Ja kādā no bērna attīstības posmiem ir bijušas problēmas, trauma no tām var saglabāties uz visu mūžu. Piemēram, tie bērni, kas izcietuši daudz stresa, būdami vēl mātes vēderā, arī pēc dzimšanas nereti jūtas pastāvīgi iebiedēti un nedroši. Psihologi reizēm pauž viedokli, ka tie bērni, kas ar problēmām saskārušies dzemdību posmā, ir dzīvotspējīgāki un aktīvāki par citiem, taču uz dzīves grūtībām reaģē strauji un ar izteiktu agresivitāti. Šo posmu bērnam ir iespējams būtiski atvieglināt, ja vecāki savu iespēju robežās un pat pāri tām rūpējas par topošās ģimenes psiholoģisko komfortu, mātes mieru un emocionālo stabilitāti.
Pēc bērna dzimšanas tā pirmais dzīves gads paiet, lai reālajā dzīvē izveidotu stabilas, drošas psiholoģiskās saistības starp bērnu un viņa jauno ģimeni, kurā tas (protams, situācijas ideālā pavērsienā) pavadīs savas dzīves būtisku daļu. Šajā periodā bērns mācās smaidīt, atbildot uz mātes smaidu. Tas nav tikai salīdzinājums, psihologi tieši šo spēju reaģēt ar smaidu analizē kā būtisku bērna sociālās attīstības niansi, kas dod pamatu jauna posma sākšanai bērna un mātes attiecībās, abu emocionālajā saskarsmē.