Foto: stock.xchng
Uzskats, ka ķermeņa veselību nevar atdalīt no dvēseles stāvokļa, ir ļoti sens – psihosomatikas problēma ir tikpat sena kā medicīna kopumā.

Trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras ārsts Erasistratos no Aleksandrijas skolas tika uzaicināts pie Sīrijas karaļa, lai izmeklētu viņa dēlu, kas skaitījās bezcerīgi slims. Ārsts ieradās pie slimnieka un izmeklēšanas laikā, kamēr viņš skaitīja pacietna pulsu, istabā ienāca skaistā Stratonike – Sīrijas karaļa otrā sieva. Pamatojoties uz izteikto psihosomatisko reakciju, proti, pulsa pārmaiņām, Erasistratos tūlīt apjauta, ka slimību izraisījusi jaunā cilvēka bezcerīgā mīlestība pret tēva jauno sievu.

Psihosomatika ir mācība par psihisko un somatisko (ķermenisko) procesu saistību organismā. Mūsdienu psihosomatikas teorija attīstījusies, balstoties uz dažādām atšķirīgām, tajā pašā laikā citai citu papildinošām koncepcijām. Pirmās zinātniskās teorijas šai sakarā saistītas ar psihoanalīzi (Z. Freidu). Viņa sekotājs F. Aleksanders secināja, ka cilvēks, kuram raksturīgs specifisks kāda orgāna (sistēmas) paaugstināts jutīgums (tā sauktā vājā vieta) ar tam raksturīgo emocionālā konflikta modeli ar noteiktu slimību, saslimst tikai tad, kad apkārtējie apstākļi mobilizē viņa zemapziņas konfliktu, novedot pie psihiskās aizsardzības traucējumiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!