Mans bērns man neko nesaka

Līdz 10-12 gadu vecumam parasti nekādu sevišķu starpgadījumu nav: visbiežāk bērns mīl savus vecākus. Kolīdz viņš sasniedz pusaudža gadus - un mūsdienās aizvien biežāk "pārejas vecums" iestiepjas pat līdz trīsdesmit gadiem -, vecāki nokrīt kā no mākoņiem: "Mans bērns man vairs nesaka ne vārda. Viņš iziet pa durvīm, nepasakot, kurp dodas, ne - ar ko, ne - cikos pārradīsies. Kad lūdzu ko paskaidrot, pretī dzirdu tikai pārmetumus un dzēlības." Varētu lūgt vecākus pašus atcerēties, kādi viņi bija šajā vecumā. Liela daļa tad piekrīt, ka līdzīgi jau bijis, tomēr - "mēs tik ilgi nedzīvojām viņu paspārnē". 

Taču mainījušies ir nevis bērni vai pusaudži, bet gan vecāki. Vecāki, kuri, uzņemoties audzinātāju lomu, reizē piesavinājušies trīs kompleksus. Pirmais - pārākums. Vecāki sevi iedomājas esam gandrīz kā pasaules radītājus, kas grib veidot bērnus pēc savu iedomu ģīmja un līdzības. Otrais - nepilnvērtības komplekss. Ja pusaudzis ir agresīvs pret viņiem, tas ir tāpēc, ka vecāki viņu kaut kā ir apmānījuši. Trešais komplekss - vainas apziņa: "Tā ir mana vaina. Kaut ko esmu palaidis garām!"
Viegli teikt, bet visprātīgāk satraukuma brīdī būtu nedaudz nomierināties. Jāatceras, ka pusaudži vienmēr ir uz "tu" ar palaidnībām, ka šis ir laiks, kad sāk veidoties viņu privātā dzīve, ka tā ir dabiskā attīstības gaita - arī tad, ja tā skar tieši jūsu bērnu. Un ka agresivitāte pret vecākiem ir neizbēgams attīstības posms. 

Vecākiem tā var šķist īsta elle. Tomēr pirmās ieteicamās zāles - pacietība un vēlreiz pacietība. Vienīgā patiesā atšķirība ar laiku, kad "debesis bija zilākas un bītli dziedāja skaistāk", ir tā, ka pusaudži kļūst patstāvīgāki un aizvien vairāk attālinās no vecāku acīm. Bieži vien vecāki neuzdod citus jautājumus, kā vien "cikos tu pārradīsies?" un "kādā stāvoklī?".
Nenoliedzami - vecāku ietekmei agrāk bija nepārvērtējama loma. Tagad pār pusaudžu prātu valda masu saziņas līdzekļi, iela, līdzaudži. Tas jāsaprot kaut vai tādēļ, lai beigtu sevi nemitīgi vainot.

Par ko pusaudži nerunā ar saviem vecākiem
Seksuālie jautājumi. Tie nodarbina pusaudžus visvairāk, un par tiem viņi runā ar vecākiem vismazāk. Psihologi atzīst, ka tā arī tam jābūt. Svarīgi ir, lai pusaudzis apzinātos, ka izšķirīgā dzīves situācijā (piemēram, grūtniecība) viņam būs vecāki, uz ko paļauties. 

Pirmie mīlestības pārdzīvojumi joprojām ir iemesls, kas liek daudziem pusaudžiem - gan tikai uz īsu mirkli - krist vecāku apskāvienos. Te viss sāls slēpjas vecāku prasmē atbildēt. Pat ja viss notikums ilgst tikai dažas dienas, pusaudža dzīvē tam ir svarīga nozīme. Nepareizi būtu visu censties nogludināt, protams, labu vēlot ("Viņš nav tavu asaru vērts", "Tavā vecumā vēl nemaz īsti neiemīlas" un tamlīdzīgi). Jācenšas nomierināt, uzmundrināt, neizprašņājot sīkumos, ja pusaudzis pats nevēlas par tiem stāstīt.Šajā brīdī var arī pusaudzi mazliet palutināt, piemēram, uzdāvināt kādu sīkumu, ko viņš sen jau kārojis. Galvenais pusaudzim ir pārliecināties, ka vecāku mīlestība pret viņu ir nemainīga. 

Veselības problēmas. Visai bieži jaunieši vecākiem nestāsta par sliktu pašsajūtu, jo jūtas nomākti un domā, ka vecākiem pašiem pietiek savu rūpju. Gadās pat tā, ka nopietnus veselības traucējumus pirmie pamana līdzaudži. 

