Foto: stock.xchng
Cilvēki diemžēl neatlaidīgi sevi ieprogrammē uz galīgi sliktām lietām. Jebkurai domai ir tieksme piepildīties. Ne velti savulaik populārā dziesmā dziedāja: no domām vien, no domām vien, mans mīkstums tapis ciets... Cilvēks ir kolosāls pašprogrammējošs kompjūters. Tikai nezin kāpēc tas tā ir, bet cilvēki mēdz sevi programmēt tieši negatīvajā virzienā. Un kādreiz ieprogrammējas tik tālu, ka vispār neko pozitīvu vairs nedzird.
Nesen pieredzēju unikālu gadījumu - anekdote caur asarām. Pie manis atnāca dāma ap gadiem 45 - 50 un stāstīja: "Man darbā viena čūska uzlika lāstu, tāpēc man sāp šitais skriemelis, otra čūska uzlika man uz šitā skriemeļa lāstu, kaimiņiene man te uzlika - starp lāpstiņām, bet šitā - noskauda visu mugurkaulu"... Protams, lāsts, tā nav joka lieta. Es skatos uz šo kundzīti, bet tur no lāstiem galīgi nekā. Tikai smaga osteohondroze, un nekas cits. Es mēģinu ar viņu runāt, skaidrot, bet viņa - vai jūs nekā nesaprotat, man tur ir lāsti, man zīlniece skaidri un gaiši pateica, un es viņai ticu... Mēģinu vēlreiz runāt, skaidrot, bet viņa - vai tos lāstus varēs dabūt ārā vai ne? Un tad es pirmo reizi dzīvē darīju to grēka darbu un masāžu nosaucu par lāsta izdzīšanu.

Teicu, ka varu izdzīt, bet tas būs ļoti sāpīgi, ka man iepazīšanās ar muguriņām parasti ir uz tepiķīša un ka noteikti nebūšu tas maigākais vīrietis viņas mūžā! Un tad strādāju pēc pilnas programmas! Pēc nedēļas viņa atnāca otrreiz un atzina - jā, gandrīz jau ir ārā, bet tur un tur vēl tā kā kaut kas palicis... Protams - ar vienu reizi taču nevar pievarēt osteohondrozi!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit