Līdz 10-12 gadu vecumam parasti nekādu sevišķu starpgadījumu nav: visbiežāk bērns mīl savus vecākus. Kolīdz viņš sasniedz pusaudža gadus - un mūsdienās aizvien biežāk "pārejas vecums" iestiepjas pat līdz trīsdesmit gadiem -, vecāki nokrīt kā no mākoņiem: "Mans bērns man vairs nesaka ne vārda. Viņš iziet pa durvīm, nepasakot, kurp dodas, ne - ar ko, ne - cikos pārradīsies. Kad lūdzu ko paskaidrot, pretī dzirdu tikai pārmetumus un dzēlības." Varētu lūgt vecākus pašus atcerēties, kādi viņi bija šajā vecumā. Liela daļa tad piekrīt, ka līdzīgi jau bijis, tomēr - "mēs tik ilgi nedzīvojām viņu paspārnē".
Taču mainījušies ir nevis bērni vai pusaudži, bet gan vecāki. Vecāki, kuri, uzņemoties audzinātāju lomu, reizē piesavinājušies trīs kompleksus. Pirmais - pārākums. Vecāki sevi iedomājas esam gandrīz kā pasaules radītājus, kas grib veidot bērnus pēc savu iedomu ģīmja un līdzības. Otrais - nepilnvērtības komplekss. Ja pusaudzis ir agresīvs pret viņiem, tas ir tāpēc, ka vecāki viņu kaut kā ir apmānījuši. Trešais komplekss - vainas apziņa: "Tā ir mana vaina. Kaut ko esmu palaidis garām!"
Viegli teikt, bet visprātīgāk satraukuma brīdī būtu nedaudz nomierināties. Jāatceras, ka pusaudži vienmēr ir uz "tu" ar palaidnībām, ka šis ir laiks, kad sāk veidoties viņu privātā dzīve, ka tā ir dabiskā attīstības gaita - arī tad, ja tā skar tieši jūsu bērnu. Un ka agresivitāte pret vecākiem ir neizbēgams attīstības posms.