Bērns melo. Ko iesākt?  (1)

Bērns izdarīto var aizmirst, izstumt vai pārvērst pretējā. Tā darbojas psiholoģiskie aizsardzības mehānismi. Parasti melo, lai izkļūtu no nepatikšanām, lai pievērstu sev uzmanību. Nereti bērniem arī ir bailes no atraidījuma vai greizsirdība uz savu māsu vai brāli. Vēl pie iemesliem jāmin pārlieku liela kontrole no vecāku, skolotāju puses, kā arī pilnīga neieinteresētība par bērnu.

Bieži vien vecāki mudina bērnu teikt tikai patiesību, bet to izdzirdot sāk bērnu kritizēt. Piem. bērns saka, ka neieredz savu jaunāko brālīti. Vecāki nemaz nav gatavi pieņemt šo patiesību.

Amerikāņu psihologi uzskata, ka bērns sāk melot jau no sešu mēnešu vecuma ar raudāšanu. Bērns raud nevis tāpēc, ka kaut kas sāp, bet gan tāpēc, ka vēlas pievērst vecāku uzmanību.

Melošana ir nopietna problēma, ja tā kombinējas ar zagšanu un nesavaldību. Bērni ir vecāku spogulis. Melo bērns, ja melo tā vecāki. Bērns jau dzird un saprot, ka vecāki atsakās iet ciemos ne jau tāpēc, ka "visa ģimene ir saslimusi ar gripu" , bet gan tāpēc, ka tēvs grib noskatīties pa televizoru hokeja spēli.

Ko iesākt?
Ja bērns melo par sīkumiem, sakot :" Es to galdu nenoķēpāju," vecākiem nekādas pārrunas rīkot nevajadzētu. "Labi, kā nu tur bija, kā ne, galdam tik un tā jābūt tīram. Paņem lūdzu dvieli un noslauki."

Ja vecākiem ir pilnīgi skaidrs, ka bērns melo, nevajadzētu ielaisties nekādās debatēs. "Vari jau nu teikt, ko gribi, bet es skaidri redzēju, kā tu ābola serdi aizmeti aiz dīvāna. Sameklē to un izmet atkritumu spainī."

Ja bērns stāsta ko neticamu, sakat :"Jā, ļoti interesants stāsts. Bet tagad es vēlos zināt, kā viss notika patiesībā."

Bērns var apgalvot, ka piemēram pienu ir izlējis bŗālis. Nesauksim uzreiz bērnu par meli, teiksim:"Es domāju, ka tev gribētos, lai to būtu izdarījis tavs brālis, jo tu nožēlo, ka tā ir sanācis."

Bērnu psihologs Džerijs Vikofs iesaka kopā ar bērniem patiesības runāšanu izmēģināt : "Liene, lūdzu pasaki šādu teikumu: "Tēt, tā biju es, kas izdzēsa ierakstus automātiskajā atbildētajā. Man tas gadījās netīšām.""

Līdz septiņu, astoņu gadu vecumu bērnu sodīt nevajag, pietiks ar fakta konstatāciju.

Bērnam jāpaskaidro, ka melošana otrā cilvēkā rada neuzticēšanos un tas beigu beigās var sabojāt attiecības. 

Ja bērns sāk melot arvien biežāk- un arī par nopietnām lietām, to vajadzētu izrunāt kopā :"Tu kļūsti pieaudzis, un man jabūt pārliecinātam, ka varu tev uzticēties. Ja man liksies, ka tu nerunā taisnību, es nevarēsu tev atļaut darīt to, kas prasa savstarpēju uzticēšanos. Tu, piemēram nedrīkstēsi palikt pie draugiem pa nakti, un es tev nevarēšu uzticēt lielākas naudas summas."

Vecākiem vajadzētu atpazīt tādus bērna melus, kas vērsti uz to, lai izvairītos no nosodījuma, parādītu sevi salīdzinot ar citiem labākā gaismā vai arī lai pārvarētu sevī vilšanās un neapmierinatības sajūtu, t.i. lai celtu savu pašapziņu. To var izraisīt vecāku nereālistikās vēlmes attiecībā pret bērnu. "Es neesmu pietiekami labs. Manam tēvam ir kauns par to, ka es visu laiku lasu grāmatu un nemaz nespēlēju futbolu." 

