Mana pieredze ir sekojoša – ar mazu bērnu (1,5 - 5 gadi) var droši doties nelielos izgājienos pie dabas (ar kājām, velosipēdiem, laivām, kāpt pa klintīm), bet nopietni jāpiedomā pie drošības, lai bērns nenokristu, nesavainotos, negūtu citu, nevēlamu "pieredzi" (velo aizsargķivere velo pasākumos, glābšanas veste laivā, aizsargķivere un pareizi pieregulēta sistēma klintīs un virvju trasēs, pareizs, laika apstākļiem un konkrētajai aktivitātei atbilstošs apģērbs un apavi, pretinsektu vai pretiedeguma krēms, pārdomāts maršruts, nepārtraukta uzraudzība).
Otrkārt – nopietni jāpārdomā pasākuma programma, ko piedāvāt bērnam, lai tam būtu interesanti un nebūtu nepārtraukta čīkstēšana, nerastos nepatika pret šādiem pasākumiem kā tādiem! Viens no manu meitu iecienītākajiem pasākumiem ir lielās šūpoles (ļoti augsti koki vai Raunas dzelzceļa tilts + virve + alpīnistu sistēma = fantastiska izklaide, kā izrādās ne tikai bērniem, bet arī vecākiem...), kuras tiek kārtas praktiski visos klinšu kāpšanas izbraucienos (Aldartornis, Bauskas klintis, Raunas dzelzceļa tilts). Vasarā tam pievienojas peldēšanās, akmentiņu mētāšana ūdenī, (pūk)sprunguļu peldināšana, akmeņu apgleznošana ar krāsainiem krītiņiem.
Ar lielāku bērnu (5-9 gadi) jau var doties nopietnākos izgājienos, arī ar kājām, arī kalnos. Mana lielākā meita (toreiz viņai bija 6 gadi) ļoti labi turējās tūrē pa Kaliforniju (ASV). Tur bija arī krietni jāpastaigā gan pa kalniem, gan pa tuksnesi, gan pa okeāna krastu, ar nakšņošanām teltī un gariem pārbraucieniem automašīnā.
Protams, jārada bērnā motivācija, jāizskaidro, kāpēc mēs kaut kur dodamies, kāpēc mums kaut kas jāapskata. Jā, motivācija ļoti nepieciešama! Bet tā jāveido bērna apziņā jau no bērna mazotnes. Jāaicina saskatīt skaisto, atšķirīgo katrai vietai. Kalnos šādu iespēju ir ļoti daudz, jo dzīvojot Latvijā bērns nekad nav redzējis tik lielus kalnus, ūdenskritumus, pļavas ar košiem ziediem, klinšu daudzveidīgos siluetus, dažādu akmeņu struktūru savādos zīmējumus, kalnu dzīvniekus (pilnīgā "topā" – marmoti, kalnu murkšķi)... Ja tam visam pievieno spēles elementus, dabas izziņas uzdevumus, intrigu - kāda nu mums katram fantāzija, tad bērns ir "uz stīgas" ļoti ilgstoši! Pat nav vajadzīga vienaudžu kompānija, jo reizēm tā tieši traucē - tad bērns vairāk "spēlē" ierasto ikdienas lomu.
Vēl gribu piebilst, ka zinot bērnu aktivitāti un to, ka tie vēl nav apguvuši daudzas dzīves mācības, jau no mazotnes tiem jāmāca drošība. Teiksim tas, ka kāpt uz augšu ir vieglāk, nekā tikt lejā (tas attiecas gan uz kokiem, gan klintīm...), tas, ka jāpārbauda katra vieta, pie kuras ķeries un liec kāju (koka zars, klints aizķere, akmens), jo tā var būt nestabila un tad var sekot kritiens.
Jāmāca bērnam peldēt un nopietni izturēties pret ūdeni (nelekt nezināmā vietā, nepeldēt tālu no krasta, novērtēt upes straumi)! Jāmāca pazīt augus, jo ne visi no tiem ir "droši" (piem.: latvāņi). Ļoti daudz tādu lietu! It sevišķi kalnos. Jāmāca, jāstāsta, jāskaidro. Tad arī pašam sirds ir mierīgāka, ka vari aizgriezties uz brīdi, un tavs bērns pats tiks ar sevi galā. Varbūt arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc mana vecākā meita ar nopietnākiem pasākumiem (izgājieni kalnos) sāka iepazīties tikai no 7-8 gadu vecuma - līdz tam es nebiju pārliecināts par to, ka šāds pasākums ir daudz maz drošs, jo šo drošību rada ne tikai vecāki, bet arī pats bērns, un kamēr viņš vismaz daļēji nevar par sevi atbildēt - labāk mazākus un vieglākus pasākumus ne tik bīstamā vidē, kādi ir kalni.
Ja lēmums par ceļojumu uz kalniem kopā ar bērnu ir pieņemts, tad vajadzētu to plānot kādos no "drošiem" kalniem. Vismaz iesākumā, pirmajās reizēs! Eiropa (izņemot Kaukāzu!), Ziemeļamerikas kalni - tās ir vietas, kur kalni ir daudz maz civilizēti un nepieciešamības gadījumā (slikti laika apstākļi, saslimšana, trauma u.c.) jūs varēsiet pārtraukt savu ceļojumu un griezties pēc nepieciešamās palīdzības.
Pirms pusotra gada (bērnam 8,5 gadi) bijām tūrē pa Eiropu, tajā skaitā lielāko dienu daļu pavadījām kalnos (Šveicē, Francijā, Itālijā), kur arī bērnam bija jānes soma ar savām mantām un jāiet pa visai stāvām, klinšainām kalnu takām (arī lietus laikā!). Protams, jāņem vērā arī to, ka aklimatizācijas process (organisma pierašana pie atmosfēras spiediena un skābekļa koncentrācijas samazināšanās augstumā, izmaiņas jūtamas jau no 2500 m.v.j.l.) bērniem var būt ilgāks nekā pieaugušajiem, tāpēc nevajadzētu jau pirmajās dienās strauji uzņemt lielu augstumu (piemēram ar pacēlājiem), jo tas var izraisīt ātru pašsajūtas pasliktināšanos (piedzīvojumu portālā "Vertikāle X" lasiet rakstu Kas ir kalnu slimība?).
Nelieli radiāli izgājieni, pastaigas bez smagām somām pa kalnu takām – un nākošajās dienās jau arī kādas nopietnākas aktivitātes! Katrā gadījumā, atmiņas par visiem šiem braucieniem bērnam paliek ļoti lielas un spēcīgas, bieži tiek pārskatīti foto albumi un skan aicinājumi atkal kaut kur doties. Bērniem rodas vēlme kaut kur ceļot, redzēt, pārdzīvot, mācīties. Acīmredzot, arī bērniem nepieciešami piedzīvojumi!
Autors: Kristaps Liepiņš, Piedzīvojumu portāls Vertikāle X.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
