Lai bērns būtu kulturāls un viņam būtu interese par kultūru, vecākiem par to jādomā, sākot jau ar bērna dzīves pirmo gadu. Maldīgs ir uzskats, ka bērnam visu iemācīs dārziņā vai skolā, jo būtībā tad jau ir par vēlu. Pamatu bērna interesēm rada vecāki, gan kopīgi darbojoties ar bērnu, gan rādot viņam paraugu.
Kultūras paradumu veidošanās maziem bērniem
Iespējas, kā veidot un attīstīt kultūras iemaņas bērniem līdz skolas vecumam, var būt dažādas, tomēr skaidrs ir tas, ka galvenā panākumu atslēga ir laimīga ģimene. Jūs jautāsiet - Kāpēc tā?
Tāpēc, ka tikai laimīgi vecāki (ja bērns dzīvo ar vienu no vecākiem, tad laimīga mamma vai tētis) ir apmierināti ar savu dzīvi, līdz ar to - kultūru, kurā viņi dzīvo. Tieši tādiem vecākiem ir viegli bērnā radīt interesi par kultūru un kultūras pasākumiem.
Ja ģimene dzīvo aktīvu dzīvi un kultūras pasākumi, grāmatas, vērtīgas filmas, avīzes un žurnāli ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, ja ģimenē interesējas par mākslu un sociālo darbību, tad varam teikt, ka bērna kultūras attīstībai ir auglīga augsne. Tomēr arī šādā gadījumā bērna kultūras paradumu attīstīšanai vēlams pievērsties mērķtiecīgi un sistemātiski, izmantojot dažādas metodes un vērojot bērna interesi un attīstību.
Pamatu pamats - bērna personība
Lai bērns varētu gan novērtēt, gan izprast, gan izjust kultūru, svarīgi jau no mazām dienām bērnam mācīt tādas cilvēciskas īpašības kā iejūtību, takta izjūtu, laipnību un iedziļināšanos. Bērnam ir jāizprot un jāiemācās kulturāla uzvedība ne tikai mājās, bet arī ārpus tām, izprotot atšķirības starp to, kāda uzvedība ir pieļaujama uz ielas, sabiedriskajā transportā, ciemos un dažādos pasākumos. Bērnam, kuru vecāki mīl un ciena un kuram ir iemācīts cienīt arī pieaugušos, būs viegli saprast, ka ir noteiktas normas un noteikumi, kas sabiedrībā jāievēro, izjūtot robežas staro to, ko var un ko nevar darīt.
Kultūras iemaņas bērnam vēlams sākt mācīt ļoti agri. To iespējams darīt jau no pirmajām bērna dienām, kad viņš klausās mammas balsī, intonācijā, vēlāk jau apgūstot saskarsmi ar dažādiem cilvēkiem un mācoties runāt. Tas ir brīnišķīgs laiks, kad veidot kultūras pamatus, to var darīt, piemēram, bērnam interesantā veidā stāstot pasakas.
Kā izvēlēties lasāmvielu
Jāizvēlas vecumam atbilstoši stāsti, kur ir piemēroti vārdi, kas nav par sarežģītu. Līdz trīs gadu vecumam vislabākās ir īsas pasakas, esejas un dzejoļi par dzīvniekiem vai nelieli piedzīvojumi par tāda paša vecuma bērniem. Svarīgi, lai grāmatā būtu lielas un krāsainas ilustrācijas vai attēli.
Pēc trīs gadu vecuma var pievērsties pasakām par maziem bērniem, viņu attiecībām ar pieaugušajiem, kā arī ar dzīvniekiem. Pirmsskolas vecumā vēlams izvairīties no pasakām, kuru sižeti ir par bērnu nolaupīšanu vai dažādiem briesmoņiem, jo bērni šos tēlus var uztvert kā īstus un tie var atstāt ilgstošu negatīvu iespaidu.
