Nebeidzamas ballītes, 'pieaugušo dzīve', brīvība un daudz citu labumu sākotnēji priecē bērnus un jauniešus, kuru vecāki devušies strādāt prom no Latvijas. "Sākumā likās, ka nu tik būs ballīte, bet izrādījās, ka tas viss izvērtās daudz grūtāk," atzīst kāda no meitenēm, kura pusaudžu gados palikusi mājās pilnīga viena, jo vienīgais ģimenes pieaugušais - mamma - devusies bēdīgi slavenajās darba gaitās uz Īriju.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka šogad desmit mēnešos no Latvijas izbraukuši jau 8,8 tūkstoši iedzīvotāju, un, iespējams, krietna daļa no tiem - peļņā. Pērn aizbraukušo laimes un darba meklētāju skaits, pēc statistikas datiem, bija nedaudz mazāks, taču vienalga iespaidīgs - 7,4 tūkstoši. Laimi dodas meklēt ne tikai jaunie, bet arī ģimenes cilvēki. Līdzi viņi ņem daudz ko, bet ne vienmēr - savas atvases. Dzimtenē paliek izjukušas ģimenes un pamesti bērni un pusaudži.
Pagājušajā nedēļā portālā draugiem.lv parādījās ķēdes vēstule no kāda izmisuša it kā Anglijā strādājoša tēva, kas meklē savu meitu, kura palikusi Latvijā viena. Sākumā šķita, ka jādzēš tā vēstule ārā... Tomēr aizķēra ziņā norādītais meitenes apraksts - "īsa auguma, trausla, džinsa bikses, melna jaka". Klāt bija pievienots Anglijas telefona numurs gadījumam, ja kāds kaut ko varot pavēstīt. Sazvanot numuru, izrādījās, ka tā tomēr ir meitenes mamma, kas aizbraukusi un atstājusi meitu kopā ar tēvu Latvijā. Meitenei esot sliktas attiecības ar tēvu, tāpēc viņa komunicē gandrīz tikai ar mammu. Meitu meklē tēvs Latvijā, bet ziņot par viņu lūgts mammai Anglijā...
Pēdējā ziņa, ko māte saņēmusi 30.novembrī, bija - meita no Rīgas mājup uz Ikšķili dosies stopējot, un tam sekojusi ziņa, ka aizstopējusi līdz Daugavpilij. Mamma pret stopēšanu gan iebildusi, bet lielais attālums ir šķērslis, lai ko aizliegtu.
Abi vecāki meiteni meklēja vairākas dienas - gan mamma, zvanot no Anglijas visiem paziņām un draugiem, gan tēvs, zvanot Daugavpils slimnīcai, patversmēm un policijai. Pēc trīs dienu meklēšanas meitene atrasta Daugavpils patversmē, kur pavadījusi divas naktis. Alise ir tikko kā pilngadīga, tāpēc patversmes darbinieki neesot ziņojuši policijai par meitenes atrašanos patversmē. Kad meitene bija atrasta, tēvs bija gatavs doties viņai pakaļ, bet meitene atkal pazudusi un nav atbildējusi uz mātes zvaniem, vēlāk telefons esot bijis izslēgts. Vecākiem - neziņa, izmisums...
Vēl piecas dienas bez jebkādām ziņām, līdz vecāki izplatījuši vēstuli portālā draugiem.lv. Tikai pēc piecām dienām Alise atkal parādījās - miglains vēstījums īsziņā ļāva noprast, ka viņa "apmetusies Daugavpils Universitātes kojās un mācās adīt".
Alise esot pilnīgi vesela, bet mamma, kura jau vairāk nekā piecus gadus ir prom, jūt, ka meitenei ir depresija. Vaicāta, vai viņa ir mēģinājusi atgriezties un dzīvot kopā ar meitu Latvijā, mamma sāk raudāt... "Esmu mēģinājusi palikt Latvijā, bet nespēju nodrošināt ģimeni. Un arī cilvēki Latvijā ir depresīvi, es to nespēju un tas nav iespējams," saka Alises mamma un atzīst, ka aizbraukšana ir bijis grūts lēmums. Ar pašu Alisi sazināties un uzzināt, kas īsti notika, nebija iespējams, tāpēc, kas notiek meitenes dvēselē - nav zināms... Mamma turpina strādāt Anglijā, meita - šķiet, ka adīt universitātes kojās.... Pagaidām - visi ir nomierinājušies, neviens nevienu vairs nemeklē - dzīve turpinās...
Alises mamma vairakkārt lūdz: "Vai nebūtu iespēja visiem, kas rakstīja, pateikt paldies, jo katru dienu saņēmu kādu īsziņu, ka meitene kaut kur redzēta - bibliotēkā vai uz ielas..."
