Asinskārā vendeta - ģimeņu asinsatriebe no Latvijas līdz pasaules malai

Asinsatriebība jeb vendeta - šis vārds cēlies no latīņu vindicta, kas nozīmē atriebību, - ir ilgstošs strīds starp divām cilvēku grupām, visbiežāk ģimenēm vai klaniem. Tas sākas, kad vienas grupas pārstāvim tiek nodarīta kāda pārestība - viņš tiek nogalināts, sakropļots vai citādi savainots, un tas izraisa pārējo grupas locekļu aizvainojumu. Ievainotā vai nogalinātā radinieki cenšas ar asinīm viņu atriebt, nogalinot slepkavu, bet, ja tas nav iespējams, -kādu citu otras grupas pārstāvi, visbiežāk vīrieti. Kad tas noticis un slepkava apglabāts, aizvainota jūtas otra puse un pienāk tās kārta atriebībai. Tā šī savstarpēju slepkavību sērija var turpināties pat vairākas paaudzes, līdz kāda no pusēm piedod vai pieņem otras puses izlīguma piedāvājumu jeb tā saukto asinsnaudu. Nereti gan jaunāko paaudžu asinsnaidnieki nemaz nevar īsti pateikt, kāda iemesla dēļ sākusies vendeta, jo strīda aizsācēji jau sen viens otru apslaktējuši.

Acs pret aci, zobs pret zobu
Diezgan droši var apgalvot, ka asinsatriebības vēsture ir tikpat sena kā cilvēces vēsture. Pirmatnējās sabiedrībās nepastāvēja universāli likumi. Sabiedrības struktūra bija vienkārša - vairākas ciltis vai dzimtas savstarpēji sadalīja attiecīgā reģiona resursus. Miers valdīja tikai dzimtas iekšienē, kur dzimtas vecākā vārds bija likums. Nereti starp atsevišķām kopienām pastāvēja naidīgas attiecības, un tajās būtiska loma bija asinsatriebībai. Ja vienas dzimtas pārstāvis tika nogalināts, otrai dzimtai tika pieteikts karš. Miers tika nodibināts vienīgi tad, ja viena kopiena padevās vai ja uzbrūkošo kopienu apmierināja otras puses materiālais piedāvājums.

Dieva vārdā
Ieskatoties Vecajā Derībā, izrādās, arī tur uzsvērts indivīdu un ģimenes pienākums atmaksāt pāridarījumu Dieva vārdā. Tika uzskatīts, ka vienīgi asinis spēj aizskalot asinis. Kā atzīmēts Oksfordas Bībeles rokasgrāmatā, "tā kā dzīvība tika uzskatīta par svētu, nekāds asinsnaudas apjoms nevarēja kompensēt nevainīgas personas dzīvības zaudējumu; to varēja kompensēt tikai dzīvība pret dzīvību".

Svētākais no pienākumiem
Viduslaikos nekas būtiski nemainījās. Strīdu kārtošanā līdzekļus īpaši neizvēlējās. Šajā laikā bija jūtams arvien lielāks sabiedrības spiediens uz cietušo. Pēdējam atriebība tika uzspiesta kā "svētākais no pienākumiem", kas jāpilda pat aizkapa dzīvē. Ja cietušais bija jau miris vai viens pats nespēja pienākumu pildīt, viņam nereti palīdzīgu roku sniedza tuvinieki. Ģermāņu ciltīs un pārējā Eiropā izplatījās termins faida, ko kāds vācu kanonists tulkoja kā "radinieku atriebību". Neviens cits morālais pienākums nebija svētāks par šo. Pēc ģermāņu frīzu cilšu tradīcijām pats cilvēka līķis kliedza pēc atriebības - tas trūdot karājās ģimenes mājā līdz dienai, kad beidzot tika atriebts, un tikai pēc tam radinieki drīkstēja viņu apglabāt. Upurim pat nevajadzēja būt konkrētajam slepkavam, pietika, ja krita kāds no viņa tuviniekiem.