Galveno uzmanību vajadzētu pievērst tām bērna emocijām, kas šos melus provocē :"Esmu ievērojis, ka tu savos izdomātajos stāstos mēdz sevi vienmer iztēlot stipru un varenu. Varbūt tu dažkārt esi noraizējies par to, ka citiem bērniem tu varētu nepatikt? Un tāpēc tu gribi atstāt uz tiem neuzvarama cilvēka iespaidu?"

"Man liekas, ka tu meloji tāpēc, lai izvairītos no nepatikšanām. Īstenībā es ar tevi varētu lepoties vairāk, ja tu runātu patiesību arī tad, ja skaidri zinātu, ka man nepatiks tas ,ko esi izdarījis."
Vecākiem nevajadzētu aizmirst bērnu paslavēt īpaši tad, kad bērns taisnību būtu varējis arī noklusēt. "Paldies, ka tu atnāci un atklāti pateici, ka esi izsitis logu. Man ir ļoti svarīgi, lai tu vienmēr runātu patiesību. Arī tad, kad apzinies, ka tev draud nepatikšanas."

"Lai gan sodien tu man sameloji, es tomēr tevi uzskatu par tādu cilvēku, kurš turpmāk centīsies runāt patiesību." Vecākiem jādara bērnam zināms, ka viņš nav zaudējis to uzticību.

Vajadzētu bērnu audzināt ar konkrētiem piemēriem no vecāku dzīves. "Kad es sodien atbraucu tev pretī uz skolu, autostāvvietā atradu maku ar dokumentiem. To es atdevu skolas dežurantam, gadījumā, ja pieteiktos kāds, kas to pazaudējis."

Bērnam vajadzētu arī paskaidrot, ko nozīmē jēdziens "baltie meli". Gados vecāki bērni jau saprot, ka dažkārt melot nepieciešams, lai saudzētu citu cilvēku jūtas. "Vai atceries to reizi, kad vecmāmiņa man uz dzimšanas dienu uzdāvināja džemperi un es teicu, ka tā ir mana vismīļākā krāsa? Nu, patiesību sakot, man tā krāsa nemaz nepatika, bet es zināju, ka vecmāmiņa, viņasprāt, man vispiemērotākās dāvanas sagādāšanā bija ielikusi ne mazums pūļu un laika. Un es sameloju, lai viņa neapvainotos. Vai tu vari minēt vēl kāda "baltā mela" piemēru?"

Ko labāk neteikt?
"Tu esi melis." Vecākiem nekad nevajadzētu savu bērnu ierindot tādā vai citādā negatīvā kategorijā, bet gan padomāt, vai konkrētajā gadījumā runa ir par personību kā tādu vai tikai par tās nepareizu rīcību.

Ja vecākiem patiesība jau zināma, nevadzētu bērnam uzdot liekus jautājumus:"Kurš saplēsa lampu? Vai to izdarīji tu?" Šis jautājums bērnu var pamudināt arī uz turpmāku melošanu, bet šādu praktizēšanās iespēju viņam nevajadzētu  nodrošināt.

"Ko tu izdarīji? Vai es gadījumā nepārklausījos?" Vajadzētu uzmanīties, lai bērnu nenosodītu par to, ka viņš uzdrīkstējies savā nodarijuma atzīties, nav noliedzams, ka daži nedarbi patiešām pelnījuši sodu, tomēr vecākiem jābūt pilnīgi pārliecinātiem, ka patiesības runāšana vienmēr tiek ieverota un novērtēta pozitīvi.

"Vai tu esi pārliecināts, ka runā taisnību? Tu jau zini, ka dažkārt bērni mēdz melot." Bērnam noteikti jādara zināms, ka vecaki no viņa sagaida nevis melus, bet patiesību.

"Tu melo tāpat kā tavs tēvs." Vecākiem savu bērnu vajadzētu uztvert kā personību.

Kad bērns melo, viņš sāk stostīties, biežāk mirkšķināt acis, ar rociņām pieskaras savai mutei, it kā vēlēdamies apstādināt runu plūdus vai aizliek rokas aiz muguras, vaigi nedaudz piesarkst.