Narkotikas. Ārzemēs reti kurš pusaudzis vismaz reizi nav uzsmēķējis "zālīti". Jautājums, ko jaunieši mēdz uzdot, ir par asinsanalīzēm, jo viņus moka doma, vai analīzēs parādās, ka ir smēķēta "zālīte". Jaunieši par narkotikām nerunā ne tikai tāpēc, ka tas ir slikti. Klusēšana nozīmē: "Man ir savi jaunības noslēpumi, tos pieaugušajiem neatklāj."
Vardarbība. Ja piedzīvota vardarbība, rekets (izspiešana) un tamlīdzīgi, lielākā daļa pusaudžu nelūgs vecāku aizstāvību. Pirmkārt, bail no vēl lielākām nepatikšanām. Otrkārt, sastopoties ar vardarbību, pusaudzis lielākoties ar to cenšas tikt galā, jo tā ir viņa patstāvības un goda lieta.
Tā nu iznāk, ka pusaudzis no vecākiem slēpj gandrīz visas nopietnās savas dzīves problēmas.

Runāšana - zelts
Vārds ļauj vaļu jūtām, un izrunāt sāpes ir svarīgi visos vecumos, bet jo īpaši - pusaudzim. Vecākiem jāapzinās, ka pusaudža noslēgtība ir dabiska. Tas ir posms cilvēka dzīvē - vakardienas bērns it kā meklē veidu, kā atdalīties no vecākiem, pamest savu bērnību, turklāt ne tikai pamest, bet arī pierādīt, ka viņš to patiesi ir izdarījis. Kas tad ir bērnība? Tas ir laiks, kad visu pateica mātei. Nav brīnums, ka pusaudži rīkojas pretēji. Tomēr visi pusaudži nav tik noslēgti. Patiesībā vecāki pļauj to, ko saviem bērniem pirms gadiem desmit ir sējuši. Visnoslēgtākie pusaudži bieži vien ir tie, ar kuriem bērnībā vecāki nav pietiekami daudz runājuši.
Tieši vecākiem jāsāk dialogs! 

Daudzi vecāki slēpj savu uztraukumu pat pēc ļoti nopietniem atgadījumiem, piemēram, pusaudža pašnāvības mēģinājuma, izliekas, ka nekas nav bijis, un nerunā par pusaudža nemieru un raizēm, kas ir šādas galējas rīcības iemesls. Vecāku klusēšanu pasaudzis neprot izskaidrot. Vecākiem vienmēr ir jāatceras: lai būtu kā būdams, tieši viņiem vienmēr jāsāk runāt pirmajiem.
Dažreiz pusaudži lieto paši savu vecākiem neizprotamu valodu. Tā neapšaubāmi daļēji ir modes lieta, bet visbiežāk tas ir veids, kā parādīt vecākiem, ka viņiem ir sava pasaule. Nav svarīgi, tieši kādus vārdus jaunieši lieto. 

Vecākiem joprojām būtu jāpaliek uzmanīgiem, katrā ziņā - ne inkvizitoriem. Nevajag piespiest par katru cenu runāt. Varbūt ir kāds cits pieaugušais, ar kuru jūsu bērns būs atklātāks?
Jāpiebilst, ka ir tēmas, par kurām ar pusaudzi nevajadzētu runāt. Ar pusaudzi nav jāapspriež iespējamie vecāku dzīves samezglojumi, seksuālā dzīve. Var gadīties, sevišķi ģimenēs, kuras dibinātas no jauna (viens no vecākiem nav bērna tēvs vai māte), ka pusaudzis ir tas, kas sāk runāt par tamlīdzīgiem tematiem, piemēram, kritizē ģimenē nedzīvojošo tēvu vai māti vai arī - gluži otrādi - jauno "tēti" vai "māmiņu". Labi būtu, ja saruna šādā reizē sāktos it kā pati no sevis. Jāatceras - vecāki saņems atpakaļ bumerangu, kuru būs svieduši tagadējā pusaudža bērnībā. 

Brīnumieteikumu nav. No vienas puses, mūsdienās jauniešus gaida daudz vairāk grūtību, kaut vai izvēles ziņā, arī maldu ceļi. No otras puses, bieži vien tiešām ir tā - pietiek tikai viņu emocijas nosaukt vārdos, palīdzēt pateikt skaļi to, kas nomoka, kas aizvaino, kas aizkaitina, un lielie samezglojumi atšķetinās! Vecāku loma, izpratne un pretimnākšana joprojām ir nepārvērtējama.Šajā gadījumā pretēji sakāmvārdā paustajai atziņai tieši runāšana ir zelts.