Vaidu laiki Latvijā
Vendetas fenomens skāra ne tikai Tuvos Austrumus un Rietumeiropu. Arī austrumslāvu un baltu cilšu apdzīvotie reģioni viduslaikos dzīvoja zem asinsatriebības zīmes. Pirms krustnešu ienākšanas Latvijas teritorijā 13. gadsimta sākumā te nebija ne vienotas valsts, ne kādas citas augstākas varas. Pastāvēja tikai atsevišķas dzimtas, kas viena ar otru regulāri karoja, un tikai dzimtas robežās valdīja miers. Ja dzimtas loceklis gribēja palikt kopienā, viņam vajadzēja pakļauties dzimtas vecākā varai un kopienas iekšējiem likumiem. Katram loceklim bija ne vien tiesības, bet pat pienākums izmantot asinsatriebību pret visiem dzimtas ienaidniekiem. Tās sauca par vaidu tiesībām, bet slepkavu, kurš nogalinājis, - par vaidnieku.

Ja kāds no dzimtas tika ievainots, visi karotspējīgie vīrieši sāka privātu karu, kamēr visi otras dzimtas vīrieši bija nogalināti vai piekrita maksāt līdzības naudu - atlīdzību, ko pieprasīja aizvainotā dzimta.

Asiņainās "saliņas"
Eiropā asinsatriebības jautājums oficiālā veidā tika aizzīmogots tikai uz Jauno laiku sliekšņa. Lielākajā daļā Eiropas asiņainā vendeta pamazām nodeva savas pilnvaras valsts tiesību institūcijām, kuras tagad centās regulēt arī privātu noziegumu sodīšanu. Neraugoties uz to, arī Jaunajos laikos saglabājās vairākas saliņas, kur senā tradīcija palika spēkā. Piemēram, Napoleona dzimtenē Korsikas salā laikposmā no 1683. līdz 1715. gadam dzīvību asinsatriebības dēļ zaudēja gandrīz katrs ceturtais no 120 tūkstošiem salas iedzīvotāju. Atriebības iemesls bija ne tikai slepkavības vai ievainojumi, bet arī ģimenes goda aizskaršana. Karstasinīgie korsikāņi par goda aizskaršanu varēja nodēvēt arī nenozīmīgus sīkumus, kaut vai atteikšanos no piedāvātās zupas.

Asinsatriebības fenomens bija būtisks dažādiem sabiedrības slāņiem; par to liecina daudzi daiļdarbi. Spilgtākais piemērs noteikti ir angļu rakstnieka Viljama Šekspīra darbs Romeo un Džuljeta, kura pamatā ir divu ģimeņu gadu desmitiem ilgušais naids. Galu galā tas nebeidzas ar savstarpēju asinsizliešanu, bet gan iemīlējušos jauniešu labprātīgu došanos nāvē. Līdzīgas sižeta līnijas savos romānos iekļāvuši arī sers Valters Skots, Marks Tvens, Aleksandrs Dimā [tēvs] un citi mūsdienās joprojām slaveni rakstnieki.

Mūsdienu īpatnības
Mūsdienās asiņainā tradīcija kā vardarbības regulēšanas veids zaudē nozīmi tikai tur, kur efektīva likumdošana spēj vardarbību turēt grožos. Ieskatoties likumdošanas vēsturē, redzam, ka patiesībā tikai relatīvi nesen asinsatriebību efektīvi ierobežo likums. Modernas sabiedrības un valstis ir iemācījušās cilvēku kaislības regulēt ar likumu spēku. Rietumu pasaule attīstījusi tādu sabiedrības racionalitātes līmeni, kas kaislīgas jūtas un niknumu spēj aizstāt ar disciplīnu un loģiku. Tomēr diezgan daudzās pasaules vietās gan Rietumos, gan Austrumos vendetas tradīcija joprojām ir saglabājusies. Rietumeiropā tā eksistē Francijā, īpaši Korsikas salā; Itālijā - Sicīlijā, Sardīnijā, Kampānijā, Apūlijā; Horvātijas Dalmācijas reģionā; Krētā, Irākā, Turcijā, Čečenijā, Gruzijā un Azerbaidžānā. Ārpus Eiropas asinsatriebības areāli aptver vairākas Āfrikas ciltis, naidīgos klanus Ķīnā, Filipīnās, šiītus un sunnītus Irākā......

Pilnu rakstu lasiet žurnāla "Leģendas" maija numurā