Jāsaista emocionāli
Interesanti izstāstīts stāsts ir daļa no kultūras iemaņu apgūšanas. Vislabāk pasaku ir izlasīt iepriekš, lai varētu atzīmēt īpaši izceļamās vietas, izlaist nevajadzīgo vai gluži otrādi - pielikt kaut ko klāt, lai stāsts būtu saprotams un pamācošs. Liela nozīme stāsta vai pasakas izpratnē ir runas veidam, kādā tā tiek stāstīta. Vislabāk pasaku ir stāstīt lēnām, jāseko līdzi bērna acu skatienam. Ja redzat, ka bērns apjūk, varat uzdot jautājumus, paskaidrot plašāk un noskaidrot, vai bērns ir sapratis visus vārdus. Tad pasaku var izlasīt vēlreiz. Katrā pasakā ir audzinoša situācija, ko var pārrunāt ar bērnu - kā viņš rīkotos; kas, viņaprāt, būtu pareizi un kulturāli; kā personāžiem vajadzētu rīkoties. Lai bērnam mācītu kulturālu uzvedību, var stāstīt pašizdomātus stāstus par labajiem un sliktajiem zēniem un meitenēm.
ilustrāciju skatīšanās
Ilustrācijas kopīgi var aplūkot gan ar maziem bērniem, gan arī ar lielākiem. Jāpiebilst, ka lielākie bērni visticamāk uzdos visdažādākos jautājumus par redzamo attēlu. Uz jautājumiem jāatbild atbilstoši bērna vecumam, izvairoties no apgalvojumiem, ka bērns vēl ir par mazu, lai izprastu atbildi uz to. Atbildēšana uz bērna jautājumiem saglabā viņa interesi, liek domāt un izdarīt secinājumus. Nevajadzētu skatīties attēlus, kas bērniņu apbēdina, attēliem bērnam ir jādod enerģija, prieks un cerības.
Lasīšanas pozitīvā ietekme
Būtiski ir bērnam mācīt lasīt - arī tie bērni, kuri sākotnēji nav uzrādījuši labus rezultātus, ar laiku kļūst par aizrautīgākiem lasītājiem un gūst no tā būtisku labumu. Kad bērns ir iemācījies lasīt, viņam paveras brīnumaina pasaule, ko var apgūt caur grāmatām. Interesanti, ka gandrīz jebkurā grāmatā, ieskaitot bērnu grāmatas, reti un neparasti vārdi tiek izmantoti daudz biežāk nekā tas tiek darīts ikdienas sarunā. Tāpēc nenoliedzami varam teikt, ka lasīšana paplašina vārdu krājumu un vārdu izpratni, veicina spēju precīzi izteikties un saprast citus. Šīs zināšanas saglabājas, cilvēkam pieaugot un novecojot.
Zinātnieki ir pierādījuši, ka lasīšana cilvēku padara gudrāku un uzlabo analītisko domāšanu. Daudz lasījuši cilvēki labāk orientējas arī vienkāršos ikdienas jautājumos, piemēram, labāk pārzina medicīnas un vēstures pamatus. Savukārt pārāk bieža televizora skatīšanās bieži vien rada pretēju efektu.
Lasīšana palīdz sasniegt arī emocionālo briedumu. Izjūtot citu cilvēku emocijas, pieredzi un izvēli, lasītājs var attīstīt spēju iejusties. Vairāk lasījuši cilvēki precīzāk uztver un interpretē citu cilvēku emocijas un labāk izprot to saskarsmes nozīmi un slēptos ziņojumus. Lasīšanas radītā emocionālā pieredze palīdz attīstīt un mainīt lasītāja personību.
Muzeju, izstāžu, teātru un cirka apmeklējumi
Uz šādām iestādēm bērni ir jāved tikai tad, ja pasākums ir speciāli paredzēts bērniem, jo tas nozīmē, ka bērns varēs to saprast un tas nebūs par ilgu. Jāatzīst, ka par šo viedokli ir daudz diskusiju gan vecāku starpā, gan pasākuma organizētāju vai dalībnieku vidū. Ir vecāki, kuri uzskata, ka bērnam jāapmeklē pēc iespējas dažādāki kultūras pasākumi, neskatoties uz vecumu, kādam tie paredzēti, jo arī vecākiem ir tiesības vērot sev interesējošos uzvedumus, kā arī bērnam ir labi apgūt pieaugušo kultūras pasauli. Savukārt otra daļa uzskata, ka bērns, kurš paņemts līdzi uz neatbilstošu pasākumu, ne tikai neko neiegūst, bet ar savu nespēju nosēdēt klusām un mierīgi, traucēs citiem apmeklētājiem baudīt konkrēto pasākumu.
Vislabāk pasākumu ir izvēlēties atbilstoši bērna vecumam. Teātra izrāde no bērna prasa daudz lielāku izturību nekā multfilmas noskatīšanās, un tas ir jāņem vērā. Izrāžu un filmu skatīšanās nāk par labu bērna kultūras izaugsmei, ja tās pēc tam tiek kopīgi apspriestas, rosinot domu apmaiņu.
