīdi par savu patiesību ir bezjēdzīgi. Bet sabiedrībā ir pieņemts izcīnīt un pierādīt savu vietu (it kā to vietu, kas patiesi ir mana, varētu ieņemt kāds cits!), pierādīt, cik esam gudri un vareni (patiesībā tieši tikpat, cik jebkurš šajā pasaulē). Bērna dvēsele vēl nav apaudzēta ar aizspriedumiem un normām, viņi ir gudrāki. Jo vairāk gribam noslēpt patiesību, jo vairāk tā trāpa, kad kāds uz to norāda... Un bērni to dara nepārtraukti! Bet mums negribas, lai sāp, negribas arī skatīties uz patiesību sevī pašā. Un tad mēs sabļaujam uz bērnu, lai viņš apklust, lai nemaisās pa kājām (lai nebāž mums mūsu problēmas tieši acīs). Vispārzināma patiesība - labākā aizsardzība ir uzbrukums. Tā ir vieglāk, nekā atzīt, ka esam mainījušies, ka jūtu vairs nav, varbūt arī nav bijis. Bet varbūt ir vēl joprojām, tikai pašlepnums neatļauj tās izjust, jo tas nozīmētu pazemoties.

Mācīsimies no viņiem
Vai mēs pamanām, ko nodarām bērniem? Visticamāk - jā. Tikai arī to vieglāk ir noliegt. Tad nav jāatzīst sava bezpalīdzība un divkosība mazā cilvēka priekšā. Bērns redz un jūt visu, un neapzināti mēs to saprotam. Viņam nevar samelot, var tikai iemācīt neticēt tam, ko viņš jūt, un to, ka pieaugušajiem nevar uzticēties.

Bērni prot piedot, lai cik ļoti būtu sāpināti. Ja mācīsimies no viņiem, pasaule kļūs labāka.