Dēls iedzer, melo un kavē skolu. Ko iesākt?

Piektdienās bez atļaujas vienkārši aizbrauc pie tēva, pat neatbildot uz telefona zvaniem. Mājās dažreiz atbrauc iedzēris. Pavirši izturas pret saviem pienākumiem mājas. Uzskatu, ka tā ir problēma, pēc pārrunām liekas viss ir labi, bet aiz muguras izdara visu pa savam un turpina kavēt skolu, melot utt. Varbūt varat dot kādu padomu?

Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča (konsultācijas Brīvības ielā 37, pieteikšanās pa telefonu 29204920 vai e-pastu benita@psihodinamika.lv):

Atbilde: Labdien! Kaut kas kaut kad ir noticis ar kontaktu Jūsu starpā. Vienīgais padoms šai situācijā ir mēģināt to atjaunot. Jums nav citas iespējas, kā vien klauvēt dažādos veidos, līdz atvērs. Pat ja ne durvis līdz galam vaļā, tad vismaz kādu spraudziņu, lai sadzirdētu, ka viņš Jums rūp. Lēmumus tāpat pieņems viņš pats.

Lai varētu saprast Jūsu situāciju, nākas fantazēt par patieso stāvokli, jo trūkst informācijas. Tā es, riskējot kļūdīties, tomēr pieņemu, ka problēmas ar dēlu ir hroniskas un kavēšana sākusies apmēram pirms 3 gadiem un ka viņa tēvs ir ar alkohola atkarību. Domāju, ka varētu būt ieilgušas grūtības, ko dēls piedzīvo sakarā ar vecāku šķiršanos. Ja tas tā ir, grūti dot kādu veiksmes recepti, jo no vienas puses Jums varētu būt vēlēšanās atturēt dēlu no tā, lai viņš identificējas ar tēvu un risina problēmas ar alkoholu, no otras puses - viņš izvēlas glābties no savām grūtībām tur, kur redz šo iespēju, un meklē savu identitāti kā jauns vīrietis. Tāpēc ir svarīgi, lai tēvs no Jūsu puses netiktu totāli noniecināts.

Simboliski šī situācija Jums rāda, ka dēlam tāpat kā pirms 16 gadiem vajadzīgas divasrokas, pie kurām pieturēties, lai spētu iet pa dzīvi. Nostājoties opozīcijādēlam un vīram, Jūs varat zaudēt. Tāpēc jādomā, kā tomēr spēkus varētu apvienotdēla labā. Tagad ir tā, ka dēls klausās Jūsos, bet dara atkal pa savam varbūttāpēc, ka dzird pārmetumus, bet nedzird akceptu savām grūtībām un nejūtinteresi par sevi pašu. Starp Jums ir saruna, varbūt pat vienošanās, betrezultāta nav, tātad kaut kas nenostrādā. Dēls sola laboties, jo patiešām tovēlas, bet varbūt nezina, kā to izdarīt. Vai viņš ir teicis, kādu palīdzību noJums vēlētos saņemt?

Pats mazumiņš, ko Jūs varat cerēt izdarīt viņa labā - dot ziņu, ka redzat - viņam irgrūti. Lieliski būtu, ja Jums izdotos abpusēji sadarboties, risinot viņaproblēmas. Jā, viņš ir nesekmīgs, kavē, melo, tomēr viņam jājūt, ka  Jumsinteresē nevis šī uzvedība, kas nenoliedzami ir slikta, bet gan  - kas arviņu notiek, kas viņam sāp, kas nepatīk, sadusmo un par ko viņš baidās. Jumsvarētu būt nojauta, ar ko dēls netiek galā, bet, ja nav skaidrības, ir grūtiatrast veidu, kā viņam palīdzēt un atbalstīt. Jūs zināt, kur viņš atrodas, kadnav skolā un kas tieši viņam traucē pildīt savus pienākumus mājās? Varbūt varpalīdzēt cieša sadarbošanās ar skolu, lai saprastu dēla problēmas un meklēturisinājumus.

Ja viņš neatklājas un Jums ir grūti atrast saprašanos, varu padalīties pieredzē. Pat ar tik lieliem bērniem mēdz nostrādāt tāda kā minēšanas spēle (tā jāspēlē labā noskaņojumā).Jūs piedāvājat viņam savas idejas, kas varētu būt vissmagākais šobrīd, un viņam tikai jāpamāj ar galvu, ja esat uztrāpījusi. Tas ir mazs solītis pretim, kas saka - " esmu gatava dzirdēt jebko, lai kas tas būtu, tas man neliks vilties Tevī, es redzu Tavu dzīvi un jomas, kas jaunam cilvēkam patiešām var sagādāt grūtības".

Jau raugoties uz situāciju tīri teorētiski, iespējamo grūtību saraksts veidojas šāds: grūti iejusties jaunajā skolā vai saprasties ar biedriem, nepatīk izvēlētā specialitāte, trūkst priekšzināšanu, lai sekmīgi mācītos, iestigšana narkotiku un alkohola lietošanā, parādi, azartspēles,nelaimīga iemīlēšanās, dusmas un skumjas par vecāku šķiršanos, varbūt mainījusies situācija mājās, varbūt Jums parādījies vīrietis un dēls ar to nesaprotas,varbūt dēls piedzīvojis kādu zaudējumu. Pat ja nekas tālāk par atzīšanos nenotiek pirmajā sarunā, vai arī nav izdevies uzminēt, ir cerība, ka bērns būs saņēmis iedrošinājumu pastāstīt vairāk. Dažreiz vienīgais, ko vecāki var darīt,ir dot ziņu, ka viņi būs vienmēr savam bērnam pieejami un ka pacietība gaidīt nekad nebeigsies.

Dažs pusaudzis, redzot un dzirdot no vecākiem reakciju, kas pauž vilšanos un neapmierinātību ar viņa neveiksmēm, var zaudēt arī cerību saņemt palīdzību.Varbūt viņš var pieņemt palīdzību, ko sniedz psihologs. Situācijas uzlabošanās ir iespējama arī tad, ja Jūs saņemat speciālista palīdzību, bet visieteicamākā,protams, ir ģimenes terapija.

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt tekstu. Speciālistu ieteikumiem ir tikai izglītojošs raksturs, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.