To, kādā vecumā sākt apmeklēt muzejus, jāizvēlas atbilstoši bērna sagatavotībai. Ieteicamais vecums ir no pieciem gadiem, kad bērns var sākt novērtēt muzeju devumu un gūt labumu sev. Bērns muzeja apmeklējumam ir jāsagatavo - viņā ir jārada interese un uzmanība. Ir muzeji, kuros tiek piedāvātas specializētas muzejpedagoģiskās programmas bērniem, kas ir atbilstošas konkrētam vecumam, zināšanu un interešu līmenim.
Pastaigas pilsētā, parkos, nodarbošanās ar sportu
Pastaigājoties vai nodarbojoties ar sportu, nav nepieciešamas garlaicīgas, izglītojošas lekcijas, ir vienkārši jābūt kopā ar bērnu un kopīgi jāpriecājas par jokiem un jautriem stāstiem par atbilstošu tēmu, tādējādi papildinot ikdienišķo procesu. Tādā veidā šāda nepiespiesta laika pavadīšana var stiprināt kultūras paradumus.
Piedalīšanās labdarības pasākumos
Piedalīšanās labdarības pasākumos nav viegla. Tā bērnam māca, kā pārvarēt grūtības, attīsta laipnību, pateicību un spēju uzklausīt citādākus cilvēkus.
Vienmēr ir vērts turpināt skaidrot vispārpieņemtos uzvedības standartus - kādi ir noteikumi, kādas ir iespējas un kā rīkoties dažādos apstākļos. Likt bērnam iemīlēt kultūru var ar dažādām bērnu interesējošām un aizraujošām metodēm. Vecāki ir tie, kuri bērnā ieaudzina cieņu un pieklājību pret citiem un interesi par kultūru, turklāt vislabāk to var panākt ar audzināšanu un labu izturēšanos pret bērnu un apkārtējiem.
Evita Muceniece, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja muzejpedagoģe, dalās pārdomās par kultūru un tās mācīšanu bērniem: "Kultūru cilvēks pārņem no cilvēka, paaudze no paaudzes, to nevar iemācīties, tajā jāieaug. Vērtības un kultūru nevar uzņemt tikai ar prātu, tās ir jāizjūt un jāpārdzīvo.
Manuprāt, cilvēks kultūrā ieaug, apgūstot valodu, emocionālās izteiksmes formas, lomu spēles, noteikumus, mākslu, reliģiju, darba tikumu un komunikāciju ģimenē.
Bērniem, lai viņi kļūtu par stiprām, kultūru alkstošām personībām, ir vajadzīgi paraugi, kas palīdz atrast pareizo ceļu, noteikt vēlamās īpašības un sasniedzamos ideālus. Tad, nu, šis ir viens no galvenajiem uzdevumiem ģimenē, jo, pirmkārt, jau mamma un tētis ir paraugs bērnam. Ģimenē bērns visātrāk ieaug kultūrā un pieņem savu dzīves vērtību skalu. Bērna, līdz ar to - savu, kultūru mēs redzam viņa uzvedībā, jo atdarinot bērns apgūst parašas un tikumus, mācās pazīt un lietot kultūru. Būtiska loma bērna ievirzei kultūrā ir arī pirmskolas izglītības iestādēm, skolām, kultūras iestādēm un sabiedrībai vispār.
Pirmsskolas vecuma bērnos mēs liekam personības pamatu, palīdzam veidot pasaules uzskatu. Bērnam katrs mirklis ir veidošanās, tādēļ svarīgi dot pozitīvas emocijas, pilnvērtīgus emocionālus pārdzīvojumus, kas bagātina bērna personību. No savām nodarbībām esmu sapratusi, ka pirmsskolas vecuma bērniem svarīgs ir tieši darbošanās process, nevis jau gatavs rezultāts - bērnam ir sava pasaule, kurā eksistē savi priekšstati par apkārtējās pasaules vērtībām un kultūru. Bērna pasaule parādās rotaļās, viņa uzvedībā un uztverē. Es viņam varu norādīt virzienu, kurā vēlams iet. Man tuvākais virziens ir kultūras mantojums un vēsture, kas paver iespējas domu ceļojumiem, un to apgūšanai palīdz mīti, leģendas, pasakas, fabulas, romāni un realitāte."