Daudz bērnu vecāku aizbraukšanu redzējuši kā vienīgo izeju, bieži vien nerēķinoties ar sekām, kas var rasties. "Pusaudžu vecums un jaunība ir tas mirklis, kad jaunietim ir jāatdalās no vecākiem un jāsāk saprast, kāda ir pasaule," stāsta psihoterapeite Benita Griškeviča. "Ir depresija un krīze, jo ir skaidrs, ka viss nav tik ideāls, ka ir pieļautas kļūdas. Gribas visus pasūtīt un ir svarīgi, ka ir kāds, kuru pasūtīt. Ir svarīgi, ka ir atbalsts, kurš gan, jauniešuprāt, nemaz nav vajadzīgs," uzsver psiholoģe. Atstātie bērni visbiežāk, nesaņemot šos rāmjus un kontroli, sāk lietot dažādas apreibinošas vielas.
Apzinoties, ka nevienam vecākam šis lēmums nav nācis viegli un liela daļa vecāku rēķinās ar kaut kādām sekām, ir svarīgi, "lai tās mammas un tēti, jūtot vainas apziņu, nesāk atpirkies no bērniem. Nevajag ļaut manipulēt ar savu vainas apziņu un noniecināt sevi". Kā atzīst psiholoģe - ne vienmēr tā ir traģēdija, ja ar jaunieti ir izrunāts un pārrunāts viss, un rasts kompromiss - tante, kas pieskata, vai vecmamma. "Ir skaidrs, ka tā ir traģēdija Latvijai, jo nu mēs cīnāmies ar sekām, kuras tuvākos mēnešos tikai augs, tāpēc jābūt rīcībai valstiskā līmenī. Bija jāiegulda ekonomikas izaugsmē, lai vecākiem nebūtu jābrauc prom," domā Griškeviča.
Prātā pārskaitu sev vien zināmos - Ēriks, Zane, Anna, Laura, Kārlis, Ģirts, Elīna, Jānis, Vladimirs, Alīna... Un droši vien vēl ir tūkstošiem bērnu un jauniešu, kas Latvijā palikuši vieni vai gandrīz vieni...
Ēriks nu jau pats strādā un dzīvo Anglijā, bet, kad mamma pirmo reizi aizbrauca strādāt uz fabriku Anglijā, Ērikam bija 16 gadu. Kā viņš pats saka: "Pārāk bīstams vecums, lai puisi atstātu vienu. Viss, kas mani interesēja, bija ballītes. Daudz un dažādas un ar mātes aizbraukšanu pavērās iespējas tās rīkot un apmeklēt neierobežotā skaitā". Mamma ik nedēļu sūtījusi naudu, sekmes skolā pasliktinājušās, rēķini bija nemaksāti un process bija nekontrolējams. "Viss, kas vecākiem atliek aizbraucot - uzticēties, bet ne vienmēr tas atmaksājas," atzīst Ēriks. "Es noteikti nebūtu aizrāvies ar alkoholu tik ļoti, ja būtu mamma mājās, jo tomēr tā ir kaut kāda kontrole. Kad biju viens, apziņas nebija, lai gan it kā jau sapratu, ka man ir uzticēta saimniecība, bet tai pat laikā - es biju brīvs no jebkādiem ierobežojumiem un likās, kas var būt labāk...." stāsta jauneklis.
Tipisks gadījums, kā teiktu psihologi. Stāsts par bērnu, kas pārmaiņu brīdī palicis bez robežām un steidz baudīt visu. Tā ir arī sabiedrības atbildība - nesašķelties un nenosodīt.
Labklājības ministrijas ierēdņi uzsver, ka par šādiem pamestajiem bērniem atbildīgas ir pašvaldības, un tieši pašvaldības ir tās, kurām būtu jāveic šādu bērnu uzskaite un jāsniedz atbalsts "nepieciešamības gadījumā". Ministrijā domā, ka viss notiek šādi: "Vecāki paši informē par savu vēlmi doties ārpus valsts, to pamana izglītības iestādes, kaimiņi, sociālais dienests, bāriņtiesa u.c.". Izglītības iestādes pašvaldībās šinī mācību gadā ir pamanījušas 3126 šādus pamestos un puspamestos bērnus. Ar pirmsskolas vecuma bērniem ir grūtāk, jo trūkst uzskaites. Oficiāli pagaidām apzināts 61 mazs pirmsskolas vecuma ķipars, kas atstāts šeit bez vecākiem. Var tikai minēt, cik šādu bērnu ir patiesībā...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!